Dziedniece, gaišreģe, personības izaugsmes konsultante un bloga www.domuspeks.com autore AGNESE ZIEDIŅA-ZARIŅA atgādina, ka diemžēl visbiežāk piesārņojam paši sevi – ar visu negatīvo, ko turpinām iekšēji malt uz riņķi. Ikvienam ir dota izvēle – turēt aizvainojumu un dusmas sevī, piemēram, vienu minūti vai 10 gadus. Jo ilgāk neatmetam negācijas, jo vairāk un dziļāk piesārņojamies. Kā viens no piemēriem ir kriminālziņu skatīšanās un klausīšanās. Tāpat novērojama sirds čakras aizvēršanās mīlas sāpju vai kādu citu emocionālu traumu dēļ. Cilvēks sāk distancēties un neapzināti sevi pasargāt. Ja ir vilšanās un no tās neatbrīvojas, bet turpina atdzīvināt atmiņā vēl un vēl, tad nereti tā pārtop par nozīmīgu šķērsli jaunām partnerattiecībām un sakārtotām attiecībām ar cilvēkiem kopumā. Kā to nepieļaut un uzlabot savu karmu, lai dzīve nestu daudz vairāk prieka un pozitīvu emociju?
Saki, Agnese, vai latviešu tautai ir kāda īpaša kopējā karma?
Uzkrītoši redzama iezīme, ka šeit, Latvijā, ir ļoti daudz skaudīgu cilvēku. Cilvēki, kuri izteikti kritiski vērtē apkārtējos, turklāt bieži vien nepamatoti augstprātīgi – muļķīgu iemeslu dēļ. Šādas īpašības ir būtisks traucēklis pašiem dzīvot pozitīvi un laimīgi. Tāpēc ir jāmācās priecāties par citiem, kā arī novērtēt ar pateicību to, kas ir dots. Katram jāstrādā ar sevi individuāli. Ir muļķīgi gaidīt, ka kāds uzlabos latviešu tautas karmu un dēļ tā arī man kļūs vieglāk un labāk. Patiesībā nav tādas kopējās karmas. Mēs taču redzam, ka Latvijā cilvēku likteņi ir tik dažādi. „Būt latvietim” nenozīmē, ka automātiski esam nolemti. Iespējas uz pasaules ir visur un ļoti plašas. Atliek tikai strādāt ar sevi, bet kurš gan grib pielikt pūles un to darīt? Lielākoties tiek gaidīts, ka kāds cits ņems un sakārtos viņa dzīvi. To arī redzu ikdienā darbā ar cilvēkiem. Pat ļoti lielu problēmu priekšā tikai retais ir gatavs pats saviem spēkiem mainīties uz labu.
Mēs mēdzam lamāt valdību, mediķus, skolotājus, policiju, armiju utt. – par to, ka kaut kas nav pietiekami iedots vai izdarīts. Bet no kurienes doma, ka kādam mums kaut kas būtu jādod? Cilvēki vienmēr bijuši vienādi. Vienmēr kāds ir bijis ļauns, kāds alkatīgs, kāds paviršs, skops vai nenovīdīgs. Kādēļ tiek cerēts, ka, piemēram, tagad valdībai jābūt godīgai? Tā nekad nav bijis. Pie varas vienmēr tiekušies noziedzīgi un alkatīgi cilvēki. Un cīņā par varu viņi vienmēr uzvarēs, jo ir gatavi pielietot negodīgus līdzekļus, atšķirībā no cīnītājiem par taisnību. Tāpēc par to nav jābrīnās. Ja tomēr rodas vēlme pēc pārmaiņām šajā jomā, tad taisnīgajiem jābūt ļoti daudzskaitlīgiem, gudriem, mērķtiecīgiem, kā arī ļoti daudz jāstrādā. Vai esam tam gatavi? Labāk, lai to dara kāds cits, vai ne? Un vēl – kāpēc kādam jānodrošina augstvērtīga medicīna, ja cilvēks pats nav ieinteresēts strādāt pie savas veselības profilakses un uzlabošanas? Lielākoties ir tikai prasības. Visi grib lēti, ātri, kvalitatīvi un no citiem. Bet ko paši varam sniegt sabiedrībai?
Ja cilvēks ir nobriedis pārmaiņām – kā kopt un uzlabot savu karmu?
Darot otram to, ko vēlētos saņemt pats. Domas par tautas karmu – tas jau ir ļoti augsts domāšanas līmenis. Par to pat nebūtu jādomā un jāuztraucas, ja katrs pievērstos savai. Nav jādomā par otra karmu, domā par savējo! Caur to mainīsies arī apkārtējo karma. Labais vairo labo, sliktais – slikto. Sliktā karma rodas, kad negatīvi reaģējam uz kādu situāciju. Un, kā zināms, negatīvas reakcijas ir nepatīkamu situāciju sekas. Ja nebūtu kāda, kas mums sniedz negatīvas sajūtas, pilnīgi iespējams, ka reakcija būtu pozitīva. Secinājums – ir jāmācās nedot citiem iespēju reaģēt negatīvi uz savām darbībām, kā arī jāmācās emocionāli neitrāli reaģēt uz sevi vērstām negācijām.
Varbūt ir kāds praktisks padoms jeb vingrinājums, kas skrejošajā ikdienas ritmā palīdzētu mums kļūt mazliet apgarotākiem un harmoniskākiem?
Vispirms būtu ļoti labi, ja cilvēki prastu dzīvot saskaņā ar sevi un savu iekšējo būtību. Strādāt sev tīkamu darbu, atrasties līdzīgi domājošu cilvēku sabiedrībā, vairot mīlestību sevī un pret pasauli, censties domāt plašākos mērogos par to, ko es vēl varu darīt, lai apkārtējā pasaule kļūtu labāka. Te es nerunāju par to, ka pašam jādzīvo slikti, visu atdodot citiem cilvēkiem, bet gan par to, ka jūs spējat pasaulei dot ar prieku no sevis visu to labāko, ko spējat sniegt. Jūs esat laimīgs, darot to, ko darāt.
Esmu sarakstījusi divas nelielas grāmatiņas – vērstas uz darbu ar sevi. Lai cilvēki spētu būtiski mainīt savu dzīvi paši savām rokām, nevis – tikai paļaujoties uz citiem. Viena jau ir pieejama dažās jogas studijās, interneta veikalos un klīnikās. Otra varētu tikt izdota vasarā. Katrā grāmatā ir sešas dažādas metodes. Praktizējot šos ieteikumus 40 dienas, cilvēks daudz intensīvāk pietuvojas sev, izprot savu esību, tādējādi pakāpeniski spēj mainīt dzīvi savu dzīvi uz labu. Lūk, viens vingrinājums – būtu labi pēc iespējas regulārāk padomāt, ko tieši šajā brīdī es spētu izdarīt vēl labāk. Piemēram – ieturot maltīti – var secināt, ka vēl labāk būtu, ja izteiktu domās pateicību tiem, kuri šo ēdienu ir audzējuši un gatavojuši. Vēl var kādu pacienāt, varbūt novākt aiz sevis traukus un tos nomazgāt. Ejot pa ielu, var kādam iedot ceļu, atvērt durvis, smaidīt, pateikt „labdien”. Cilvēkam būtu jāpadomā – vai visu laiku esi labākais variants priekš sevis? Pildot šo vingrinājumu regulāri, dzīve patiešām uzlabosies!
Vai, ikdienā strādājot ar klientiem, esi nonākusi līdz secinājumam – kāda lielākoties ir cilvēku enerģētika? Un no kā tas atkarīgs?
Es strādāju ar cilvēku enerģētiskajiem ķermeņiem, kuri ir visai atšķirīgi dažnedažādās sīkās detaļās un niansēs. Šobrīd top mana izstāde, kura būs apvienota ar lekcijām – „Astrāls”. To esmu radījusi ar mērķi uzskatāmā veidā parādīt, kā redzu enerģētiskos ķermeņus un to dažādību, kā redzu eņģeļus, lāstus utt. Plānots, ka izstāde norisināsies 6 lielākajās Latvijas pilsētās. Enerģētikas atšķirības veidojas no katra indivīda iekšējās domu pasaules. No piedzīvotām traumām, aizvainojuma, sevis nosodīšanas, iegrožošanas, no apkārtējo cilvēku ietekmes un pat maģiskiem rituāliem. Kopumā ņemot – enerģētiskā ķermeņa tīrība ir atkarīga no cilvēka enerģētiskās higiēnas. No tā, kā cilvēks transformē visu negatīvo, ar ko saskaras. Kā prot to pārveidot un neitralizēt, vai arī atstāj savā emocionālajā netīrumu stūrīti, kurš kļūst arvien lielāks un lielāks, un beigu beigās bez enerģētiskajiem gružiem vairāk nekas cilvēkā nav palicis.
Tieši enerģētika manā izpratnē ir tas, kā es cilvēku sajūtu – kā personības kopumu. Skatoties uz svešu cilvēku, es jūtu, vai viņš ir ļauns, augstprātīgs, riebīgs, atriebīgs, alkatīgs, melīgs, pozitīvs, mīlošs, gaišs, mīļš, ar tieksmēm uz atkarībām, mīl ātrumu, ir sērās, iemīlējies utt. Tad, kad izjūtu personas raksturīgāko īpašību kopumu, tad saku, ka viņam ir tāda vai savādāka enerģētika. Esmu pamanījusi, ka cilvēkiem ir diezgan grūti pieņemt manis teikto raksturojumu par viņiem pašiem, jo vienmēr saku to, ko jūtu un domāju, nevis to, ko cilvēks vēlas dzirdēt. Tā ir diezgan liela neraža, ja nav vēlme dzirdēt kritiku un informāciju par negatīvo īpašību kopainu, lai pēc tam varētu veiksmīgi ar sevi strādāt.
Esi satikusi kādus cilvēkus, kuriem ir apbrīnojami tīra enerģētika? Ko no viņiem varam mācīties?
Pirmais cilvēks, kuru satiku ar tik tīru enerģētiku, pēc kāda laika kļuva par manu vīru. Un viena sieviete ir bijusi starp manām klientēm. Vīra stāsts ir tāds, ka viņš jau ilgus gadus regulāri ar sevi strādā – emocionāli, garīgi, enerģētiski un fiziski. Dzīve viņam nav bijusi no vieglākajām. Zinot viņa pagātni, man vēl joprojām gribas raudāt aiz žēluma par tādu likteni. Tomēr enerģētika tīra. Kā tas iespējams? Par to es daudz stāstu – gan ikdienā, gan savā blogā, gan grāmatās un intervijās, jo šis ir standarta jautājums vizītēs. Bet – kā domājat – cik ir reālu darītāju pēc atbildes noskaidrošanas? 1% maksimums. Diemžēl cilvēks pēc savas būtības ir slinks un parasti dara savā labā kaut ko tikai tad, kad ir jau nopietnas problēmas.
Kad jautāju vīram, ko viņš dara, lai uzturētu sevi ar tīru enerģētiku, pirmā atbilde bija – „neko” – jo nebija konkrētas metodes un mērķa to panākt. Pakāpeniski iepazīstot viņu, noskaidrojās, ka jau daudzus gadus viņš nemitīgi ar sevi strādā. Meditē, vizualizē enerģiju plūsmas sevī, apmeklē baznīcas, tempļus, vingro ci-gun, piekopj dažādas fiziskās aktivitātes, pilda elpošanas tehnikas (pranajāma), skaita mantras un tēvreizi, kā arī strādā psiholoģiski ar savām traumatiskajām emocijām. Tas ir viņa dabiskais dzīves stils, līdz ar to pašam šķiet, ka neko nedara. Tāpat bija ar sievieti, kura ieradās pie manis ar tīru enerģētiku. Viņa cītīgi ar sevi strādāja, bet nezināja, vai ir kāds rezultāts. Dzīvē viss bija labi, bet vēlējās atnākt, lai pārbaudītu, vai viss tiešām ir kārtībā. Kā izrādījās, viss bija vislabākajā kārtībā.
Ko no tā varam mācīties? Ir vērts strādāt ar savām negatīvajām emocijām un atmiņām, kā arī enerģijām. Nepatīkamas emocijas un atmiņas ir jāmaina uz pozitīvām. Savukārt enerģija regulāri jāvizualizē – kā tā plūst ķermenī. Domās jātīra sevi ar baltu enerģiju, jāpludina pa visu ķermeni balta gaisma. Tāds sīkums, bet patiešām darbojas. Tāpat, kā mēs varam piesārņot sevi ar savām domām, mūsu spēkos ir arī attīrīt. Protams, piesārņoties ir vieglāk, jo, kad dusmojamies, tad ieliekam procesā lielu daudzumu emocionālās enerģijas. Bet, kad veicam attīrīšanos, tad ir grūti uzjundīt tik spēcīgas emocijas. Bet ir vērts mēģināt, jo rezultāti neliks uz sevi ilgi gaidīt! Rekomendēju arī izlasīt rakstu manā blogā domuspeks.com ar nosaukumu „Garīgums un 5 īpašības, kas traucē ceļā uz to”. Tur iespējams uzzināt, kā lepnums, skaudība, nosodījums, bailes un skopums mums personiski ļoti sāpīgi iegriež. Dēļ šīm īpašībām katrs pats sev esam nevis laimes, bet gan nelaimes kalēji.
Mūsdienās arvien biežāk pamanāma tendence, ka sievietes nes vīrišķo pienākumu vezumu, tā zaudējot sievietei tik ļoti piestāvošo gaisīgumu. Kā iekrāsot savu sievišķību un ik pa brīdim ļaut sev būt arī vājai?
Domāju, ka katram ir jābūt atklātam pret sevi. Nav nepieciešamības mākslīgi ielikt sevi kādā iedomātā rāmī. Vīrišķīgas sievietes un sievišķīgi vīrieši rodas no dvēseles atmiņām par iepriekšējām dzīvēm. Ja divas pēdējās vai pat vairākas dzīves pavadītas „skarba veča” ādā, tad ir grūti uzreiz pārslēgties un simtprocentīgi iejusties vājas sievietes trauslajā ķermenī. Protams, reizēm viss ir citādāk, un sieviete piedzimst ar ļoti sievišķīgu enerģiju, bet dzīves grūtību rezultātā, lai pielāgotos un izdzīvotu, viņas enerģija kļūst vīrišķīga. Tas nav viegli, jo sievišķīgai sievietei vilkt nastu, kas enerģētiski nav viņai domāta, ir ļoti grūti. Bet tas dod garīgu spēku un rūdījumu citām dzīvēm.
Ja tomēr rodas vēlme sevi mainīt, ir jāpieliek attiecīga piepūle. Es zinu – tas nav viegli, bet pamazām ir jāsāk sevi „lauzt”. Principā visa darbība balstās atdarināšanā. Sākot no sevis vizualizēšanas, iedomāšanās jaunajā tēlā, līdz pat reālām darbībām. Bikšu vietā jāvelk skaistas kleitas, jāizvēlas krāsaināks apģērbs, jāsāk vairāk pucēties, krāsot nadziņus utt. Protams, viens no galvenajiem nosacījumiem – nedarīt vīriešu darbus. Nenest smagumus, iepirkumu maisiņus. Ir taču sievietes, kuras pašas neko nevar paveikt, bet tomēr dzīvas un kāds par viņām parūpējas. Ir draugi – vīrieši, bijušie partneri, kolēģi, kaimiņi. Lūgt palīdzību – tas ir sievišķīgi. Savukārt sievietei jāparūpējas par sieviešu lietām. Jāgatavo šiem cilvēkiem vakariņas, jācep cepumus, ko iedot līdzi utt. Tas nebūt nenozīmē, ka obligāti jāseko tuvībai vai romantiskai draudzībai. Galvenais – saglabāt ar šiem cilvēkiem cilvēciskas attiecības.
Novēlējums, sagaidot
pavasari.
Smaidiet! Katru dienu spogulī smaidiet sev. Smaidiet arī pēc iespējas regulārāk cilvēkiem uz ielas, veikalā, darbā, mājās. Kā amerikāņu filmās un vēl patiesāk!
http://www.la.lv/tev-nav-jadoma-par-otra-karmu-doma-par-savejo-saruna-ar-dziednieci-agnesi-ziedinu-zarinu/3/