sestdiena, 2015. gada 19. decembris

Dzīves jēga

Dzīves jēga
Reiz nomira kāds vīrs...
Kad viņš to saprata, tad redzēja, ka tuvojas Dievs, rokās nesot kādu ceļasomu.
Viņi abi uzsāka sarunu:
Dievs: labi, dēls, ir laiks iet.
Vīrs: tik ātri jau? Man bija tik daudz plānu...
D: man žēl, bet laiks doties.
V: kas tev ir tajā ceļasomā?
D: tavas lietas.
V: manas lietas? Tu domā - manas mantas... drēbes... nauda...
D: tās nekad nav bijušas tavas, tās pieder zemei.
V: tās ir manas atmiņas?
D: nē, tās pieder laikam.
V: vai tas ir mans talants?
D: nē, tas pieder apstākļiem.
V: vai tie ir mani draugi un ģimene?
D: nē, dēls. Tie visi pieder tam ceļam, ko tu gāji.
V: vai tā ir mana sieva un bērni?
D: nē, tie pieder tavai sirdij.
V: nu tad tam ir jābūt manam ķermenim.
D: nē, nē... tas pieder pīšļiem un putekļiem
V: nu tad noteikti tā ir mana Dvēsele!
D: tu diemžēl kļūdies, dēls. Tava dvēsele pieder man.
Vīra acīs sariesās asaras. Baiļu pilns viņš paņēma no Dieva ceļasomu un atvēra to...
Tukša...
Sirds pamira, asarām acīs viņš jautāja Dievam...
V: man nekad nekas nav piederējis?
D: tieši tā. Tev nekad nekas nav piederējis.
V: kas tad bija mans?
D: tavi BRĪŽI. Katrs dzīves dzīvotais brīdis bija tavs.

Dari labu ik brīdi
Domā labi ik brīdi
Pateicies Dievam ik brīdi
Dzīve ir tikai BRĪDIS
Dzīvo to...
Mīli to...
Priecājies par to...