Mazliet par holodinamiku jeb taciņa uz veselumu
Holodinamika izveidojās kā metodika, ar kuru atrisināt dažādus iekšējos un ārējos konfliktus, kas būtībā ir viens un tas pats. Tā palīdz atrisināt sevis, citu vai dzīves nepieņemšanu, bailes, sāpes un aizvainojumus, agresiju, depresiju, nošķiršanos un visu citu, kas, pēc sevī radušās pretrunas, savairojas biezā kārtā, tā aizsedzot mūsu sākotnējo ves...elumu, vienkāršību un skaistumu. Palīdz cilvēkam pārstāt identificēt sevi ar dažādiem problemātiskiem prāta priekšstatiem.
Rezultāts pamatā tiek sasniegts tieši konkrētajā iekšējā darba procesā, atverot cilvēkā apslēpto jūtu enerģijas, pašizziņas un pašizpausmes potenciālu. Te, protams, ir runa par veselu potenciālu spektru, no kura cilvēks izvēlas aktuālo noteiktajā situācijā.
Metode uzrāda un transformē brīvā enerģijas plūsmā psihofizioloģiskus veidojumus cilvēkā, kurus nodēvē par holodainiem. Citur tos sauc par blokiem, zemapziņas programmām, dvēseles daļām un visvisādi citādi. Man, piemēram, patīk sacīt - jūtutēli. Jo pamatā tas ir darbs ar savu jūtu enerģiju un tēlu sistēmu, paverot jaunas funkcionalitātes iespējas savam fiziskajam augumam, prātam un ārējās dzīves procesiem. Cita starpā gribēju pieminēt neticamu faktu, ka visas šīs, dažkārt tik postošās, enerģijas mūsos ir labas to dziļākajā būtībā. Tajās ieslēptās iespējas vienkārši aizvien uzstājīgāk gaida savu izpausmi. Katra aizsprostota upe meklē izeju. Turklāt uz jūru, vienotību.
Īstenībā jau šīs metodes pieeja situācijas atrisināšanai, šķiet, ir sena kā pati cilvēce, jo pēc būtības atrodama visādos laikos un kultūrās, un tagad dažādos variantos kārtējo reizi atklāta no jauna mūsdienīgākos redzējumos.
Tālāk vari lasīt, ja vēlies ieskatīties vienkāršā versijā par to, kā notiek cilvēka potenciāla nobremzēšanās un atbrīvošanās.
Kā tad tas vispār var būt, ka cilvēka sākotnējais laimīgais veselums saplīst dažādos pretrunīgos gabaliņos? Nesarežģījot izpratni ar ezotēru vai modernu terminoloģiju, sacīsim vienkārši - viss, kas piedzimst šajā pasaulē, dabiski gribētu augt un uzplaukt, īstenojot dzīvē visas viņā sākotnēji ieliktās enerģijas. Tā notiek Radīšana. Taču mēs zinām, ka dzīve mēdz būt paskarba un ne viss notiek tā, kā mums sirds dziļumos gribētos. Daļa no mūsu enerģijām tiek dažādos dzīves mirkļos nobremzētas, aizlauztas, apstādinātas. Un tas mums reāli sāp. Nerunāsim šoreiz par cēloņiem, bet par sekām.
Mēs, saprotams, cenšamies izvairīties no sāpēm. Negribam tās redzēt, pieredzēt, nezinām, ko ar tām lai dara. Tāpēc notiek emoconāla reakcija. Tā ir daļiņa no mūsu enerģijas, uz kuru fokusēties ir mazāk sāpīgi. Pēc tam izveidojam vai pārņemam domāšanas modeli, kura uzdevums ir kompensēt nobremzēto jūtu enerģijas iztrūkumu. Protams, šis domāšanas veids ir, maigi izsakoties, nepilnīgs, bet tas jau nekas - lai tikai var dzīvot tālāk kaut kā.
Tā nu mēs veiksmīgi (uz kādu laiku) esam aizbēguši no sevis - pašu prāta uzbūvētā šķietamībā.
Prāta ierobežotie priekšstati, ilgstoši uzturēti spēkā, noved pie nepatīkamiem, un patiesībā pat iepriekšparedzamiem rezultātiem. Tur gan ir ļoti daudz nianšu - cik cilvēku, tik grābekļu, uz kuriem kāpt. Bet kopumā ņemot ir tā, ka domāšanas ierobežojumi automātiski reaģē uz noteiktām situācijām, liekot izmest kārtējo enerģijas porciju, kura sit pa ārējās dzīves attiecībām vai iekšējo pašvērtējumu un arī traumē veselību, radot psihosomatiskās slimības.
Tādejādi kādreiz notušētās traumas tomēr iznāk virspusē un turpina graujošu darbību. Mēs it kā netīšām, bet dažreiz arī spītīgi tīšām, radām sev rīcības programmas, kuras burtiski iesēžas kaulos. Tā dabisku, apzinātu Dzīves veseluma pieredzējumu aizvien vairāk nomaina automātiska reakciju sistēma. Tā turpina ražot dažādas attieksmes, tendenciozus priekšstatus, pārakmeņojušos uzskatus. Ar savu emocionālo enerģiju mēs pievelkam, atgrūžam, formējam ārējo realitāti, un šī darbība pilnībā pārņem mūsu uzmanību, novēršot no savas patiesās būtības un veseluma apzināšanās.
Varam nonākt līdz tam, ka visu savu apziņas enerģiju ieliekam, lai būvētu, uzturētu pretstatos balstītu ierobežojošu aizsardzības sistēmu.
Var teikt, ka šādi uzinstalēts prāts kļūst pašdestruktīvs un izolē sevi duālos plus un mīnus atspoguļojumos. Turklāt vēl vairo sev līdzīgas traumas citos vai arī tiražē savus pretstatus - izejot arī no tā, kā reaģē pretējā puse. Tāpēc programmas, kurām esam pieķērušies, nododas tālāk kā savdabīgi apziņas vīrusi. Tas var iespaidot, ierobežot cilvēka pašsajūtu, pašizpausmi dažādos aspektos - kā fiziskai būtnei, neatkārtojamai individualitātei, attiecību subjektam, sociālas realizācijas veicējam, vērtību sistēmas nesējam, dzīves ideoloģijas veidotājam, gara spēka iemiesotājam te, uz Zemes.
Vispārinot teikto, redzam, ka cilvēks tā novēršas no īstenības, jo viņa pasaules redzējums daļēji būvējas uz kādreiz pieredzētajām vai pārmantotajām sāpēm, bailēm... nevis sakņojas mīlestībā. Mīlestība līdz ar to arī ir atslēgas vārds, ja gribam noinstalēt veco programmatūru, atklāt, atvērt savus patiesos resursus, spēju būt laimīgiem, dzīvot saskaņā ar sevi un Radīšanu ap mums. Lai tas notiktu, nākas iziet cauri stāvoklim, kurā vārdi - pieņemšana, piedošana, mīlestība - iegūst ļoti reālu jēgu, tās vairs nav tikai jaukas idejas mūsu prātā. Šīm enerģijām tad nav vairs nekāds sakars ar pieķeršanos, tās iegūst patiesi atbrīvojošu spēku.
Tātad, ko darīt, ja patiešām gribas iziet ārpus kādiem ierobežojumiem?
Tinam filmu atpakaļ.
Tīri tehniski:
atsvaidzinam konflikta sajūtas, atrodam ķermeņa psihosomatiskās reakcijas, atbrīvojam augumā sakrātās emocijas, ieejam tēlu un jūtu apziņas līmenī, apejam ieciklētās domformas, atrodam sāpi, at-identificējamies no tās un atlaižam nobloķēto enerģiju, lai tā plūst laimē un mīlestībā. Viss. Ak, jā - atgriežam arī augumam tiesības un spēju justies labi.
Tomēr tas viss notiek mīlestības laukā, pilnīgas pieņemšanas stāvoklī un tā ir galvenā atslēga.
Katrs, kurš ir kaut nedaudz pieskāries pārtapšanas brīnumam sevī, vairs neskatās uz lietām pa vecam. Viņš atklāj, ka nošķiršanās un atveseļošanās instrumenti ir atrodami pašā - atliek tikai izvēlēties un darīt vai nedarīt. Gribot vai negribot atklājas jauns pašatbildības, apzinātības un apzinīguma līmenis sevī.
Cilvēks var pat saprast kā palīdzēt sev palīdzot citiem. Jo viss izrādās ir neizbēgami vienots. Citu cilvēku un apstākļu vainošanas, dažādu pretenziju vietā, rodas cita iespēja - pamanīt citu cilvēku ierobežojumus sevī un izpratne, kā, dziedinot sevi, var pavērt dziedināšanos arī citiem. Tā atrodas būtisks pamats patstāvīgam darbam sevī, vēl vairāk pieaugot dvēseles gaismasspējā. Katrs var pats ieraudzīt, ka nav nepieciešams būt atkarīgam no citiem, izmantot, manipulēt citus, daudz patīkamāk ir atklāt dabiskus, spēkpilnus esības un kopradīšanas pamatus.
Novēlu to visu sev un citiem vēl un vēl, līdz pilnīgai veseluma atgūšanai.
Holodinamika izveidojās kā metodika, ar kuru atrisināt dažādus iekšējos un ārējos konfliktus, kas būtībā ir viens un tas pats. Tā palīdz atrisināt sevis, citu vai dzīves nepieņemšanu, bailes, sāpes un aizvainojumus, agresiju, depresiju, nošķiršanos un visu citu, kas, pēc sevī radušās pretrunas, savairojas biezā kārtā, tā aizsedzot mūsu sākotnējo ves...elumu, vienkāršību un skaistumu. Palīdz cilvēkam pārstāt identificēt sevi ar dažādiem problemātiskiem prāta priekšstatiem.
Rezultāts pamatā tiek sasniegts tieši konkrētajā iekšējā darba procesā, atverot cilvēkā apslēpto jūtu enerģijas, pašizziņas un pašizpausmes potenciālu. Te, protams, ir runa par veselu potenciālu spektru, no kura cilvēks izvēlas aktuālo noteiktajā situācijā.
Metode uzrāda un transformē brīvā enerģijas plūsmā psihofizioloģiskus veidojumus cilvēkā, kurus nodēvē par holodainiem. Citur tos sauc par blokiem, zemapziņas programmām, dvēseles daļām un visvisādi citādi. Man, piemēram, patīk sacīt - jūtutēli. Jo pamatā tas ir darbs ar savu jūtu enerģiju un tēlu sistēmu, paverot jaunas funkcionalitātes iespējas savam fiziskajam augumam, prātam un ārējās dzīves procesiem. Cita starpā gribēju pieminēt neticamu faktu, ka visas šīs, dažkārt tik postošās, enerģijas mūsos ir labas to dziļākajā būtībā. Tajās ieslēptās iespējas vienkārši aizvien uzstājīgāk gaida savu izpausmi. Katra aizsprostota upe meklē izeju. Turklāt uz jūru, vienotību.
Īstenībā jau šīs metodes pieeja situācijas atrisināšanai, šķiet, ir sena kā pati cilvēce, jo pēc būtības atrodama visādos laikos un kultūrās, un tagad dažādos variantos kārtējo reizi atklāta no jauna mūsdienīgākos redzējumos.
Tālāk vari lasīt, ja vēlies ieskatīties vienkāršā versijā par to, kā notiek cilvēka potenciāla nobremzēšanās un atbrīvošanās.
Kā tad tas vispār var būt, ka cilvēka sākotnējais laimīgais veselums saplīst dažādos pretrunīgos gabaliņos? Nesarežģījot izpratni ar ezotēru vai modernu terminoloģiju, sacīsim vienkārši - viss, kas piedzimst šajā pasaulē, dabiski gribētu augt un uzplaukt, īstenojot dzīvē visas viņā sākotnēji ieliktās enerģijas. Tā notiek Radīšana. Taču mēs zinām, ka dzīve mēdz būt paskarba un ne viss notiek tā, kā mums sirds dziļumos gribētos. Daļa no mūsu enerģijām tiek dažādos dzīves mirkļos nobremzētas, aizlauztas, apstādinātas. Un tas mums reāli sāp. Nerunāsim šoreiz par cēloņiem, bet par sekām.
Mēs, saprotams, cenšamies izvairīties no sāpēm. Negribam tās redzēt, pieredzēt, nezinām, ko ar tām lai dara. Tāpēc notiek emoconāla reakcija. Tā ir daļiņa no mūsu enerģijas, uz kuru fokusēties ir mazāk sāpīgi. Pēc tam izveidojam vai pārņemam domāšanas modeli, kura uzdevums ir kompensēt nobremzēto jūtu enerģijas iztrūkumu. Protams, šis domāšanas veids ir, maigi izsakoties, nepilnīgs, bet tas jau nekas - lai tikai var dzīvot tālāk kaut kā.
Tā nu mēs veiksmīgi (uz kādu laiku) esam aizbēguši no sevis - pašu prāta uzbūvētā šķietamībā.
Prāta ierobežotie priekšstati, ilgstoši uzturēti spēkā, noved pie nepatīkamiem, un patiesībā pat iepriekšparedzamiem rezultātiem. Tur gan ir ļoti daudz nianšu - cik cilvēku, tik grābekļu, uz kuriem kāpt. Bet kopumā ņemot ir tā, ka domāšanas ierobežojumi automātiski reaģē uz noteiktām situācijām, liekot izmest kārtējo enerģijas porciju, kura sit pa ārējās dzīves attiecībām vai iekšējo pašvērtējumu un arī traumē veselību, radot psihosomatiskās slimības.
Tādejādi kādreiz notušētās traumas tomēr iznāk virspusē un turpina graujošu darbību. Mēs it kā netīšām, bet dažreiz arī spītīgi tīšām, radām sev rīcības programmas, kuras burtiski iesēžas kaulos. Tā dabisku, apzinātu Dzīves veseluma pieredzējumu aizvien vairāk nomaina automātiska reakciju sistēma. Tā turpina ražot dažādas attieksmes, tendenciozus priekšstatus, pārakmeņojušos uzskatus. Ar savu emocionālo enerģiju mēs pievelkam, atgrūžam, formējam ārējo realitāti, un šī darbība pilnībā pārņem mūsu uzmanību, novēršot no savas patiesās būtības un veseluma apzināšanās.
Varam nonākt līdz tam, ka visu savu apziņas enerģiju ieliekam, lai būvētu, uzturētu pretstatos balstītu ierobežojošu aizsardzības sistēmu.
Var teikt, ka šādi uzinstalēts prāts kļūst pašdestruktīvs un izolē sevi duālos plus un mīnus atspoguļojumos. Turklāt vēl vairo sev līdzīgas traumas citos vai arī tiražē savus pretstatus - izejot arī no tā, kā reaģē pretējā puse. Tāpēc programmas, kurām esam pieķērušies, nododas tālāk kā savdabīgi apziņas vīrusi. Tas var iespaidot, ierobežot cilvēka pašsajūtu, pašizpausmi dažādos aspektos - kā fiziskai būtnei, neatkārtojamai individualitātei, attiecību subjektam, sociālas realizācijas veicējam, vērtību sistēmas nesējam, dzīves ideoloģijas veidotājam, gara spēka iemiesotājam te, uz Zemes.
Vispārinot teikto, redzam, ka cilvēks tā novēršas no īstenības, jo viņa pasaules redzējums daļēji būvējas uz kādreiz pieredzētajām vai pārmantotajām sāpēm, bailēm... nevis sakņojas mīlestībā. Mīlestība līdz ar to arī ir atslēgas vārds, ja gribam noinstalēt veco programmatūru, atklāt, atvērt savus patiesos resursus, spēju būt laimīgiem, dzīvot saskaņā ar sevi un Radīšanu ap mums. Lai tas notiktu, nākas iziet cauri stāvoklim, kurā vārdi - pieņemšana, piedošana, mīlestība - iegūst ļoti reālu jēgu, tās vairs nav tikai jaukas idejas mūsu prātā. Šīm enerģijām tad nav vairs nekāds sakars ar pieķeršanos, tās iegūst patiesi atbrīvojošu spēku.
Tātad, ko darīt, ja patiešām gribas iziet ārpus kādiem ierobežojumiem?
Tinam filmu atpakaļ.
Tīri tehniski:
atsvaidzinam konflikta sajūtas, atrodam ķermeņa psihosomatiskās reakcijas, atbrīvojam augumā sakrātās emocijas, ieejam tēlu un jūtu apziņas līmenī, apejam ieciklētās domformas, atrodam sāpi, at-identificējamies no tās un atlaižam nobloķēto enerģiju, lai tā plūst laimē un mīlestībā. Viss. Ak, jā - atgriežam arī augumam tiesības un spēju justies labi.
Tomēr tas viss notiek mīlestības laukā, pilnīgas pieņemšanas stāvoklī un tā ir galvenā atslēga.
Katrs, kurš ir kaut nedaudz pieskāries pārtapšanas brīnumam sevī, vairs neskatās uz lietām pa vecam. Viņš atklāj, ka nošķiršanās un atveseļošanās instrumenti ir atrodami pašā - atliek tikai izvēlēties un darīt vai nedarīt. Gribot vai negribot atklājas jauns pašatbildības, apzinātības un apzinīguma līmenis sevī.
Cilvēks var pat saprast kā palīdzēt sev palīdzot citiem. Jo viss izrādās ir neizbēgami vienots. Citu cilvēku un apstākļu vainošanas, dažādu pretenziju vietā, rodas cita iespēja - pamanīt citu cilvēku ierobežojumus sevī un izpratne, kā, dziedinot sevi, var pavērt dziedināšanos arī citiem. Tā atrodas būtisks pamats patstāvīgam darbam sevī, vēl vairāk pieaugot dvēseles gaismasspējā. Katrs var pats ieraudzīt, ka nav nepieciešams būt atkarīgam no citiem, izmantot, manipulēt citus, daudz patīkamāk ir atklāt dabiskus, spēkpilnus esības un kopradīšanas pamatus.
Novēlu to visu sev un citiem vēl un vēl, līdz pilnīgai veseluma atgūšanai.
