Reiz kāds vīrs ar savu mazo dēlēnu devās pastaigāties kalnos.
Staigājot starp klintīm, mazais nejauši paslīdēja un nošļūca lejup kādus 20-30
metrus pa stāvu klints malu. Kad beidzot viņam izdevās pieķerties pie tuvumā
esoša koka, tad viņš izkliedza: “Palīgā!”
Kāda balss atkārtoja: “Palīgā!”
Zēns neko tādu nebija gaidījis un, apjukdams, skaļi jautāja:
“Kas tu esi?”
Balss atkārtoja: “Kas tu esi?”
Puisēns nu jau dusmīgi izsauca: “Tu esi muļķis!”
Balss atkārtoja: “Tu esi muļķis!”
Zēns teica: “Tu esi gļēvulis!”
Balss tieši tāpat atkārtoja: “Tu esi gļēvulis!”
Tikmēr jau zēnam klāt bija piekļuvis tēvs. Mazais jautāja tētim: “Kas tas tāds?” Tēvs iesmējās un atbildēja: “Dēliņ, to sauc par atbalsi, bet patiesībā tā ir dzīve. Klausies.”
Tikmēr jau zēnam klāt bija piekļuvis tēvs. Mazais jautāja tētim: “Kas tas tāds?” Tēvs iesmējās un atbildēja: “Dēliņ, to sauc par atbalsi, bet patiesībā tā ir dzīve. Klausies.”
Un tēvs skaļi izsauca: “Tu esi uzvarētājs!”
Balss atkārtoja: “Tu esi uzvarētājs!”
“Tu esi talantīgs!”
Atpakaļ atskanēja: “Tu esi talantīgs!”
Tēvs turpināja: “Redzi, dēls, tā tas notiek arī dzīvē. Lai
ko tu dotu, to arī saņemsi atpakaļ. Un jautājums ir - kāda ir tā ziņa, ko tu
raidi no sevis? Sāc izsūtīt no sevis ziņu, ka esi stiprs, talantīgs, spējīgs,
ka esi labākais. To, ka tu vari, ka esi radošs, esi vesels, pārticis un
veiksmīgs. Ko izsūti no sevis, to saņem atpakaļ. Nedari pats sev pāri! Palīdzi
pats sev!”
