Kāds zemnieks

Kāds zemnieks veda uz tirgu trīs ēzeļus.
Pa ceļam viņš ieraudzīja upi un nolēma izpeldēties. Bet līdzi viņam bija tikai divas virves, ar kurām varētu piesiet ēzeļus pie koka. Viņš nekādi nespēja izdomāt, kā piesiet pie koka trešo dzīvnieku.

Tad viņš pamanīja kādu svēto un lūdz tam palīdzību, jautājot, vai gadījumā viņam nebūtu virve, ar ko piesiet trešo ēzeli. Svētajam virves nebija, bet bija kāds padoms.

Viņš teica zemniekam: “Dari tā, lai trešais ēzelis redzētu, kā tu piesien pie koka pirmos divus. Tad izliecies, ka tieši tāpat piesien arī trešo.”

Zemnieks darīja, kā ieteikts un devās uz upi nopeldēties. Atnācis atpakaļ, viņš pateicās svētajam, jo redzēja, ka ēzeļi nebija izkustējušies.

Viņš atsēja piesietos dzīvniekus un mudināja arī trešo sākt kustēties. Pagājis mazu gabaliņu, viņš pārsteigts ieraudzīja, ka trešais ēzelis nebija izkustējies, un stāvēja kā iemiets zemē.

Nelīdzēja ne pielabināšana, ne draudi, ne skubināšana... ēzelis nekustējās. Zemnieks atkal devās pie svētā, bet tas teica: “Atsien trešo ēzeli”.

 “Bet”, protestēja zemnieks, “es taču viņu nemaz nepiesēju”.

Svētais atteica: “Tu jau to zini, bet vai ēzelis arī to zina?”
Zemnieks devās atpakaļ un izlikās, ka atsien arī trešo dzīvnieku. Ēzelis tūlīt pat izkustējās un devās pie abiem pārējiem.

Arī mēs esam kā sasieti ar daudzām iedomātām saitēm un virvēm... kas patiesībā nemaz neeksistē.