Vīruss ir infekcijas ierosinātājs, kurš spēj vairoties tikai dzīvās cilvēka, dzīvnieka, auga vai baktēriju šūnās.
Vīrusu attīstības iemesls cilvēka organismā ir noteiktas kvalitātes enerģija, kurai ir destruktīvs raksturs, kuru organisms ražo iekšējo pašvērtējuma problēmu vai savas eksistences jēgas neizpratnes dēļ.
Vīrusu parādīšanās organismā cilvēkam signalizē par dzīvesprieka trūkumu viņa dzīvē, kādas ilūzijas sagrūšanu un pārdzīvojumu par to. Šāda vibrāciju (enerģijas) kvalitāte, kas rada vīrusiem labvēlīgu augsni, piemēram, saslimšanai dzimumceļā, var tikt radīta gan dzīves laikā, gan mantota dažādu programmu veidā (predispozīcija, vibrācija, informācija), kas satur senču vēstījumu par pazemināto dzīves vērtējumu, dievišķā zaudēšanu sevī, nevērtīgumu, vilšanos un ilgām pēc zaudētā.
Pārnestā programma var “gulēt” un aktivizēties situācijās, kad cilvēks izjūt dziļu vilšanos, pašvērtības krišanos, aizskartu godu, dzīves jēgas, kas eksistējusi iepriekš, zudumu. Cilvēka stāvoklis šādu pārdzīvojumu laikā, kurš pielīdzināms noteiktas kvalitātes enerģijai, kuru uztur esošā situācija un pārmantotās programmas, rada vislabākos apstākļus, lai inficētos ar kādu vīrusu.
Vispirms notiek inficēšanās, pateicoties apstākļiem, kas tiem rada labvēlīgu vidi, bet pēc tam vīruss, tāpat kā citas radības, kas grib dzīvot, sāk uzturēt šos viņa dzīvei labvēlīgos apstākļus – enerģētiski informatīvo cilvēka pazaudētības, apjukuma un pazemojuma fonu. Tas izrādās kā apburtais loks, kuru uztur divas puses – cilvēks, kurš domā un jūt noteiktā veidā, un vīruss, kurš vairojas un uztur inficēto enerģiju organismā.
Vīruss iekļūst šūnā un kļūst par daļu no cilvēka.
Lai nokautu vīrusu, ir jānogalina daļa no cilvēka. Medicīnā vīrusus ārstē ar preparātiem, taču vīruss barojas no enerģijas, cilvēka.
Cilvēks rij tabletes, taču nepārstāj domāt un justies bezjēdzīgi, pazemots, pazudis. Pretvīrusu preparāti iedarbojas uz visu iespējamo, tikai ne uz domām.
Lai nogalinātu vīrusu, cilvēkā ir jāizārstē tā iemesli, kas radījuši vīrusa dzīvotspējai labvēlīgas vibrācijas.
Ja cilvēks maina savu attieksmi pret sevi un pasauli, neatrod jēgu, kas sadziedē viņa pašvērtējumu, ilgas, skumjas, pazaudētības sajūtu, vīruss turpinās dzīvot un vairoties.
Agrīnā vecumā, piemēram, herpes vīruss parādās saaukstēšanās laikā uz lūpām. Cilvēks atvaira savas domas un paša attieksmi pret sevi un pasauli ar hiperaktivitātes palīdzību (karjera, ģimene, bērni, ceļojumi utt.). Vēlākos gados cilvēka aktivitāte samazinās, taču domu par sevi un nodzīvoto dzīvi ir daudz. Viss, kas ticis atgaiņāts, tagad pārņem un nomoka prātu, līdz ar to samazinās organisma vispārējā enerģētiskā aktivitāte.
Ko tur teikt – veci cilvēki sabiedrībā nav pieprasīti, arī saviem tuviniekiem bieži vien viņi nav vajadzīgi, tāpēc dzīves prieka viņos ir maz. Pievienojiet šim vēl nodalīšanos no dievišķā – ja vecs cilvēks nav ticīgs vai neapzinās savu saikni ar dievišķo pirmsākumu – lūk, lieliska augsne, kur izplesties herpes vīrusam (visaptverošam, Zoster). Šī ir ļoti smaga vīrusa forma, ar nopietnām sāpēm.
Medicīna šo vīrusu neārstē, tā sāk indēt padzīvojušo organismu ar dažādiem preparātiem, lai vīrusu pieklusinātu un atvieglotu sāpes. Visi šie preparāti ietekmē smadzeņu aktivitāti, cilvēks kļūst aizmāršīgs, apātisks, daudz guļ, domāšana kļūst lēnāka.
Lai kaut ko mainītu savā galvā un dvēselē, veciem cilvēkiem parasti pietrūkst spēka. Pie kam jau kopš bērnības ir izstrādājies ieradums ietiepīgi aizstāvēt savu pārliecību, līdz ar to ir gandrīz neiespējami mainīt vecu cilvēku vibrāciju (enerģijas) kvalitāti. Cilvēka galvā un dvēselē nav Dieva, nav sapratnes par lietu kārtību un dzīves jēgu. Bet dzīve aiziet nebūtībā.
Manai gados vecajai mammai herpes vīruss sāka aktivizēties uz lūpām līdz ar saaukstēšanos, – tas notika laikā, kad mans tēvs bija pārcietis insultu. Māte baidījās palikt viena, sašūpojās dzīves pamats… Herpes vīruss satrakojās un pieņēmās spēkā divus mēnešus pēc mana tēva nāves.
Dzīves jēga sāka klibot ar abām kājām, un herpes vīruss uzņēma tādus apgriezienus, sagādāja tik lielas sāpes, ka par tuvā cilvēka, ar kuru bija kopā nodzīvoti 60 gadi, nāvi māte bija spiesta teju vai aizmirst. Nebija ne laika, ne spēka sērām – visu pārņēma sāpes. Māte bija spiesta būt aktīva, ārstēties, meklēt izeju, lai izveseļotos, lai vīruss atkāptos.
Šis ir vēl viens acīm neredzams vīrusa uzdevums – likt šūnai aktivizēties. Vīruss dzīvo uz šūnas resursu rēķina, tāpēc, ja šūna grib izdzīvot, tai jākļūst aktīvākai vai arī jāmirst… Vīruss caur šūnu liek aktivizēties visam organismam – meklēt dzīves jēgu, virzīties pretī dzīves garīgajai pusei, jo materiālā pasaulē jau “visu atstrādāts” – gan karjera, gan ambīcijas, gan ģimene, bērni un pat noderīgums sabiedrībai jau bijis.
Atliek tikai viens – augstākais, garīgais, dievišķais. Tāpēc var uzskatīt, ka vīruss ir Augstākā saprāta sūtnis. Kā savādāk pievērst cilvēku pievērsties garīgumam? Tikai caur slimību. Neradīsi materiālā un garīgā līdzsvaru jaunībā, vecumdienās Visums “palīdzēs iedzīt nokavēto”.
Tātad – ja ievērojam “aukstumpumpas” uz cilvēka lūpām, – kaut kas nav kārtībā ar cilvēka dzīves jēgu, kaut ko arī nodevuši senči mantojumā… tas ir būtiski!
Lielākā daļa šobrīd uz Zemes dzīvojošo organismu sastāv no šūnām, un vienīgi vīrusiem nav šūnu uzbūves.
Pēc šīs ļoti svarīgās pazīmes zinātnieki visas dzīvās būtnes šobrīd iedala divās sfērās:
- pirmsšūnu (vīrusi un fāgi),
- šūnu (visi pārējie organismi: baktērijas un tām tuvās grupas, sēnes, augi, dzīvnieki un cilvēki).
To sastāvā ir tikai viens nukleīnskābju veids – vai nu ribonukleīnskābe (RNS), vai arī dezoksiribonukleīnskābe (DNS), taču visi šūnu organismi, tai skaitā pat visprimitīvākās baktērijas, satur gan RNS, gan DNS.
Vīrusiem pašiem nav savas vielmaiņas, tie satur ļoti ierobežotu aminoskābju skaitu. Vairošanās nolūkos tie izmanto saimniekšūnas vielmaiņu, tās fermentus un enerģiju.
Vīrusi, pēc Satprēma vārdiem, “izmanto šūnu saprātu”.
Vīrusi spēj pastāvēt vienīgi kā iekššūnas parazīti un tie nevairojas ārpus to organismu šūnām, kurās tie parazitē.
Visprimitīvākie vīrusi sastāv no RNS (vai DNS) molekulas, kuru aptver olbaltumvielu molekulas, kas veido vīrusa apvalku. Dažiem vīrusiem ir vēl viens ārējais (vai dubultais) apvalks; sarežģītāki vīrusi satur vairāk fermentu.
Nukleīnskābe ir vīrusa pārmantoto īpašību nesēja. Tās aizsardzībai kalpo ārējā un iekšējā apvalka olbaltumvielas.
Tā kā vīrusiem nav savas vielmaiņas, ārpus šūnas tās eksistē kā “nedzīvas” daļiņas. Šinī gadījumā var teikt, ka vīrusi ir inerti kristāli.
Nokļūstot šūnā, tie atkal “atdzīvojas”.
Vairošanās procesā, lai radītu savu daļiņu komponentus, vīrusi izmanto inficēto šūnu uzturvielas, informatīvo vidi un enerģētiski metaboliskās sistēmas. Iekļūstot šūnā, vīruss sadalās tā sastāvdaļās – nukleīnskābē un apvalka olbaltumvielās. No šī brīža saimniekšūnas biosintētiskos procesus sāk vadīt ģenētiskā informācija, kas ir iekodēta vīrusa nukleīnskābē.
Saimniekšūnā notiek atsevišķa vīrusa apvalka un nukleīnskābes sintēze. Tālāk tās apvienojas un izveido jaunu virionu (pilnībā izveidojušos nobriedušu vīrusu).
Vīrusi nevairojas mākslīgā vidē – tie ir ļoti izvēlīgi “barības izvēles” ziņā. Tiem ir vajadzīgas dzīvas šūnas, pie kam, ne visas, bet stingri noteiktas.
Zinātnē ir pazīstami baktēriju, augu, kukaiņu, dzīvnieku un cilvēku vīrusi. Pavisam to, kas ir atklāti, ir vairāk kā tūkstotis. Procesi, kas saistīti ar vīrusa vairošanos, visbiežāk (bet ne vienmēr) bojā un iznīcina saimniekšūnu. Vīrusu vairošanās, apvienojumā ar šūnu sabrukšanu, izraisa dažādas organisma saslimšanas.
Vīrusi rada daudz cilvēka slimību: masalas, epidēmisko parotītu, gripu, poliomielītu, trakumsērgu, bakas, dzelteno drudzi, trahomu, encefalītu, dažas onkoloģiskās saslimšanas, AIDS, herpes vīrusu.
Šobrīd zinātnieki uzskata, ka vīrusi ir iemesls nervu sistēmas traucējumiem un psihiskām saslimšanām. Piemēram, Vīnes universitātes profesors Norberts Novotnijs (Norbert Novotny) ir pierādījis, ka Borna vīruss, kurš rada nāvējošas smadzeņu slimības dzīvniekiem, taču, kā līdz šim tika uzskatīts, nerada draudus cilvēkiem, tomēr spēj inficēt arī cilvēka smadzenes, provocējot šizofrēniju, depresiju un hronisko nogurumu.
Ir zināms, ka zirgiem un aitām Borna vīruss rada smagus smadzeņu iekaisumus. Slimības rezultātā dzīvnieki pārstāj ēst, zaudē interesi par apkārtējo vidi un vairumā gadījumu mirst no paralīzes trīs nedēļu laikā. Uz šo dienu nav atrasts efektīvs ārstēšanas veids, lai palīdzētu šiem dzīvniekiem. Pēdējie pētījumi liek nojaust, ka šis vīruss spēj radīt noteiktas izmaiņas arī cilvēka organismā, t.i., notiek izmaiņas nervu impulsu pārvadē, kas noved pie psihiskiem traucējumiem.
Ir pierādīts, ka cilvēkiem, kuri cieš no nervu traucējumiem, ir paaugstināts šī vīrusa antivielu līmenis. Bez tam, šis vīruss tiek atrasts daudziem, kas cieš no hroniska noguruma.
Zinātnieki ir pierādījuši, ka cilvēka organismā dzīvo daudz vīrusu, taču tie ne vienmēr aktivizējas. Tikai novārdzis organisms ir pakļauts slimību izraisošā vīrusa iedarbībai.
Ar vīrusiem var inficēties dažādos veidos: caur ādu – ar kukaiņu, ērču kodumiem; caur siekalām, gļotām un citiem izdalījumiem; pa gaisu; ar barību; dzimumceļā u.c.
Ir zināma virkne vīrusu, kas nav slimības nēsātāji. Daudzi no tiem nokļūst cilvēka organismā, taču nerada nekādas klīniski nosakāmas saslimšanas. Tie var ilgstoši dzīvot saimnieka organismā, neradot nekādus sarežģījumus.
Lai arī vīrusi nav pilnvērtīgi dzīvi organismi, to evolucionārajai attīstībai ir daudz kā kopīga ar citu patogēno organismu evolūciju. Lai tie varētu pastāvēt kā suga, neviens parazīts nevar būt pārāk bīstams savam saimniekam, kurā tas vairojas.
Pretējā gadījumā tiktu iznīcināts saimnieks kā bioloģiska suga un, līdz ar to, arī pats vīruss. Tai pat laikā jebkurš patogēnais organisms nav spējīgs eksistēt kā bioloģiska suga, ja galvenajam saimniekam ir pārāk labi un efektīvi attīstīta imunitāte, kas spēj novērst vīrusa aktivitāti.
Tāpēc vīruss, kurš rada kādas sugas akūtu un smagu saslimšanu, uztur šī vīrusa apriti dabā. Piemēram, trakumsērgas vīruss dabā saglabājas grauzēju vidū, un tas viņiem nav nāvīgs.
Daudziem vīrusiem, piemēram, masalām, herpes vīrusam un, daļēji, gripai galvenais dabas “rezervuārs” ir cilvēks. Inficēšanās ar šiem vīrusiem notiek gaisa-pilienu vai kontakta ceļā.
Avots: econet.ru