Mēs visi – pašreizējā trīsdesmit, četrdesmit un piecdesmitgadnieku paaudze esam dzimuši slimnīcu dzemdību zālēs. Bez variantiem. Tāpēc, lai saprastu šodienu, pakāpsimies nedaudz atpakaļ pagātnē. Un vispirms ieskicēsim dzemdību ainu, kādu to piedzīvoja mūsu mammas.
Līdz ar sievietes pirmajām dzemdību sāpēm, pārim ierodoties slimnīcā, vīri varēja izvēlēties – braukt mājās un gaidīt pie telefona atskanam tālruņa zvanu ar medmāsas informatīvo paziņojumu „jums ir piedzimusi/is meita/dēls”, dzert šņabi kopā ar draugiem vai mulsi apstaigāt slimnīcu no ārpuses, ja šķiet, ka ziņas varētu būt sagaidāmas ātri. Savukārt dzemdētājai pēc pilnas programmas, neskatoties uz procesa gaitu, gluži kā stājoties nakts patversmē, bija jāiziet „atutošanas procedūra” - tas nozīmēja, dezinfekcijas nolūkos – kājstarpes noskūšana, klizma un tad, spalgas dzemdību zāles gaismā, traušanās uz dzemdību galda spiest. Tolaik demogrāfijas statistika bija laba un tas nozīmēja, ka dzemdētājas nāca un gāja, konveijers darbojās kā labi ieeļļota šujmašīna.
Kā lopi, kas, saulainā dienā laukā izdzīti, pēc tumsas kūtī aklā apstulbumā nesaprot, kur skriet, tā dzemdētāja – tava vai mana mamma - ir izgājusi/piecietusi kaunpilno eksekūciju. Starp pilnīgi svešiem cilvēkiem, saltu dzemdību zāles gaismu un neizprotamu dezinfekcijas līdzekļu smaku fonā, pacēlusi savu dibenu un mēģinājusi „būt laba dzemdētāja”. Rupjas lamas par „to aurotāju, kas nespēj dzemdēt, labi spiest vai turēt muti” ir dzirdējusi katra otrā. Vardarbīgu, paviršu un pazemojošu izturēšanos pieņēma kā „lietu, kas vienkārši jāizdara” - gluži kā visi atceramies iešanu pie zobārsta. Kas jādara, jādara, un nav variantu apspriest, ko tu varētu ietekmēt. Tiklīdz mazulis – tu vai es – bijām piedzimuši, viņu nomazgāja, nosvēra un aiznesa, lai noteiktos laikos piešķirtu, izpildītu normu par barošanas intervāliem ne biežāk par trīs stundām. Tēvi slapstījās gar slimnīcu logiem un gaidīja, kad mīļā pienāks un pamās pavēstot „ar mani viss kārtībā” . Un „viss kārtībā” nozīmēja to, ka viņa ar asiņojošu palagu vai lupatu kājstarpē šļūkāja pa slimnīcas gaiteni, gaidot brīdi, kad tiks pie sava bērna.
„Nu ko tur var ņemties” – teiktu ciniķi… Visos laikos dzimuši bērni – un piedzimuši. Punkts. Tā vai citādi, bet iekšā nav palikuši. Par to jau tas stāsts - tieši KĀ ārā tikuši. Ko ārā tikšana emocionāli atstāj uz mūsu tagadējo dzīvi? Un ne tikai emocionāli…
Ja sabiedrības apziņā no šīs padomju laika ainas nebūtu pēcgaršas, tad to varētu nosaukt par vēsturi. Diemžēl tas ir mantojums, ar ko jārēķinās. Līdzi velkas vismaz trīs mīti kā pseidopatiesības: pirmkārt, dzemdības ir sieviešu padarīšana, otrkārt, dzemdētāja ir pacients bez adekvātas rīcībspējas un, treškārt, atmosfērai nav nozīmes - svarīgākais ir „palīdzības arsenāls un sterilitāte”. Laužot katru no šiem mītiem, paveras milzīga iespēju pasaule.
Mūsu vecvecmammas dzemdēja gan pirtiņās, gan ar rokām iekārušās noliektos koku zaros. Nevajag apsmīnēt tik organiski un dabiski dāvāto sievietes spēku, nosaucot to par primitīvismu un šarlatānismu. Pati Daba un Dievs ir ielicis sievietē zināšanu, kā labāk pasaulē laist savu bērnu. Ne jau uz dzemdību galda. Starp citu, kur radās paradums dzemdētājai kāpt uz dzemdību galda? Pozu guļus ar kājām gaisā ierosināja karalis Luijs XIV, lai redzētu, kā dzimst viņa bērni un viņam nevajadzētu pieliekties. Izrādījās, ka mediķiem šī metode patīk. Jo ir viņiem ērta. Turpretī sievietei dabiskākā poza ir pietupienā, kad palīdz gravitācija, un līdz ar asteskaula paliekšanos atpakaļ ievērojami palielinās mammas iegurņa diametrs. Protams, arī mūsdienu mediķi atzīst, ka poza guļus uz muguras nav rekomendējama nevienā dzemdību posmā, tomēr speciālisti nelabprāt vairākas dzemdības pēc kārtas gaidītu tupus pozā uz ceļiem. Labi, ka ir tādi, kuri to atbalsta.
Un kāpēc dzemdēja pirtiņās? Tāpēc, ka silts un tur ir ūdens? Nebūt nē. Tāpēc, ka dzemdību laikā sievietes smadzenes pārslēdzas uz tādu pat režīmu, kā tās darbojas seksa laikā – nepieciešama mazliet intīma gaisma, tumsnīgums, miesas smarža, kad organisms palaiž vaļā dabiskāk dzemdību procesu, saslēdzas visu hormonu darbība. Jāsaka tā, ka dzemdību laikā sieviete, lai cik moderna vai mūsdienīga viņa būtu, kļūst mazliet par zvēru vai dzīvnieku. Ne jau primitīvas uzvedības nozīmē, bet instinktu, zemapziņas un intuīcijas ziņā. Pavērojiet, kā kaķenei dzimst mazuļi… Viņa nolien klusībā kādā istabas stūrī vai zem dīvāna tumsiņā un tur paliek pavisam pazemīgi klusa. Viens mirklis. Un mazie ir piedzimuši. Ar cilvēku ir līdzīgi. Starp savējo smaržām, pieklusinātām skaņām un gaismām sievietei ir vieglāk atvērties. Dabiski izstrādājas oksitocīns – hormons, kas veicina dzemdes kontrakcijas. Bieži ir tā, ka sieviete, atbraukusi uz stacionāru ar kontrakciju sāpēm, sev pārmet: „ Nu kāpēc nekas vairs nenotiek? Tikko mājās šķita, ka dzemdības jau sākas, bet tagad viss apstājies!” Ja dzīvniekam sākas dzemdības, bet viņa rodas kāds ārējs apdraudējums, process apstājas un kamēr dzīvnieks nejutīsies pilnīgā drošībā visu instinktu līmenī, dzemdības neatsāksies. Turpretī sievietei, kas atbraukusi uz slimnīcu, mēs pieprasām reģistrāciju, tad veicam izmeklēšanu, ievedam svešās telpās un nepārtraukti kontrolējam, vai viņa atbilst noteiktiem parametriem laikā un procesa virzībā. Brutāli salīdzinot, tas ir tāpat kā ievest jūs sanāksmes telpā, iedegt gaismu un pāris cilvēku klātbūtnē likt novilkt bikses un visu priekšā kakāt. Varat?”
Tāpat kā ēdiena izvēlē mums katram dotas tiesības izvēlēties - būt par svaigēdāju, izsmalcinātu gardēdi vai omītes kotlešu fanu, arī tik personiskā, intīmā un dvēseliskā padarīšanā kā bērna laišana pasaulē sievietei ir dziļi privātas tiesības zināt un izvēlēties un pats galvenais ļauties sev ērtākajai, pieņemamākajai un atbilstošākajai vietai un veidam, kā dzemdēt. Latvija ir viena no tām valstīm – sarakstā pa vidu starp Ameriku, Vāciju, Norvēģiju, Islandi un vēl citām, kas drosmīgi un zinātniski pavisam pamatoti veicina izvēles iespējas sievietei, kā pasaulē laist bērnu – mājdzemdībās, dzemdībās stacionārā vai īpašā dzemdību mājā. Un man ir prieks, ka lēnām mainās domāšana – ārsti sāk pieņemt, ka tās sievietes, kas izvēlas laist pasaulē savu bērnu mājās, nav aprobežotas sektantes vai jocīgas eko-būtnes, bet normālas, foršas, dažādas sievietes – jaunas un arī jau nobriedušas. Viņas uzņemas atbildību par savu bērnu, savu ķermeni, savu varēšanu un piešķir radību prieka mirklim pievienoto vērtību. Nezin kāpēc tieši šī intīmā privātuma dēļ sabiedrība kaismīgi ar karojošu karogu ir nostājusies pozā, ka zina labāk un pareizāk, kā katras valsts un katras ģimenes sievietei būs dzemdēt Taču vismaz atšķirībā, piemēram, no Čehijas, kur neatkarīgas vecmāšu prakses un ārpusstacionāra dzemdību iespējas ir visai ierobežotas, Latvija jau ir stipri tālāk. Tur vecmātei jārēķinās ar ievērojamām soda naudām, ja viņa piedalās mājdzemdībās. Austrumeiropas vecmāšu atklātajā konferencē Prāgā viena no vecmātēm ar 40 gadu darba pieredzi - Mērija Zvarta emocionālā runā norādīja, ka diemžēl daudzviet Eiropā joprojām dzemdības notiek sievietes cieņu aizskarošā un pat spīdzinošā veidā. Mums, Latvijas pārstāvēm, tomēr saprātīgāks liekas Latvijā ieviestais variants, kad ir skaidrs regulējums par to, ka dzemdības ārpus stacionāra ir iespējamas.”
Tieši, lai veidotu personiskāku un individuālāku pieeju sievietei bērna gaidīšanā, piedzimšanā un aprūpē, savu misiju uzņēmušās dūlas.
Viņas nav dullas, bet dūlas
„Mnjā, gluži vai sistēmiska domāšanas nomaiņa ir aizsākta līdz ar nozīmīgiem soļiem Latvijas dzemdniecībā – tēvu piedalīšanos dzemdībās, mājdzemdību atzīšanu, ūdensdzemdību iespējamību, dūlu kustību, pakāpeniski arī – stacionāru vides uzlabošanu, lielāku sievietes izvēles brīvību. Dūlu kustības aizsācēja ir mājdzemdību vecmāte Dina Ceple un starptautiski sertificēta dūla Linda Vītuma. Viņa iedibinājusi arī trīs gadu ilgu dūlu apmācību kursu, veicinājusi dūlu izglītošanu. Izveidojoties Latvijas dūlu apvienībai, uzsākta un veicināta dzemdētāju atbalsta prakse stacionāros – tai skaitā Rīgas Dzemdību namā, P. Stradiņa universitātes slimnīcā un vairākos reģionu stacionāros” skaidro Latvijas Dūlu asociācijas valdes priekšsēdētāja Linda Rozenbaha. Linda ir arī autore grāmatai „Gaidības un radības ar prieku”, kas, atzīta no Latvijas grūtnieču, vecmāšu un ginekologu puses, kļuvusi kā rokasgrāmata grūtniecēm izpratnē par dabiskām dzemdībām.
„Dabiskas dzemdības manā skatījumā ir tādas, kurās nenotiek medicīniska iejaukšanās – ne epidurālā anestēzija atsāpināšanai, ne oksitocīna lietošana stimulēšanai, ne augļūdeņu pūšļa pārduršana – sievietei tiek dots vien atbalsts, laiks, palīdzība un piemēroti ērtākie apstākļi. Tieši šīs netverami raksturojamās lietas parasti ir būtiskākās” saka L. Rozenbaha.
Pieminot vārdu „ dūla”, kas pamazām kā jaunvārds Latvijā jau sāk iedzīvoties, vēl arvien tomēr jāskaidro, ko tas īsti nozīmē un ko dūla dara. Gan senču zināšanas, ko reiz izmantoja viedās sievas, gan holistiskās medicīnas metodes mūsdienās ir viņu darba lauks.
„Neesam dullas, ja nu vienīgi mazliet” nosmīn L. Rozenbaha, „jo grieķu valodā „doo-lah” nozīmē pieredzējušu sievieti, kas palīdz citai sievietei. Nu jau gadiem starptautiski atpazīstamajam vārdam radniecīga savā nozīmē latviešu valodā nemaz nav, lai gan viedās sievas līdzās vecmātēm radībās bija jau senču laikos. Dūla ir profesionāls nemedicīnisks atbalsts sievietei grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību laikā. Akcentēju - nemedicīnisks! Tas nozīmē, ka dūla ir fizioloģiju, psiholoģiju pārzinošs profesionālis, kas savā instrumentu arsenālā izmanto klātbūtni, masāžas, sarunas, alternatīvas metodes dzemdību sāpju atvieglošanai vai spējai atslābināties, sniedz praktisku palīdzību. Viņa māca rast atbildes topošo vecāku problēmsituācijās, velta individuālu pieeju un attieksmi ikkatrai sievietei. Kāpēc vispār vajadzīga dūla un vai tad sievietei nav mammas, kam pajautāt un visu noskaidrot? Jāsaka tā, ka diemžēl mūsu mammas ir tā paaudze, kas nereti diezgan ciniski ir piedzīvojušas dzemdības. Vidusmēra trīsdesmitgadniece, gaidot šodien savu bērnu, nav spējīga no savas mammas, kas būtu tikai dabiski, saņemt atbilstošas zināšanas vai grūtniecības un dzemdību emocionālo atbalstu, kas būtu bāzēts viņas mammas pašas pieredzē. Nereti tas ir pazaudēts. Mūsu vecākos ir izsāpēts un norakts tukšums, uzspiesti aplami priekšstati un sausa interpretācija.
Reti kura mūsu mamma patiesībā zina, kas jaunajai māmiņai nepieciešams. Es ļoti priecājos par tām jauno mammu mammām, kas izglītojas un seko jaunajam. Esmu saņēmusi arī gados vecāku sieviešu atsauksmes par savu grāmatu – viņas priecājas, kā mēs varam laist pasaulē savus bērniņus, un sāp, kā tas bijis jāpiedzīvo viņām…
Tomēr daudzas mammu mammas nezina kaut vai tik prozaiskas lietas, ka zīdainim jāēd tik bieži, cik viņš grib, un ka pienu pēc katras barošanas nevajag atslaukt. Un kur nu vēl tik dabiski un praktiski jautājumi, piemēram, par bērna placentu - pēc senču paražām rakt zem ābeles, kaltēt, saberzt pulverī vai gatavot homeopātisku preparātu? Man nav šaubu, ka arī mūsu mammām bija bezgalīga mīlestība pret mums, tomēr mums nebija lemts izbaudīt visas mīlestības izpausmes, esot un sajūtot savu mammu – pēc piedzimšanas paši esam gulējuši savīstīti kā sainīši, bez tiesībām uz absolūtu mīlestību, gaidot atļauju tikt paēdināti.
Emocionālo badu dažs labs ārstē psihoterapijas kursos, nesaprotot, kāpēc dzīvei nav sāta, baudas, mērķtiecības vai tuvības. Piemēram, perinatālā psiholoģija liecina, ka dvēseliskās harmonijas un emocionālās stabilitātes starta summa mūsos iekodējas no pirmās ieelpas. Un retu reizi šo sajūtu izdodas atmodināt, kad īpašos apziņas stāvokļos atceras sevi zvalstāmies siltajā mammas vēderā. Nav vairs ne no psiholoģiskā, ne fizioloģiskā viedokļa jāpierāda, ka mazulim ir nepieciešams piedzimt iespējami saudzīgi, tūlīt pēc nokļūšanas šaisaulē rast miesisku kontaktu ar mammas ādu, saņemt pirmpienu un siltumu no krūts ēdināšanas. Un grūtniecības laika izjūtām, notikumiem, savu emociju izprašanai kā ceļam pretim bērna laišanai pasaulē ir milzīga, neatsverama nozīme visā tālākajā gan jaunās māmiņas, gan bērna un vēlāk – jau pieaugušā cilvēka dzīvē. Līdz ar dzemdībām piedzimst pati mamma – tā ir iespēja pieaugt viņas intuīcijai, briedumam, pašvērtībai, savukārt bērns paveic savu pirmo darbu – apzinātu un ļoti vērtīgu. Ir jāsaprot, ka dzemdībās bērns nāk pasaulē un mēs viņu sagaidām, nevis darām visu, lai dabūtu viņu ārā tā, kā ir ērtāk un ātrāk.”
Atbalsts, kas uzlabo statistiku
L. Rozenbaha skaidro, ka dažādi ārzemju pētījumi apstiprina, ka dzemdībās ar dūlu retāk notiek medicīniskas iejaukšanās. Piemēram, Lielbritānijā (2008. g. pētījums) valstī vidēji tiek stimulētas 20% dzemdību, radībās ar dūlu – 10%, vidēji valstī 33% dzemdību izmanto epidurālo anestēziju, ar dūlu – 20%, ķeizargriezienu rādītājs valstī ir 24,3%, ar dūlu – 15%. Dūlas piedalās gan mājdzemdībās, gan dzemdībās stacionāros, sievietes var izvēlēties dūlu pakalpojumus gan bērna gaidīšanas laikā, gan dalībai dzemdībās vai pēcdzemdību laikam.
„Pavisam vienkāršoti sakot – ja grūtniecības laikā ginekologs vai ārsts interesējas par bērna attīstību, mammas fizisko labsajūtu un atbilstību visiem parametriem, dūla iedziļinās individuāli sievietes jūtu pasaulē, lai sakārtotu viņas galvu. Dzemdības sākas galvā un kamēr tā nav sakārtota, sievietē nav resursu. Patiesībā mēs dzīvojam milzīgu stereotipu kaleidoskopā un beigu beigās šo greizo spoguļvalstību pieņemam kā patiesību. Holivuda ražo sižetus filmās, kā pēc augļūdeņu noiešanas sievietei burtiski jānesās uz slimnīcu, ceļā ar automašīnu apdraudot gājējus, dzemdību zālē, sprāgstot acīm no pieres ārā, jāauro āža balsī, vīriem jāģībst un jāsvīst. Un pēc tā visa, kad grūtniecēm skaidrojam patiesos laika intervālus dzemdību fāzēs, ka dzemdību iešūpošanās ir pakāpeniska un mierīga, ka augļūdeņu noiešana ir raksturojama nevis ar plūdiem no kājstarpes, bet dažkārt nemanāmu tērcīti, ka dzemdību pirmo fāzi var mierīgi pavadīt mājās, dzerot tēju - dažkārt ir jānopūlas, lai notic. Bailes, kas nogūlušas no mazām dienām vai palikušas zemapziņā no mūsu pašu kā zīdainīšu laika vai stereotipiskām komēdiju ainām nekur nav izkusušas. Tās tieši grūtniecības laikā ceļas uz augšu kā fēnikss no pelniem. Cik daudz sievietes atļaujas ģimenes vidū izrunāt savas bailes būt nevarīgai, nesmukai, bailes būt pamestai vai sliktai mammai? Parasti sarunas beidzas ar „ai, nu ko tu sadomājies tādas muļķības, būs jau labi”. Nebūs gan labi, ja grūtniece nav paskatījusies acīs savām bailēm un vainas apziņai. Tieši tad šīs emocijas noguļ un var sākt izpausties fiziski - kā smagi logu slēģi mājai. Tad arī bērns var reaģēt un dzemde dažādi bremzēt. Piemēram, ja mazulis vēderā apsēdies ar dupsi uz leju, pirmais, ko ieteiktu darīt – pajautāt, ko viņš ar to vēlas pateikt, ar ko varbūt mammai jātiek galā, jāpamaina? Sieviete pati var savā dzīvē, domās, attieksmē, attiecībās daudz ko mainīt, un līdz ar to bērns var šo pozu mainīt – ja mamma sevi sakārto un bērnam nav fizisku šķēršļu to izdarīt, viņš apgriežas. Tātad – meklējam cēloni un iemeslu, nevis uztiepjam diagnozi – paredzams ķeizargrieziens vai „pati jau neizspiedīs”.
L.Rozenbaha piemin, ka dūlām ir paredzēts trīs gadu mācību cikls – psiholoģijas gads, fizioloģijas gads un trešais – metodoloģijas, tādējādi dūla izprot gan fizioloģiskos procesus ķermenī, prot atpazīt novirzes, konsultatīvi strādāt ar dažāda tipa sievietēm un viņu partneriem, pielieto dažādas tradicionālas un alternatīvas metodes bērniņa saudzīgākai saņemšanai un aprūpei. „Bet es uzsveru - lai arī dūla izprot medicīniskas nianses, viņa ir tikai atbalsta persona! Dūla nekad nekonkurēs ne ar vecmāti, ne ārstu, ne slimnīcas personālu, nekad nenostāsies pa vidu ar savu viedokli. Viņa iedvesmo sievieti un palīdz rast atbildes, viņa palīdz sievietes partnerim justies nozīmīgam sava bērna dzimšanas brīdī. Dūla palīdz ģimenei izrunāt neizrunāto, tāpat rosina vienoties par dažādiem praktiskiem jautājumiem, par ko dažkārt ne sieviete, ne ģimene nav sprieduši vai domājuši. Turklāt, - ja vecmāte vairāk ir ieinteresēta dzemdībām pieslēgties tās aktīvajā fāzē, uzmanot vairāk bērniņu, tad dūla ar grūtnieci, dzemdētāju pavada teju visu laiku, cik vien tas pašai sievietei nepieciešams” atkārto dūlu apvienības pārstāve.
Šobrīd dūlas ir praktizējušas Rīgas Dzemdību namā, P. Stradiņa klīniskajā slimnīcā, Jūrmalas slimnīcā, Cēsu slimnīcā, Liepājas slimnīcā, slimnīcā Siguldā, Dzemdību mājā „Harmonija”, Ģimenes centra klīnikā, plānotās mājdzemdībās. Taču stacionāru loks paplašinās – ja, piemēram, grūtniece vēlas dzemdēt kādā stacionārā, kur vēl līdz šim nav bijusi sadarbība, tiek veidoti jauni kontakti ar slimnīcas personālu, iepazīšanās ar vidi un pakalpojums tiek sniegts tur.
Mainās paši stacionāri
„Nevar noliegt pagātni, bet, mainoties apstākļiem, mainās sistēma” stāsta Signe Irša, P.Stradiņa Klīniskās Universitātes slimnīcas dzemdību nodaļas vecākā vecmāte, „kā Elizabetas Noblas teiktajā: “Dzemdību norisē nekas nav mainījies. Jauna ir vienīgi to cilvēku attieksme, kuri kontrolē dzemdību procesu”. Stacionāri ir kļuvuši progresīvi, moderni un komforta ziņā patīkamāki. Tas bieži vien ir būtiskākais kritērijs, pēc kā mūsdienās izvēlas dzemdību vietu. Stradiņos dzemdē gan uz dzemdību soliņa, gan dažādās pozās dzemdību gultā, diemžēl dzemdības ūdenī nav piedāvājuma klāstā. Un domāju, ka ar pozu izvēli nav lielu problēmu. Galvenais ir stāstīt par savām sajūtām un vēlmēm. Ja sievietei ir uzticama vecmāte, vīrs, ģimene, viņa izrunās visus svarīgākos jautājumus arī saistībā par savu pašsajūtu, bērnu, savām gaidām no dzemdībām. Galvenais, kas sievietei jāatceras – viņa ir tā, kas laiž pasaulē savu bērnu, viņai piemīt tā varēšana, spēja un spēks. No šīs apziņas nevajag baidīties, to vajag pieņemt un tai ļauties. Pārējo apkārtējo cilvēku uzdevums ir ieklausīties sievietē, iedrošināt viņu, protams, dzemdību speciālistiem ļoti labi (cenšoties uz perfekcionismu) pārzināt savu darbības jomu un zināt, kad un vai nepieciešams un kādā vislabākā veidā palīdzēt, koriģējot, veicinot dzemdību norisi. Ja atbalsta nav, - patiešām dūla var būt tā, kas sniedz gan informāciju, gan fizisku palīdzību” saka, minot, ka „pieredze ar dūlu atbalstu mums nodaļā ir vairāk dzemdībās, retāk - pirmajās pēcdzemdību dienās. Manuprāt, iemesls ir tas, ka dūlu pakalpojumus sieviete izvēlas privāti un tie nav iekļauti valsts nodrošinātajos pakalpojumos. Ja ikvienai sievietei pēc sajūtām vai vēlmēm, kā arī pēc personāla novērojumiem/ieteikumiem būtu iespēja saņemt dūlas atbalstu, pacienšu loks būtu plašāks. Pārsvarā gadījumu sadarbība ir patiešām veiksmīga”.
„No vecmāšu pozīcijām veroties, šķiet, svarīgi sniegt informāciju, ka grūtniecei/dzemdētājai jāuzticas ne tikai dūlai, bet arī vecmātei, jo esam saskārušās ar situāciju, ka dzemdētāja gaida piekrītošu vai noraidošu dūlas atbalstu attiecīgai rīcībai vai norisei. Savukārt dūla nereti vadās vairāk vai mazāk pēc personiskas pieredzes – un tas ne vienmēr ir objektīvi, arī dūlai ir subjektīvismā balstītas cerības un gaidas, kas ir vai nu realizējušās vai nē. Nevajadzētu būt tā, ka vecmātes darbība potenciāli tiek uzlūkota kā nedabiska. Man šķiet, ka daudz veiksmīgāka sadarbība būtu situācijā, ja dūlas būtu attiecīgai dzemdību nodaļai piesaistītas kā pastāvīgi darbinieki, tas ļautu arī labāk vienai otru iepazīt un veiksmīgāk sadarboties. Tādējādi tas būtu atbalsts gan dzemdētājai, gan ģimenei, gan vecmātei.
S. Irša uzsver, ka prakses maiņa arī veicina dzemdību nodaļu nodrošinājumu un atvērtību. Pozitīvi ir tas, ka šodienas dzemdētāja aizvien biežāk ļaujas dzemdībām, nenodarbojas ar citām lietām. Reizēm gan gadās situācijas, ka līdz bērna piedzimšanai vēl jānokārto darba lietas, rēķini, remontdarbi utt. un svarīgs atribūts dzemdībās ir mobilais telefons un dators. Sievietes, kuras dzemdībās iegrimst līdz matu galiem, gūst daudz pozitīvāku pieredzi un lielāku prieku un gandarījumu. Kopumā viņa šodienas dzemdētāju raksturo kā dažādu - arī reliģisko un kultūras aspektu ziņā, kas dzemdību speciālistiem- vecmātēm, ārstiem un atbalstītājiem liek būt gan atvērtiem, gan tolerantiem.
Ja kādreiz - padomju laika beigās un neatkarības sākumā bija diezgan liela sieviešu amorfā masa, kas rīkojās pēc principa „nu kā jūs gribat, lai dzemdēju, tā darīšu”, tad tagad sievietēm ir ļoti skaidras vēlmes – mamma zina, - ko, kā viņa gaida, kā grib dzemdēt un kā vislabāk viņa to varētu izdarīt, mērķtiecīgi virzoties uz šo nodomu. Vienā gadījumā tā būs epidurālā analgēzija un dzemdības slimnīcā, vai spinālā anestēzija un ķeizargrieziens, vai dabiskas dzemdības mājās, vai dabiskas dzemdības stacionārā – viņām ir informācija, kā tas ir iespējams, un es teiktu – viņas arī stipri labi jūt. Lieliski, ja varam atļauties to respektēt.
„Piedzimšanas un nomiršana nav tik vienkārši uzlūkojami notikumi, kā sākumā varētu šķist, ja palūkojamies no enerģētikas viedokļa. Mēs dzīves laikā visi mēģinām sev atbildēt uz jautājumiem par dvēseles spēku, kas vienam dots tāds, bet otram citāds, par dzīves mērķi, dvēseles labsajūtu ķermenī. Un šie jautājumi sakņojas faktā, kā esam šai pasaulē ieradušies” skaidro Aelita Folkmane, transpersonālā psihoterapeite, kas savā praksē izmantojusi regresīvo terapiju. Tas nozīmē, ka īpaša seansa laikā cilvēks apziņā tiek kāpināts atpakaļ pagātnē, lai emocionāli izsāpētu savas traumas, piedotu pāridarījumus. Bieži šīs traumatiskās atmiņas saistās tieši ar atrašanos mammas vēderā vai dzemdību gaitas vadīšanu.
Tāpat kā ar abortu nevar aizvietot kontracepciju, pret anestēziju un stimulāciju dzemdībās vispār nedrīkst attiekties vieglprātīgi, jo tas iedarbojas uz bērna nervu sistēmu. Starp dvēseli un fizisko ķermeni vienojošais komponents ir nervi jeb nervu tilts. Jebkāda traumatiska pieredze šos nervus nogriež. Jo vairāk šo kanāliņu apgriezts, jo mazāk fiziskais ķermenis dzīvē no dvēseles saņem signālus, informāciju, spēku. Var būt tā, ka cilvēks maldās pa dzīvi un nejūt jēgu, viņam pietrūkst dzīvesprieka, enerģijas, viņš nīkuļo un ir ar zemu imunitāti. Parasti viss tiek noreducēts uz depresīvu noskaņojumu, meklēta medicīniska vaina, kaut ar zālēm maz līdzams. Ar dažādu terapiju palīdzību to var atjaunot, bet salīdzinoši tas ir garš process, cilvēks parasti neapzinās īsto vainu. Turpretī ļoti apzinātās, saudzīgās dzemdībās bērns iesāk šo dzīvi ar daudz pozitīvāku startu. Ja arī bērns ir traumatiski piedzimis, tieši pirmās dienas ir optimāls laiks, kad daudzas no dzemdību traumām var likvidēt, - vien jāzina, kā to darīt” skaidro A. Folkmane. „Mūsu senčiem vecmāte ieņēma cieņpilnu statusu kā dziedinātāja un palīdze ceļā uz dzimšanu un miršanu. Viņa bija garīgi jūtoša un redzoša, - kā tilts starp debesīm un zemi, garu un matēriju - reizē šamanis un mediķe, kas darbojas starp dimensijām, saprazdama, ka neredzamais ietekmē redzamo. Lielākā daļa vecmāšu vēlāk arī tika dedzinātas kā raganas par savām zintniecības zināšanām. Vecmāšu spējas kļuva pagrīdē slēpjama bagāža. Paaudžu paaudzēm vēlāk un arī mūsdienās dzemdniecība un vecmāšu pienesums ir lielā mērā vēl neizprasts. Lieta, kas reiz bijusi cienīta un uzskatīta par milzu gudrību, kļuvusi par biedējošu mistiku tieši tāpēc, ka atrodas uz saskares punkta dzīvībai un nāvei.”
Dace Kaņepone
Pirmpublicējums: žurnālā "Patiesā Dzīve"
