Harmonija manā dzīvē jeb materiālās un garīgās pasaules līdzsvarošana
"Tikai radot HARMONIJU savos prātos, mēs iegūsim to
arī savā dzīvē." ,teikusi Luīza Heija. Kas ir harmonija? Tas ir līdzsvars,
saskaņa, samērīgums. Visam pasaulē ir jābūt līdzsvarā. Ar terminu "harmonija"
filozofijā apzīmē dažādu priekšmetu vai parādību daļu saskanīgumu (piemēram,
satura un formas harmonija vai garīgā un fiziskā harmonija). Arī grieķu valodā
"harmonia" nozīmē saskaņa.
Kur slēpjas mana harmonija?
- pārsteidzoši grūti bija dot sev atbildi uz šo
jautājumu.
Kā starp ikdienas simtiem
darbu, kas jāpaveic, vadot divus uzņēmumus, atbildību, kas ik uz soļa nāk līdzi,
un ģimenes dzīvi, sadzirdēt pašai sevi? Kā neielaist sevī mūždien uzbrūkošo
stresu un pēc darba dienas beigām izslēgt domas par darbu?
Pēc ilgām pārdomām sapratu, ka
grūti rast atbildi ir tāpēc, ka harmonija nekur neslēpjas. Tā taču nav nekāda
manta vai lieta, ko var nolikt plauktiņā un paņemt, kad rodas vajadzība vai
nēsāt līdzi kā lūpu krāsu un uzkrāsoties, kad
gribas.
Harmonijas nevar būt mazāk vai vairāk, to nevar
vairot. Harmonija vai nu ir, vai tās nav. Harmonija - tas ir tas, kā mēs dzīvojam, ar ko mēs
dzīvojam. Tas ir līdzsvars, saskaņa
dzīvē. Arī manā. Tātad, pareizāk būtu uzdot sev jautājumu: ko es daru, lai
saglabātu harmoniju?
Pirmkārt, cenšos būt godīga pret sevi un adekvāti
sevi vērtēt un vērot. Bieži pieķeru sevi, kad cenšos attaisnot sevi, ja esmu
kļūdījusies vai izdarījusi kādam pāri. Tad cenšos domāt un mēģināt saprast,
kāpēc bija tāda rīcība, tādas emocijas un kā var no tā izvairīties nākamreiz.
Varbūt tā bija skaudība vai greizsirdība, vai dusmas, vai sliktas pašsajūtas
veicināta reakcija.
Atkarībā no iemesla, mēģinu atrast iespēju tikt galā
ar šo slikto iesākumu sevī, ar stresu, kā to sauc Lūle Vīlma. Jo katra slikta
doma un rīcība attālina no laba un satuvina ar slikto iesākumu. Bet arī ir
nepieciešams vērot, lai šis darbs ar sevi būtu dabisks un lai iemesls nebūtu "es
darīšu tā, lai man būtu tas", jo tas var radīt augstprātību "esmu tāda foršā,
tik labi rīkojos, uh!", bet tēmēt un censties ar visu dvēseli darīt labu tāpēc,
ka negribi un nevari savādāk.
Otrkārt, ir jāplāno laiks. Grūti saglabāt harmoniju,
kad ir jābūt 5 vietās vienlaicīgi. Reiz izlasīju trāpīgu teicienu: "Nesūdzies,
ka tev nav laika. Einšteinam arī bija 24 stundas diennaktī". Vēro termiņus,
nekavē, neskrien. Grūti, bet pamazām izdodas. Lai arī dažreiz japieņem lēmums no
kaut kā atteikties, nešaustu sevi par to, bet pieņemu,ka tāda bija Dieva
griba.
Treškārt, jārūpējas par ķermeni. Rudenī uzsāku deju
nodarbības, ko apmeklēju reizi nedēļā, lai mazliet izkustētos. Baseina
apmeklējumi, pirts procedūras. Arī kosmetologa, friziera apmeklējumi,
masāžas.
Ceturtkārt, bet ne pēc
nozīmes, ir attiecības. Mēģinu ieklausīties
savā vīrā, kaut agrāk domāju, ka viņa darba problēmas mani neinteresē. Pievēršu
uzmanību, nedalītu uzmanību saviem bērniem. Stāstu, kad kaut kas traucē un
klausos, ko stāsta man. Iedziļinājusies vīra problēmās, cenšos palīdzēt atrast
labāku risinājumu, atbalstīt .Un, galvenais, ka esmu atkal sākusi izjust,ka
mīlu.
Vēl pirms dažiem gadiem likās, ka mīlestība izgaisusi. Ja nav
mīlestības, attiecības ir tukšas, viltotas un diez vai sagādās prieku un sniegs
laimi.
Un piektais, bet laikam pats galvenākais: rūpes par
dvēselisko, garīgo. Ķermeni mēs gandrīz katru dienu mazgājam, lutinām ar
krēmiem, maskām un smaržām, apmeklējam masāžas, bet par dvēseli gan aizmirstam.
Dēļ dienas pārdzīvojumiem, notikumiem un emocijām arī to ir "jāattīra",
jāsakārto un "jāpabaro" ar to labāko. Kas var būt labāks par gudras grāmatas
lasīšanu? Maz ar ko var salīdzināt baudu no gudro domu "uzsūkšanas" un atbildes
saņemšanas uz jautājumiem, kas sen jau nelika mierā.
Tā kā esam radošas būtnes, savs laiks jāvelta arī
mākslai. Kādu dienu kļūstu par kulinārijas mākslinieci, citu dienu atkal baudu
mūziku. Sēžos pie klavierēm un muzicēju, spēlēju vai dziedu pēc sirds
izjūtām.
Runājot par dvēseli, nevar ignorēt
jautājumu par garīgām praksēm.
Fenomenāli populāras tagad ir austrumu garīgās prakses, bet es neesmu kādas
noteiktas prakses piekritēja, man tās ir mainīgas. Gandrīz katru dienu,
vēršoties pie garīgas literatūras, uzzinu par arvien jauniem aspektiem: gan
garīgas dzīves, gan sabiedriskās.
Ļoti pozitīvi vērtēju Sokrāta tautskolas piedāvāto
programmu Domātājs. Mans redzesloks ievērojami paplašinājās, esmu kļuvusi
bagātāka ar dažādām dzīves atziņām.
Līdzsvarojot šos ikdienas dzīves pamatus, arī
veidojas un saglabājas harmonija. Kad viens no mehānismiem "izkrīt" no mašīnas,
tā pārstāj funkcionēt. Tā arī cilvēks: kad dzīvē ir disbalanss, kamēr netiksi
galā ar to, likvidējot problēmas iemeslu, nevar līdzsvarot savu dzīvi un dzīvot
īstā harmonijā.
Visam pasaulē ir jābūt līdzsvarā. Tieši līdzsvara
izjaukšana arī pamudināja rakstīt eseju par šo tēmu. Attieksmes paušanai,
iespējams, ir daudz lielāka nozīme, nekā mēs to spējam iedomāties. Materiālā
pasaule atspoguļo jebkuru tajā ieguldīto enerģiju. Ja mēs vēlamies kaut ko
patiešām sasniegt - tas ir JĀRADA. Jāsaņem drosme un jāizsaka apgalvojums, pirms
vēl esam guvuši tam apstiprinājumu realitātē. Tikai tad varam cerēt, ka mūsu
izteiktais apgalvojums patiešām piepildīsies. Tāds nu ir tas enerģiju
pārvaldīšanas mehānisms, ja tā to var nosaukt.
Mazliet vēl pievērsīšos tādam jēdzienam kā
"dualitāte". Klasiskajā filozofijā duālisms tiek raksturots kā attiecības starp
prātu un matēriju. Filozofiska mācība, kas atzīst matēriju un apziņu par divām
patstāvīgām, neatkarīgām substancēm. Apziņa jeb doma vienmēr ir primārā, no
domām patiesībā sastāv Visums, un matērija vienmēr būs sekundāra jebkuros
apstākļos, jo matērija ir tikai… domas projekcija šajā realitātē, nekas vairāk.
Tāpēc jau sāku ar jēdzienu "līdzsvars". Ja mēs šobrīd dzīvojam tādā kā greizo
spoguļu karaļvalstī, kur itin viss ir ar kājām gaisā un primārais ir nauda,
materiālās vērtības un paši vien mēs to esam pieļāvuši, ja kas… tad arī - pašiem
vien ir jāmeklē ceļš atpakaļ pie veselā saprāta un mūžīgajām
pamatvērtībām.
Sengrieķu filozofi - Sokrāts, Platons, Aristotelis -
jau sen ir izskaidrojuši pasaulei to, ka lietas jeb matērija ir otršķirīga,
primāra vienmēr būs dvēsele, ideja, viss nemateriālais. Cik gan "veiksmīgi"
mūsdienu pasaule ir šīs nemainīgās patiesības aizmirsusi! Vai arī vienkārši
visiem labāk patīk Dekarta pļāpāšana par to, ka itin visu var apšaubīt un
"patiesība" rodama tikai sarežģītu izziņas procesu rezultātā, proti, mēs to
nekad nezinām un allaž esam nemitīgos tās meklējumos. Tas jau arī ir novedis mūs
pie normāla līdzsvara zuduma.
Jā, pastāv gan divi ceļi uz Patiesību - zināšanas un
šaubas. Zināšanas paplašina pasauli, šaubas to sašaurina. Nemitīgi uzdotie
jautājumi par jebkuru tēmu tikai apstiprina šaubas un neveicina problēmu
risinājumu. Dzīvojot demokrātiskā sabiedrībā jeb nemitīgās ŠAUBĀS, viedokļu
dažādība nav vis veicinājusi attīstību, bet gan novedusi mūs pilnīgā strupceļā.
Atkal jau no enerģiju pārvaldīšanas viedokļa raugoties, jebkura laba ideja uz
karstām pēdām tiek apstrīdēta un "norakta" ar pretēju viedokli un gala rezultāts
ir… absolūta nulle. Savādāk tas arī nemaz nevar būt, tāpēc cilvēkiem vajadzētu
aizdomāties par to un, pirms vērt muti vaļā, lai kādu "aprietu", padomāt - vai
pašam ir konstruktīvs risinājums aplūkojamai problēmai - un paust tikai to,
proti, šo konstruktīvo risinājumu, nevis destruktīvu gānīšanos.
No ezotēriskā viedokļa duālisms ir nekas cits kā
nemitīga Gaismas cīņa ar Tumsu, un, kā nācies lasīt, tad labā ziņa visai
cilvēcei ir tā, ka duālisma laikmets beidzas. Turklāt nevis vienkārši cīņa
beigusies, bet gan beigusies ar Gaismas uzvaru, un pavisam drīz šīs pozitīvās
pārmaiņas ceram ieraudzīt arī šajā realitātē.
Ne brīdi savā dzīvē neesmu šaubījusies par to, ka
mūsu ceļus šai pasaulē vada augstāki spēki, un, lai izprastu savus mērķus un
uzdevumus šajā savā ceļā, neskatos seriālus vai netērēju laiku, lai apgūtu kaut
kādas apšaubāmas kvalitātes zināšanas, kas nav nedz praksē pielietojamas, nez
kādreiz nesīs kādu labumu cilvēcei.
Uzskatu, ka daudz efektīvāk ir apgūt pasaules
ezotērisko pieredzi, jo tās šobrīd ir arī faktiski vienīgās zināšanas, kas
patiešām izskaidro tos globālos procesus, kas notiek pasaulē un ap to.
Jāpiebilst gan, ka ar šīm zināšanām ir tieši tāpat kā ar jebkurām citām dzīves
laikā apgūtajām - jauniegūtās allaž samērojamas ar savu dvēseles pieredzi, un
pieņemams ir tikai tas, kam var gūt apstiprinājumu personīgajā
pieredzē.
Iespējams, ka duālisms beidzas tāpēc, ka ir sasniegts
kritiskais punkts, cilvēka dvēsele nespēj izturēt vēl vairāk negatīvā, un arī
Visums "neņem pretī" tik negatīvas un melu pilnas enerģijas, paši vien esam
uzprasījušies, lai augstāki spēki iejauktos mūsu ikdienā un sakārtotu to
atbilstoši cilvēcības likumiem. Duālisma izzušana nozīmē, pirmkārt, to, ka
turpmāk cilvēki varēs dzīvot saskaņā ar savu sirdsapziņu un, lai spētu izdzīvot
fiziski un nopelnīt iztiku, nebūs jāpārkāpj desmitiem morāles un ētikas normu,
nebūs jādzīvo pastāvīgās bailēs par to, kā pabarot ģimeni, kā saglabāt darba
vietu. Duālisma ēras beigas un tai sekojošais Gaismas laikmets izpaudīsies kā
visu ļaunuma enerģiju sakāve, tātad matērija turpmāk "klausīs" un pakļausies
tikai godīgu cilvēku domām un darbībām, bet visi materiālie labumi, kas gūti
negodīgā ceļā… nu nebūs lemts tiem pastāvēt un turpināt vairot līdzsvara
neesamību pasaulē. Kā portālā pietiek.com apgalvo Anita Zvirbule , tas
piepildīsies. Ja mēs visi spētu noticēt Gaismai, nevis Tumsai, tad tas
piepildītos vēl ātrāk.
Autore: Santa Šmiukše