Kāda bijušā Vienotības gida (pasniedzēja) stāsts
Šrī Bagavāns saka: “Patiesība, kamēr tā nav tava patiesība,
joprojām ir nepatiesība.”
Mēs (cilvēki) vēlamies dzirdēt un runāt par dziļām un lielām
lietām. Mēs vēlamies runāt par dzīvi, par dualitāti, par nedualiāti, par visuma
izcelsmi, par dieva visuresību, filozofiju...
Bet mums nepatīk, ja saka, ka esam netīri, neglīti,
piesārņoti. Un tā patiesība, ka dzīvojam sāpēs un ciešanās. Tā mums pavisam
nepatīk. Ja mums saka, ka nezinām, kāpēc dzīvojam, arī tas mums nepatīk. Mums sāp,
nejūtamies mīlēti. Garīgiem cilvēkiem nepatīk dzirdēt tādas lietas.
Daudziem labāk patīk klausīties par bezgalīgā es patieso
identitāti un to, ka mums ir jāatklāj šī patiesā identitāte. Mums interesē mūsu
prāta darbība... Bet, kur tas viss mūs ved?
Ja vien jums ir izdevība un iespēja ieskatīties sevī un
ieraudzīt patiesību par sevi, un, ja izdevīgā gadījumā, kad kaut kas ir
pacēlies virspusē, nebaidāties ielūkoties sevī, ja ieraudzīto vēlētos pieņemt
un pat samīļot, tad tieši tā ir brīvība. Tad pirmo reizi savā mūžā jūs
nesajutīsiet bailes. Brīdī, kad ieraugāt sevi tieši tādu, kāds esat, neko
neslēpjot, tas patiesībā ir liels brīnums. Jo citādi mēs visu laiku jūtam
bailes. Bailes visā un par visu, ko darām. Bailes zaudēt reiz izveidotos
priekšstatus, tēlus. Pirmo reizi, kad skaidri ieraugāt visas neglītās lietas
par sevi, un sev pasakāt “tas ir tāds, kāds esmu”. Tajā brīdī esat brīvi no
bailēm. Tas ir brīvības moments. Ja vēlaties, varat to saukt par apgaismību.
Varu par to runāt, jo tāds brīnums ar mani notika. Par to
esmu mūžam pateicīgs Ammai un Bagavānam. Viņi bija manas skolas direktori. Ar kādu
vieglumu Bagavāns palīdzēja man ieraudzīt sevi, pieņemt sevi!
Kad veidojies par pieaugušu cilvēku, tad pāreja no bērnības
uz pieaugušā dzīvi ir ļoti grūta dzīves fāze. Ar mani tas viss notika tad, kad
mācījos Džīvašrama skolā. Un man šī pāreja bija jo īpaši grūta, jo “nesu tēlu”
par brīnišķīgu skolnieku, par tik labu zēnu, par drosmīgu utt. Bet pats es redzēju,
ka iekšēji tāds nebiju. Tas bija sāpīgi un iekšēji konfliktējoši. Ko man bija
darīt?
Vai palikt pie izveidotā tēla, vai sagatavoties atbrīvoties no
tā un teikt patiesību? Nezināju, ko darīt. Kas labāk. Arī tas ir sāpīgi dzīvot
ar apziņu, ka tāds neesi. Gribēju uzzināt, ko citi domā par mani. Agrāk tas
mani nekad nebija interesējis. Ko citi sajuta par mani? Manī bija gan
greizsirdība, gan sacensība, gan iekāre.
Izlēmu doties un runāt ar Bagavānu, mūsu skolas direktoru. Pateikt,
kāds patiesībā esmu. Bet bailes mani atturēja. Tad visas tās labās lietas, ko
citi par mani domāja, sabruks uz mūžīgiem laikiem? Vai tas man jādara? Tikai ar
ceturto reizi patiešām iegāju Bagavāna istabā. Un sāku stāstīt visu- līdz
vissīkākajai detaļai, lai tikai prāts nepagūtu mainīt lēmumu. Stāstīju detalizēti
par savu greizsirdību, par to, kā kļūstu egoistisks, cik ļoti salīdzinu sevi ar
citiem, arī par iekāri utt.
Bagavāns klausījās pavisam mierīgi – it kā es stāstītu par
to, ko esmu ēdis brokastīs. Viņš mani uzklausīja. Es stāstīju par tik neglītām
lietām. Biju gatavs redzēt Bagavānā pārsteigumu un šoku, dusmas un vilšanos par
mani.
Pēc visa manis teiktā Bagavāns teica: “Tagad tu zini, kas
esi. Kāpēc gan tev neiziet ārā pie kāda no laukakmeņiem un neizdziedāt skaļi
dziesmu “tieši tāds es esmu”. Džīvašrams ir skaista vieta. Kalni un ielejas,
daudz akmeņu, klinšu un laukakmeņu.”
Bagavāns man ieteica iziet ārā un dziedāt.
Un tā nu es devos pie kāda liela akmens un sāku skaļā balsī
izdziedāt skaistu dziesmu par to, cik neglīts esmu. Ļoti smalkās detaļās to
visu izdziedāju. Tas bija 1988. gadā. Kopš tā laika vairs neatceros, ka manī
būtu bijis kāds konflikts. Patiešām neatceros. Ne jau tā, ka viss mainījās
tieši tajā mirklī un nekavējoties. Ne jau manas domas uzreiz mainījās. Bet es
vairs par sevi nesūdzējos. Ik brīdi es būtu varējis dziedāt par sevi dziesmu. Tāpēc
es to saucu par brīnumu.
Bet tam ir vajadzīga svētība.
Ja tikai tā varētu - izdziedāt visu dziesmā un būt brīvam,
tad jau būtu tik vienkārši! Esmu pārliecināts, ka ne jau dziesma mani
atbrīvoja. Tieši Bagavāna klausīšanās, viņa atbilde... tā bija dikša. Tā bija
svētība.
Un saku, ka viens no lielākajiem dzīves brīnumiem ir spēja
ieraudzīt patiesību par sevi. Tajā brīdī pieskaraties Dievam.
Tulkoja Māra Brante
Vienotības universitātes mācību un zināšanu krātuvīte facebook Saules templis