“Lūdzu, tikai neuzdodiet man tādus jautājumus – vai jūs esat armēnis, kā tik labi protat runāt latviski, cik gadus jau dzīvojat Latvijā?” pirms intervijas piekodina ginekologs onkologs Androniks Mitiļdžans. To arī apsolu. Runājam par vēzi – slimību, ko dakteris palīdzējis uzveikt daudzām pacientēm. Īpašs prieks viņam ir par tām, kurām uz regulārām pārbaudēm vairs nav jānāk un kuru vārdus var aizmirst, jo audzējs ir uzveikts.
Latvijā ik gadu onkoloģiskās slimības tiek atklātas vairāk nekā 10 000 cilvēku, vēža pacientu kopskaits ir ap 75 000. Tas jūsu un kolēģu ikdienas darbu liek iztēloties kā konveijeru!
Konveijers ir, tiešām – darba ir daudz. Onkoloģisko pacientu skaits pieaug, tas ir izteikti novērojams.
Jūsu pacientes lielākoties ir sievietes. Ko mēs nepareizi darām, ka tik daudz slimojam?
Neuzskatu, ka tā ir tikai pašu pacienšu problēmu. Pats svarīgākais, ka jūs, sievietes, joprojām ignorējat aicinājumus uz dzemdes kakla vēža bezmaksas profilaktiskajām pārbaudēm. Tas ir fakts. Parasti, kad dāmas pie manis nāk uz ambulatoro pieņemšanu, es vienmēr vaicāju, vai ir izieta mamogrāfija, ja ir 50 gadu vai vairāk, vai ir atsaukušās uz aicinājumu reizi trīs gados pārbaudīt dzemdes kaklu, vai tajā nav onkoloģisko šūnu. Diezgan daudzas atbild, ka nekādu vēstuli neesot saņēmušas, vēl biežāka atbilde ir vienkāršs nē. Vēstuli ir saņēmušas, bet ignorējušas vai ieplānojušas aiziet pie ārsta kaut kad vēlāk.
Vissvarīgākais faktors – jābūt pret sevi uzmanīgām. Jāieklausās savā organismā, laikus jāvēršas pie ārsta, jo tad ir iespējams palīdzēt.
Ko uzskatāt par galveno iemeslu, kāpēc skrīninga programmu sniegtās iespējas netiek izmantotas?
To, ka pacientes nav pietiekami informētas. Daudzas patiešām šīs vēstules nav saņēmušas, tā ka arī loģistika nav perfekta.
Nevis bailes?
Ja nekas nesāp, parasti baiļu nav. Bailes lielākoties uznāk tad, kad ārsts paziņo, ka ir onkoloģiska saslimšana vai ir stipras aizdomas, ka tā varētu būt, un piedāvā ārstēšanu, operāciju. Ja jāizņem dzemde, daudzas uztraucas – es būšu tukša! Sievišķības saglabāšana ir ārkārtīgi svarīga, to ļoti cieši saista ar anatomiju, uztraucas arī par intīmās dzīves kvalitāti vēlāk. Tad parasti skaidroju, ka tāds tukšums nemaz nav iespējams, ka šo vietu aizņems citi orgāni, ja vajag, zīmēju… Arī dzimumdzīvei dzemdes izņemšana netraucē. Jā, uzreiz pēc operācijas sešas līdz astoņas nedēļas vajag no tās atturēties, bet vēlāk šādu ierobežojumu nav. Tas, vai tālāk dzīvos ar prieku vai bez tā, atkarīgs no katras sievietes personības.
Tomēr uzskatu, ka sievietes vairāk vajadzētu izglītot profilakses jautājumos. Medicīniski izglītot. Kam tas būtu jādara? Nevar skaidri pateikt, ka tas būtu, piemēram, ģimenes ārstu vai žurnālistu uzdevums. Pieejai jābūt kompleksai. Protams, katrā vīzītē ginekologam jāatgādina pacientei par bezmaksas izmeklējumu iespējām, tāpat jādara arī ģimenes ārstam. Ja par to lieku reizi atgādinās televīzijas raidījumos vai rakstos drukātajā presē, arī sliktāk nebūs – tikai labāk.
Pagājušā mēneša sākumā tika sākta jauna kampaņa, kurā aicināja veikt pārbaudes, centrā liekot bērnu un apelējot pie ģimenes laimes. Kā vērtējat šo ideju?
Nekā slikta tur nesaskatu! Galvenais, lai sieviete uz pārbaudēm atnāktu pēc iespējas ātrāk. Padomju laikos neesmu strādājis, bet to gadu statistika liecina, ka vismaz saslimstība ar dzemdes kakla vēzi bija daudz mazāka nekā pašlaik. Tolaik uz pārbaudēm vajadzēja iet piespiedu kārtā. Uzskatu, ka daudz labāk, ja pārbaužu nozīmi tomēr apzinās, cilvēks apzinīgi izturas pret savu veselību un saprot, ka tikai viņš pats ir par to atbildīgs. Sevi tomēr jāmīl!
Jums ir arī laba pieredze vai kāds piemērs, ka atnāk un pārbaudās laikus?
Diemžēl joprojām šādi gadījumi ir retums, ja runa ir par bezmaksas skrīninga pārbaudēm. Maz nāk.
Pieminējāt padomju laika dispanserizāciju, bet vai šos gadus vispār iespējams salīdzināt? Mūsdienās taču uzlabojušās diagnostikas un ārstēšanas iespējas.
Jā, laikam katram laikam ir savi plusi un mīnusi, bet vēlreiz uzsvēršu – toreiz bija rezultāts. Pats galvenais ir sieviešu veselība. Es nekādā ziņā neaģitēju, ka vajadzētu ieviest kādas obligātas pārbaudes! Tomēr bezmaksas analīžu pieejamība ir jāreklamē vēl un vēl. Ceru: ar laiku panāksim, ka saslimstība ar dzemdes kakla vēzi mazināsies, sievietes būs pret sevi uzmanīgākas. Citās Eiropas valstīs tāpat nekas nenotiek piespiedu kārtā, bet situācija ir krietni labāka nekā pie mums. Dzemdes kakla vēža profilaksē nekas labāks par skrīningu, pārbaudot veselību reizi trīs gados, pagaidām nav izgudrots.
Aprakstiet, lūdzu, savu darba dienu! Cikos ceļaties, braucat uz darbu…
Haoss, ar kuru es pieceļos… (Smejas.) Nē, to īsti nevar saukt par haosu, tas tomēr ir regulējams. Ceļos sešos, darba diena sākas pusastoņos ar vizīti. Vizītēs cenšos iet divreiz dienā – no paša rīta un pirms došanās prom no darba. Lielāko dienas daļu pavadu operāciju zālē. Operācijas kļūst tehniski sarežģītākas, garākas, ķirurgam tas ir fiziski smagāk. Dažas operācijas ilgst sešas, septiņas, pat astoņas stundas. Nevarētu teikt, ka tādas ir katru dienu, bet samērā bieži.
Man ir arī ambulatorā pieņemšana, kas praktizējošam ārstam ir ļoti svarīga. Mājās esmu ap astoņiem vakarā.
Kas jums liek katru rītu celties sešos un atkal doties uz darbu? Kas sniedz gandarījumu?
Pirmām kārtām man ļoti patīk tas, ko daru. Jau sen esmu sapratis, ka ideālais variants ir nevis saņemt lielu atalgojumu, bet gan darīt to, kas patīk, un ka šajā jomā ir vēlēšanās un iespēja attīstīties. Protams, arī nožēlojama alga par iemīļoto darbu nav nekas labs – tas var bremzēt profesionālo attīstību, taču arī ļoti augsts atalgojums par darbu, kas nepatīk, neveicina izaugsmi.
Jūs piedalāties arī zinātniskos pētījumos. Kādi jautājumi ir jūsu interešu lokā?
Vairāk – ķirurģiskajā jomā. Pašlaik pētniecība man vairāk saistās ar to, ka mācos doktorantūrā, kas jau tuvojas beigām. Smagākais – aizstāvēšana – vēl priekšā.
Manuprāt, ārsta darbs bez zinātniskās un pedagoģiskās darbības nav pilnīgs. Kopš aizpagājušā gada esmu arī pasniedzējs, bet vēl daudz senāk nodarbojos ar dzemdniecības un ginekoloģijas rezidentiem.
Par ko būs jūsu disertācija?
Tā saistīta ar dzemdes kakla priekšvēža stāvokļiem jeb tā sauktajām displāzijām. Tā veltīta vieglas pakāpes displāzijai – situācijai, kad pacienti iespējams novērot ar cerību, ka šis stāvoklis atgriezīsies normas robežās. Bet ir gadījumi, kad displāzija progresē, un disertācijā es vēlos noskaidrot, kuri faktori ietekmē vieglas displāzijas progresēšanu un kuri – atgriešanos normas robežās.
Atgriešanās normas robežās – vai tas nozīmē, ka priekšvēža stāvoklis pāriet pats no sevis?
Uzsvēršu, ka runa ir tikai par vieglas pakāpes displāziju, ko apzīmē ar CIN1 un kas nozīmē tikai pavisam nedaudz mainītas šūnas, – tad nekādas tūlītējas ķirurģiskas manipulācijas nav jāveic, paciente ir jānovēro. Ķirurģiska iejaukšanās vieglas displāzijas gadījumā vajadzīga tad, ja priekšvēža stāvoklis turpinās ilgi, turklāt ir kombinācijā ar augsta riska cilvēka papilomas vīrusiem, kas var veicināt šūnu transformāciju dzemdes kakla epitēlijā. Tad var gadīties, ka ginekologs piedāvā veikt operāciju, kaut gan parasti ar vieglas pakāpes displāziju tas notiek reti.
Vai varat jau izdarīt kādus secinājumus?
Pagaidām vēl ne. Tas saistīts ar grūtībām atlasīt pacientes pētījuma sākumā. Domājām, ka sieviešu ar vieglas pakāpes displāziju būs daudz, bet izrādījās, ka ir gluži otrādi – vismaz manā praksē to sieviešu vidū, kuras pie manis vēršas pirmoreiz, daudzām ir jau CIN2 un CIN3, proti, šūnu pārmaiņas ir tādas, ka esam spiesti operēt. Priekšā vēl ir daudz darba, un finišu redzu ne agrāk kā pēc gada.
Iepriekš minējāt, ka sievietes neieklausās sevī, bet šāda viegla displāzija, kā aprakstāt, nekādi nav jūtama – nekas taču nesāp.
Lūdzu – skrīnings! Tas domāts tieši tādēļ, lai šādu stāvokli konstatētu laikus un varētu izārstēt ar minimālu ķirurģisku iejaukšanos.
Iedomājos šādu situāciju – sievietei konstatēta viegla displāzija, un viņa pēc daktera devusies pie dziednieka. Vēlāk priekšvēža stāvoklis pārgājis pats no sevis, bet nopelnus dziednieks pierakstījis sev.
Domāju, ka daudzi dziednieki ir zinoši arī medicīniski, un ir situācijas, kad viņi zina, ko pateikt un kur sūtīt savus klientus. Piemēram, Elejas Veronika ne vienu reizi vien sūtījusi savus apmeklētājus pie maniem kolēģiem, kad tas patiešām bijis vajadzīgs. Kopumā es gan esmu pret netradicionālo medicīnu. Uzskatu, ka vispirms ir tradicionālā, un tā arī saku savām pacientēm – vispirms es izdarīšu visu, kas manos spēkos, bet pēc tam varēsiet darīt, ko vēlaties. Ja tiešām ticat dziedniekiem, esmu ar abām rokām par. Protams, nerekomendēju dzert degvielu vai kaut ko tamlīdzīgu! Bet, ja paciente tic dziednieku spējām, papildu efektu var sagaidīt. Šādus datus neesmu apkopojis, bet tā tas ir, tāpēc kategoriski nesaku nē.
Domāju, ka līdzīgi rīkojas daudzi saprātīgi domājoši ārsti. Taču gadās, ka dziednieki ar savu darbošanos cenšas aizstāt tradicionālo medicīnu. Tad mana nostāja kļūst kategoriska – uzskatu to par nepieņemamu.
Kādas redzat savas pacientes? Ļoti nobijušās? Ir taču iespējams, ka diagnoze nebūs iepriecinoša.
Dažādas, bet skaidrs, ka uz Latvijas Onkoloģijas centru cilvēks atnāk diezgan stresains. Daudzas atnāk nomāktas, ir bail no ārstēšanas. Kad sāku iztaujāt, kāpēc baidās no operācijas, atbild, ka baidās no narkozes, baidās nepamosties. Tomēr tas, ko saka, ne vienmēr ir taisnība, pacientes ne vienmēr ir ļoti atklātas. Tāpēc es uzskatu, ka jāpalīdz arī psiholoģiski, bet jūs jau pati intervijas sākumā teicāt, ka ārsta darbs ir kā pie konveijera. Diemžēl nepietiek laika, lai ar katru pietiekami aprunātos.
Domāju, ka patiesībā lielākā daļa baidās par nākotni. Sievietēm ļoti svarīgi ir labi izskatīties. Kad uzzina, ka operācijai sekos ķīmijterapija, uzreiz jautā par matu izkrišanu. Jārunā, jāizglīto, jāmierina. Īstie vārdi jāatrod. Uzskatu, ka mūsu specialitātes ārstiem tas jāprot. Nevaru pateikt – lūk, štata psihoterapeits, ejiet un runājiet! Daļa viņa funkciju ir jāuzņemas, lai varētu palīdzēt, lai pacientēm būtu vieglāk.
Visu interviju lasiet žurnāla 36,6 °C septembra numurā vai tā elektroniskajā versijā!
