Sen atpakaļ reiz auga kāda liela ābele. Katru dienu kāds
mazs puisēns nāca pie tās spēlēties. Viņš kāpelēja pa ābeles zariem, ēda
ābolus, atpūtās tās paēnā. Puisēns ļoti mīlēja šo koku un arī ābelei patika
rotaļāties ar mazo zēnu.
Laiks gāja, un arī mazais puisēns auga. Viņš vairs nenāca katru
dienu spēlēties ar ābeli.
Kādu dienu viņš atnāca pie ābeles un izskatījās ļoti bēdīgs.
Koks teica: “Nāc, rotaļājies ar mani!”
Zēns atbildēja: “Es vairs neesmu bērns, es vairs ar kokiem
nespēlējos. Es vēlos īstas rotaļlietas. Lai tās nopirktu, man ir vajadzīga
nauda.”
Tad koks teica: “Žēl, bet man nav naudas. Zini, tu vari
salasīt manus ābolus un tos pārdot. Tad tev būs nauda.”
Zēns kļuva priecīgs. Viņš salasīja ābolus un laimīgs
aizgāja. Pēc ābolu nolasīšanas zēns ilgu laiku nerādījās ābeles tuvumā. Koks
skuma.
Kādu dienu zēns, kurš nu jau bija kļuvis par vīru, atgriezās
pie koka. Koks bija sajūsmā. - - “Nāc un spēlējies ar mani!”
-“Man nav laika rotaļām. Man jāpelna iztika ģimenei. Mums ir
vajadzīga māja. Vai vari man palīdzēt?”
-“Man ļoti žēl, bet man nav mājas. Bet tu vari nozāģēt manus
zarus un uzcelt no tiem sev māju.”
Vīrs nozāģēja ābelei zarus un laimīgs aizgāja. Koks bija
ļoti priecīgs par tikšanos, bet vīrs ilgu laiku neatgriezās pie ābeles. Kokam
tas bija bēdīgs un vientuļš laiks.
Kādā karstā vasaras dienā vīrs tomēr atnāca pie koka. Koks
par to ļoti priecājās.
Tas teica: Nāc, spēlējies ar mani!”
“Es palieku vecs. Lai atpūstos, es gribu kuģot. Vai vari man
iedot laivu?”
Koks tūlīt pat atbildēja: “Ņem manu stumbru un izgatavo no
tā laivu. Ar laivu varēsi tālu aizbraukt un tad būsi laimīgs.”
Vīrs nozāģēja stumbru un pagatavoja laivu. Tad devās jūrā un
ne reizi neparādījās ilgu, ilgu laiku.
Beidzot pēc daudziem gadiem vīrs atgriezās.
“ Piedod, manu zēn,” teica koks. “Man vairs nav tev, ko dot.
Nav vairs man ābolu.”
Vīrs atbildēja: “Nekādu problēmu. Man vairs nav zobu, lai
ēstu ābolus.”
Koks turpināja: “Man nav arī stumbra, pa kuru varētu
rāpties.”
Vīrs atteica: “Tam es esmu daudz par vecu.”
“Es tev patiesi vairs neko nevaru dot. Man atlikušas tikai
manas mirstošās saknes” koks asarās teica.
“Man vairs daudz nekā nevajag. Tikai vietu, kur atpūsties.
Pēc visiem šiem gadiem esmu tā noguris” vīrs klusi teica.
“Labi! Veca koka saknes ir labākā atpūtas vieta. Nāc
atsēdies pie manis. Atpūties.”
Vīrs nosēdās zemē, un koks, asarās smaidīdams, bija atkal
tik laimīgs.
Tāds nu ir ikviena cilvēka stāts.
·
Koks līdzinās mūsu vecākiem. Mazotnē mums patīk
būt kopā ar saviem vecākiem.
·
Kad paaugamies, tad tos atstājam. Vecākus uzmeklējam
tad, kad kaut ko vajag vai arī esam kādās nepatikšanās.
·
Vecāki visa mūža garumā ir tie, kuri atdos visu
un darīs visu, ko tie spēj, lai padarītu mūs laimīgus.
·
Var jau domāt, ka zēns pret koku bija nežēlīgs
vai ļauns, bet tieši tā mēs izturamies pret saviem vecākiem.
·
Mēs tos uztveram kā pašu par sevi saprotamu lietu.
Mēs nenovērtējam to, ko vecāki mums devuši līdz ir jau par vēlu.
·
Izturieties pret vecākiem ar rūpēm un mīlestību...
Kad redzēsiet viņu tukšo krēslu, tad būs jau par vēlu.
·
Mēs saprotam vecāku mīlestību tā īsti tikai tad,
kad paši kļūstam par vecākiem.
