2017 - Pasaules gals nesīs jaunu paradīzi.
Laikmeta griežus
raksturo Ragaciema Agnese
Esam
aizmirsuši savu misiju uz Zemes
Mūsu civilizācija ir aizmirsusi, kāpēc šeit atrodas –
lai radītu paradīzi. Un, jo ātrāk mēs to sapratīsim, jo ātrāk to sasniegsim, uzsver dziedniece, kuru vislabāk
zinām kā Ragaciema Agnesi.
Gada
tumšākajos laikā esot jāzīlē gaišā nākotne. Vai kāds to var labāk izdarīt kā
gaišreģis? Meklējot reģi, nonācu Ragaciemā pie Agneses Bērziņas, kura sevi
raksturo kā gaismas mediju.
Agnese
izrādījās pat ļoti pievilcīga, jauna sieviete ar mazliet nogurušām acīm. Hmm,
tiem gaismas gariem gan ir laba gaume! Tiesa, kad Agnese sāka runāt, vārdi bira
asi un cieti kā bultas. “Es tur neko nevaru darīt. Kad man ir atklāsmes, stāstu
tā, lai vārdi ieurbjas dziļi dvēselēs,” pasmaida Agnese. “Un, apsveicu, mēs visi esam ļoti grandiozu pārmaiņu
fāzes sākumā. Zemes dvēsele ir sasniegusi savu zemāko kompresijas punktu, tagad
tā sāk atbrīvoties un attīrīties. Zemes katarse arī būs tā Pastarā tiesa, par
kuru tik sen runā cilvēki.”
Tālāk pašas
Agneses vēstījums par to, kā viņa izprot šo laiku un mūsu uzdevumus.
Augstākais
saprāts uzskata, ka nekā humāna uz Zemes šajos laikos vairs nav atlicis.
Pagātnes atmiņas ir iznīcinātas, lai cilvēki nesaprastu, ka Zeme atrodas zem
vardarbības kupola.
Vardarbība
neļauj izpausties cilvēka Brīvajai gribai un aizkavē viņa evolūciju. Vardarbības kulta vadīts, cilvēks pārāk
asi konkurē, cīnās uz dzīvību un nāvi, ar otru cilvēku, savu brāli.
Dabā ir
savādāk, gan putni, gan dzīvnieki ir iekšēji apgaismoti, tie atrodas vienā
sistēmā un perfekti sadarbojās. Pat vienai radībai uzņemot otru, parādās
kosmiskā Brīvā griba.
Viens
ķermenis (parasti vājākais un slimākais) dodas prom reinkarnēties jaunā
iemiesojumā, otrs ķermenis to uzņem un uztur savu eksistenci. Ir līdzsvars.
Dabas radības intuitīvi zina, ka pienāks brīdis izmainīt savu stāvokli.
Arī visi
cilvēki ir mirstīgi. Tomēr, vai kāds cilvēks var līdz galam izprast un pieņemt
nāvi? Nevar. Šausmas no varmācīgi
uzspiestā totālās nāves jēdziena, izraisa bailes, vienu no ļaunākajiem cilvēka
dvēseles un brīvās gribas ienaidniekiem. Lai bailes mazinātu, jāsaprot, ka
absolūta nāve uz zemes nepastāv, tā ir tikai pāreja uz citu formu. Reizēm tā
būs pacelšanās, reizēm kritums. Kā nopelnīts. Izprotot, ka nāve ir tikai pārejas veids, – kā vidusskolas
eksāmens, lai iestātos augstskolā, cilvēks atbrīvosies no dvēseli stindzinošām
bailēm un tikai tā iegūs patiesu brīvību.
Vissvarīgākais
kļūst jautājums, nevis kad, kur un vai, bet kā es aiziešu viņsaulē, ar kādu
uzkrājumu, garīgo briedumu, ar kādu sirds apziņu?
Mūsdienu
cilvēks bieži sajūt trauksmi. Tā dota tādēļ, lai visi mobilizētos. Cilvēces priekšā paveras jaunas durvis. Aiz
tām gaida kaut kas nezināms, pēc kā visi ir ļoti ilgojušies.
Cilvēki vēl
neatpazīst šo pieredzi, bet pazīst sajūtas, kuras grib piedzīvot. Trauksme
koriģē ķermeņa reakcijas un ļauj tam dot precīzus impulsus. Situācijas būs ļoti dažādas, un ķermenis
tad signalizēs, vai iet pa labi, vai pa kreisi, vai uz augšu, vai leju. Smalki
jāieklausās savā ķermenī, tas ir cilvēka galvenais instruments, caur kuru
evolūcijas spēki iedarbina priekšnojautas.
Jo vairāk
cilvēki izvēlas būt patiesi, jo ātrāk Zeme atgūs savu patieso seju un ātrāk
visa planēta pāries jaunā līmenī. Evolūcija nenozīmē, ka ir tikai viens
scenārijs. Scenāriju veido cilvēki, un pēc brīvas izvēles viņu apziņa rada gan
reālo, gan iluzoro zemi. Viņiem jāizvēlas, vai grib turpināt karot un viens
otru apspiest, vai labāk izvēlēties pasauli, kurā vairs nekā tāda nav. Tas ir
ļoti globāls jautājums, tā nav izvēle par šo simtgadi vai tūkstošgadi. Tā ir
lielākā izvēle, kāda vispār ir piedāvāta Homo sapiens.
Laikmetu maiņas laikā veras vaļā grandiozs enerģētisks
portāls. Notikumi
nāk arvien straujāk, arvien lielāku paātrinājumu, un prāts tiem nevar izsekot. Tādēļ būs izmaiņas cilvēku psihē un
emocijās. Kādam pārmaiņas liksies kā pasaules gals un kā sabrukums. Kādam
tā būs atpestīšana. Īstenībā vienkārši nomainīsies tas, kas sen jau bija
jānomaina. Uzsāktais dvēseļu transformācijas process ir ļoti progresīvs. Taču,
lai katarsi paši savās dzīvēs pieredzētu, cilvēkiem
nāksies iziet cauri eksistences slieksnim, būs vienlaicīgi jāpiedzīvo, ka viņu
gandrīz nav un ka viņš ir viss. Un ir laiks. Zemes dvēsele ir ļoti nogurusi
no tā, kas ar viņu notiek. Iedomājieties cilvēku, kuram ir saēsta āda. Tā jūtas
Zeme. Un tie esam mēs, cilvēki, kas var to palīdzēt dziedināt vai nē.
Senāk
izpratne par to, kas ir Dievs, bija daudzkārt labāka. Dzīvot bija vieglāk, jo
uz zemes esošā enerģija cilvēku ciešāk savienoja ar daudzveidīgo dabu, tātad arī
ar Dievu.
Intuitīvā
līmenī šī izjūta daudzkārt vairāk atbilda patiesībai. Tagad izveidojies Cilvēks
Iedomīgais, kas šīs saites ignorē. Viņam grūti pieņem pašam sevi. Nākas dzīvot
ilūzijā par sevi, jo dažādu iemeslu dēļ dabiski sevi mīlēt viņam ir ļoti grūti.
Tai pašā laikā laikmetu grieži ir ļoti, ļoti tuvu, jo
cilvēks aizgājis līdz sevis kompresijas galējai robežai. Tūlīt atspere nāks
vaļā.
Šie unikālie procesi jau sākušies, tas nozīmē, ka
atdzimstošās smadzenes ārkārtīgi enerģiski un ātri vada nebijušus elektriskos
impulsus.
Tas rada dažādas psihosomatiskas sajūtas, un tas, vai
smadzenes spēj šos impulsus fiksēt, atkarīgs no sirds gudrības.
Piebildīšu,
ka saprāts un prāts ir atšķirīgas lietas. Prāts apstrādā ienākošo informāciju,
saskalda detaļās un saliek pa plauktiem. Kopbildi prāts nevar saprast, jo
kopbildei vajadzīga paplašināta apziņa. Lai apziņa paplašinātos, nepieciešams
attīstīt uztveri un maņas, ko palīdz veikt dvēseles pārdzīvojumi.
Izsmalcinātas
maņas ļaus sajust ļoti dažādu enerģiju gradāciju. Kad enerģija izies cauri
cilvēkam, notiks patiesības mirklis, – cilvēks, kas patiesi vēlas būt tuvāk
Dievam, sapratīs, ka ka Zeme ir dzīva un mēs esam Dieva bērni.
Diemžēl
mūsdienām raksturīgi, ka cilvēks ir par daudz aizņemts ar prātu, fokusējoties
tikai uz domām par problēmu risināšanu, kas šobrīd nemaz nebūtu jārisina. Kas
būs pēc trim gadiem? Kas būs, tas būs… Ja kaut ko nevar nekādi izdarīt, tad
nevajag.
Maiji nav
kļūdījušies un ar savu kalendāru norāda, kad beidzas kosmiskais cikls.
Jau tagad
procesi Zemes dzīlēs uzņem apgriezienus, un zemestrīces vairojas arī tajās
zonās, kuras nekad nav bijušas tik seismiski aktīvas. Tas ir signāls, ka vecie
laiki beigušies, Zeme sāk attīrīt savu dvēseli un iesākas ceļš uz globālo
katarsi – Pastaro tiesu.
Ja kāds
gaidīja, ka pēc 2012. gada būs pasaules gals, viņam vēl ilgi jāgaida, jo esam
iegājušu tikai pasaules gala agrīnajā fāzē. Tas nenotiks vienā dienā, ārkārtas
klimatiskās situācijas kļūs biežākas. Arvien vairāk teritoriju kļūs neauglīgas
karstuma dēļ. Vienā vietā trūks ūdens, citā ūdens appludinās sauszemi.
Eiropā un
Krievija sāksies lielā tautu staigāšana. Manās vīzijās bijusi Bābele un “tautu
kokteilis”. Latvijā dzīvos daudzas tautības, un tās nebūt nebūs musulmaņi.
Sākas dvēseļu paššķirošanās un sagaidāmas milzīgas
smalkās enerģijas izmaiņas. Pasaulē lielās pārmaiņas manifestēs arī kā valstu
robežu sabrukšana un izjukšana. Tas nozīmē daudz ko, kam prāts varētu nebūt gatavs.
Un tas viss jau nāk un tuvojas. Tas nenotiks īsā laika periodā, bet vienlaicīgi
strauji.
Kad vienu
brīdi tas viss beigsies, iestāsies Pastarās tiesas beigu akords. Dievam viss
būs skaidrs, viss būs sašķirots un jauna pasaules ideja dievišķajā plānā jau ir
sagatavota, civilizācijas grāmatā būs
jāatver jauna lapaspuse.
Zeme paveiks
fināla salto mortale un izmainīs ass orientāciju. Uz Zemes virsmas
esošais ūdens ar milzīgu ātrumu trauksies pāri zemei, satriekdams visu savā
ceļā, noraudams no klintīm akmeņus un aiznesdams tos simtiem kilometru tālu.
Tas būs attīrīšanās cikla beigās, iespējams, tas nenotiks ne šajās, ne nākošās
paaudzēs. Un kādreiz kādā šķirstā bezgalīgā okeānā brauks kāds nākotnes Noa, un
gaidīs, kad atlidos krauklis ar olīvzariņu knābī…