Darbs ar savu biogrāfiju

Darbs ar savu biogrāfiju (pārnese = piesaiste) Līdzās visam, kas ar tevi noticis hronoloģiski, sarindojies arī simtiem nepiepildītu vēlmju, vilšanos, cerību, negaidītu lūzuma mirkļu. Arī liktenīgas tikšanās, kas nemanot atstājušas tevī dziļus nospiedumus. Kā tu vari savu pagātni izmantot savā un nākotnes labā?   Pagātnes dziedinošais efekts Pagātnes dārgumu revīzijai ir dziedinošs efekts. Pastāv pat tāds cilvēka analīzes virziens: darbs ar biogrāfiju. Pārdomājot dzīves samez­glojumus, mīlestības sāpes un triumfa brīžus, labi var apjaust kopsakarības, seci­nāt būtisko par savas dzīves gaitu. Darbs ar biogrāfiju tev var palīdzēt noticēt sev un uzticēties intuīcijai neatkarīgi no dzīves priekiem un bē­dām. Saprast savas dzīves hronoloģiskās likumsakarī­bas ir veselīgi. Pārsteidzoši, cik lielā mērā tavas dzīves izvēles saistītas ar pagātni. Tava dzīve pa­tiesībā ir visīstākie arheolo­ģiskie izrakumi! Pagātnē pa­slēpts viss, ko tev vajag, lai pārradītu sevi. Lai, paturot noderīgo, neitralizētu vecās rētas un justos laimīga gan šodien, gan rīt. Tava biogrāfija tikai par des­mit procentiem sastāv no tā, kas ar tevi notiek. Pārējie deviņdesmit ir tava reakcija uz šiem notikumiem. Tu nevari mainīt savu biogrāfiju, bet vari mainīt attieksmi pret to - nu, protams, tu teiksi... Strādājot ar savu dzīvesstāstu, tava biogrāfija kļūst par skolu un attīstības lauku. Psihologi nez cik reižu brīdina neatkārtot pagātnes kļūdas, bet - velti. Jo iemācīties citus uzlūkot bez pagātnes apmiglota skatiena, bez tieksmes ķerstīt aiz astes vecus rēgus ir pamatīgs darbs. Tomēr svaigs skats uz savu dzīvi un veselīga tās revīzija nav arī nekas tāds, ar ko tu nevarētu tikt galā, ja esi gana jūtīga un analītiska. Un ja vēl sevi sapurini ar mantru: viss ir subjektīvi labs un subjektīvi slikts. Kad tu izpratīsi mehānismu, kā pagātnes notikumi turpina dzīvot un valdīt pār tevi arī tagadnes notikumos un attiecībās, atklāsies visādi brīnumi. Visiem cilvēkiem piemīt sasodīti kaitīga tieksme - nemitīgi atkārtot pagātnes attiecības, it īpaši, ja tajās viss nav noticis tā, kā gribētos. Ja tās saistītas ar sāpēm vai vilšanos. Taču tu tik ļoti vēlies steigties tālāk, ka dari to pa vieglāko ceļu - vienkārši nemitīgi izvēloties jaunus izpildītājus savas pabružātās lugas personāžiem. Šie tēli var būt tavi vecāki vai cita nozīmīga persona, ar kuru slepena dvēseles saikne nav aprāvusies joprojām. Freids šo fenomenu nokristījis par transferenci jeb pārnesi (no latīņu trans - šķērsām, pāri un ferre - nest). Iegaumē šo jēdzienu - psiholoģijas kontekstā tas nozīmē pārnest pagātni tagadnē. Viens no mūsdienu pasaules populārākajiem psihoterapeitiem Deivids Ričo par to pat uzrakstījis lielisku grāmatu Kad pagātne ir tagadne. Pārnese ir burvju vārds, ko šajā rakstā minēšu ne reizi vien, tāpēc ka tās patiesa apzināšanās ir tavs pirmais solis nākotnes menedžmentam. Skaties. Uzmanīgi izanalizējot jebkuru reakciju uz apkārtējiem, tu noteikti atradīsi tās saikni ar savu pagātni. Izpētot savas tā sauktās pārneses reakcijas pagātnes gaismā, labāk varēsi izprast savu uzvedību pašreizējās attiecībās. Teiksim, apjaust, ka tavas tagadnes intīmās attiecības veidojušās no kādu citu senu attiecību komplicētajām sekām. IDENTIFIKĀCIJAS KĻŪDA Tikko iepazīta paziņas veidolā tu tiecies saskatīt cilvēku, kam bijusi nozīmīga loma tavā pagātnē, tikai šo kļūdu neapzinies. No pārne­ses nav iespējams izvairīties. Vien svarīgi saprast, ka šāda tieksme nav nekāda pato­loģija, tā ir gluži dabiska, neko tur nevar padarīt. Taču to var izdibināt. Tu regulāri pārnes uz kādu līdzcilvēku to, kas pieder tavai pagātnes pasaulei. Sagrāb savu biogrāfiju kā ķirzaku aiz astes un velc līdzi ar daudzajiem tajā iesaistītajiem ļaudīm. Tu savu ķermeni notetovē ar izfantazētām lietām, kam patiesībā ar tagadni nemaz nav sakara. Draugos, ienaidniekos un pat pilnīgi svešos cilvēkos tu, pašai neapzinoties, sazīmē svarīgus savas pagātnes tēlus, nepabeigtās attiecības. Tās jūtas, vajadzības, attieksmi, cerības un aizspriedumus, fantāzijas, ko juti saistībā ar konkrētajiem pagātnes cilvēkiem, tu pārnes uz cilvēkiem tagad. Vari pēkšņi atskārst, ka saskati mātes vaibstus draudzenē vai bijušā vīra vaibstus jaunajā mīļotajā... Visbanālākais piemērs ir, kad paciente iemīlas savā psihoterapeitā, par visu vari viņā saredzēdama tēvu: uzticams, patiesi interesējas... Viņas psihes dziļākais slānis ir gatavs pieņemt psihoterapeitu par tēva aizvietotāju. Deivids Ričo apgalvo, ka pārnese vienmēr esot noklusēta iekšēja drāma, kļūmīgs sevis pasargāšanas līdzeklis. Laika gaitā, izdzīvojot dažādas attiecības, tavā zemapziņā izveidojas šabloni, ko tu vēlāk naski pielaiko citiem cilvēkiem. Atkārtoju - tas notiek, viņiem un tev pašai neapzinoties. Jūs cits citu uzlūkojat caur pagātnes prizmu, cits uz citu pārnesat savus uzskatus, spriedumus, bailes, vēlmes, kas patiesībā bijuši saistīti ar kādu pagātnes personāžu. Kolīdz tu pārnes arī cerības, uzreiz sākas pieķeršanās. Tu izveido attiecības pārneses ietekmē, cerēdama aizšūt vecas brūces. Bet nekas jau neaizvelkas, tu tikai atkārto pagātni. Teiksim, kāds cilvēks izraisa tavas simpātijas vai antipātijas, satrauc tevi vai apbēdina. Šis cilvēks tev kādu atgādina. Tava spēcīgā atbildes reakcija - tieksme tuvināties viņam vai, gluži pretēji, vairīties no šā cilvēka - norāda uz nenokārtotām, joprojām aktuālām pagātnes lietām. Viņš tevī aktualizējis kādas vēl pilnībā neizpaustas jūtas, vēl neapmierinātas vēlmes vai apslēptas ilgas. Tev jāmēģina pašai to šķetināt. Šķetināt ir vieglāk, savu biogrāfiju iztēlojoties kā filmu. Satiktie cilvēki tajā ienākuši kā aktieri. Tu tos izvērtēji un padarīji par savu drāmu centrālajiem tēliem. Iedomājies, cik interesanti: ikviens tavas pašreizējās dzīves būtiskais cilvēks ir tikai cits galvenās lomas tēlotājs tavā senajā pagātnes drāmā. Tu gan viņus par aktieriem nesauc, bet par dvēseles biedriem vai galvenajiem ienaidniekiem. Tu pat mēdz iedomāties, ka noteikti biji kopā ar viņiem iepriekšējā dzīvē. Sava taisnība jau ir: bijāt kopā, tikai pirms dažiem gadiem vai gadu desmitiem, nevis vairākiem gadsimtiem. Ņem vērā: cilvēki, kas savu nozīmi zaudējuši, pagaist no tavas emocionālās atmiņas un nemaz neierosina pārneses mehānismus. Paliek tikai būtiskie - tie, kas tevi reiz sildījuši vai dziļi, dziļi ievainojuši. Kāda neaptverama sakarība rūpējas, lai uz tavu kastingu ierastos tieši vispiemērotākie. Tad tu apstiprini šos jaunos partnerus lomai, un viņi, pašiem nezinot, pamazām apgūst tev vajadzīgo scenā­riju, bet tu, visticamāk, uzsūc viņējo. Deivids Ričo piedāvā mūsu kļūdainās attieksmes skaidrojumu. Teiksim, ja tu domā, ka jaunais partneris «palīdzēs man izlabot pagātnes nepilnības», tad zemapziņā faktiski esi atradusi cilvēku, kurš «palīdzēs man atkal izjust pagātnes nepilnības». Patiesībā - strupceļš. Brīdī, kad tagadnē saskati savas biogrāfijas senāko notikumu atspulgus, tāda pārnese tev var šķist pat komiska. Kāds ir mūsu ieteikums? Sākot ar brīdi, kad esi izlasījusi šo rakstu, kļūsti par neitrālu pašreizējā mirkļa vērotāju. Un saki pārnesei paldies: jo tā sniedz precīzu bildi, pēc kā tu ilgojies, no kā glābies, vēstī par tavām bērnības izjūtām, par tavām līdzšinējām attiecībām. Turklāt maldi un patiesība - viss ir vienuviet. Mēs visi zemapziņā meklējam iespēju atjaunot un turpināt tos savas pagātnes aspektus, kas mūsu sirdī nav zaudējuši nozīmi. Mēs it kā lūdzam šodienas ļaudīm sniegt to, kas mūsu biogrāfijā līdz šim nav atrisināts līdz galam. Mēs pat pieprasām (reizēm visai agresīvi) to, kas pašiem reiz nebūt nav paticis. Tu dusmojies, ja bērnībā biji tēva pārlieku uzraudzīta, bet tagad mīļotais vīrietis dienā vairākkārt tev zvana uz biroju, taujādams, ko labu dari... Tu to uztver kā kaitinošu vīrieša kontroli. Reizēm tavas attiecības ar vīrieti veidojas pēc principa pieradināt un pamest - kā protests pret vecāku nospiedošo varu vai, gluži pretēji, vienaldzību, kas reiz nav izsāpēta. Padarījusi savu vīrieti par tēva aizstājēju, tu drīz vien par viņu zaudē seksuālo interesi. Izklausās pat smieklīgi, taču - adekvāti. Kad pārneses tieksmi nosaucam vārdā, pēkšņi saskatām īstajā gaismā arī pagātnes notikumus. Tiesa, lai tiktu no tiem vaļā, vēl vajag daudz darba. IZSTĀSTI OTRAM SAVU DZĪVESSTĀSTU Sasildi savu dzīvi plaukstās kā stikla bumbiņu. Protams, savas biogrāfijas analīze vienmēr būs auglīgāka psihologa vadībā, tomēr arī tu pati vari tikt uz priekšu visai tālu. Kaut vai apdomājot savas attiecības ar mīļoto vīrieti. Kā tu šo stāstu pasniegtu svešam cilvēkam? Vai tu pienācīgi novērtē viņa vietu savā dzīvē? Vai tava attieksme pret viņu nav bijusi par daudz noniecinoša? Vai jūs vieno draudzīga pieķeršanās? Vai savu fizisko pieķeršanos viņam izrādi pie­tiekami? Vai tā izpaužas arī maigumā ārpus gultas? Psihologi nosaukuši divas galvenās mūsdienu cilvēka biogrāfiskās problēmas. Pirmkārt, tās esot teju epidē­miskas šaubas par paša dzī­ves jēgu, otrkārt, parādoties «parunāt nespēja». Izrādās, prasme dvēseliski diferen­cēti izteikties un verbāli izskaidroties nav attīstīta lie­lākajai daļai cilvēces. Nav iz­kopta spēja pastāstīt pašam savus piedzīvojumus. Un ne­var iemantot sirdsmieru, jo neprot izvērtēt savu biogrā­fiju, atrast tajā mezglus, kas jāpārcērt, kas jāaizmirst. Ir tādi īpaši vakari, kad gri­bas atklāti runāties un kad esi kopā ar saviem īpaša­jiem tagadnes cilvēkiem, ko mīli, kas tevi iedvesmo, saprot... Kad ir laiks izstāstīt savu dzīvi un ieklausīties otrā. Tas ir īstais brīdis, kad pieslēgties biogrāfijas apce­rei. Stāsti to draudzenei un mīļotajam vīrietim. Parādi savu slēptāko, būtiskāko iekšējo es. Piemini pat sīkumus - savu bērnības lācīti, pirmo rotaslietu, savu komforta ēdienu. Vai tiešām tie bija omas sarīvētie āboli ar cukuru vai tomēr kartu­peļu biezputra, ko brīvdienā mēdza vārīt tētis? Piemini     visnīstamāko kaimiņpuiku, mīļo suni, savu uzticamo bērnības draugu. Pārrunājiet visu. Biogrāfija vienmēr ir dubulta: no vienas puses, tas ir tavs unikālais dzīves ceļš, no otras - vēlmju, cerību, pārdomu, plānu, mērķu un priekšstatu aizmetņi. Tu apjautīsi, ka, stāstot savu dzīvi otram, atbildot uz jautājumiem, precizējot, vienlaikus tu arī attīries. Stāstot tu skaļi analizē un pēkšņi atrodi kādas iestrē­gušas slepenas atbildes. Protams, dzīvesstāsts jau nav izstāstāms, šajā vakarā tu aprobežosies tikai ar mazu tā gabaliņu. Tomēr tu būsi sevī pārdomājusi kri­tērijus, pēc kādiem pārvari problēmas, slimības, vien­tulību, grūtības darbavietā, mīlas konfliktus.. Biogrāfijas trīs fāzes Savu ķermenisko biogrāfiju tu vari rupji sagrupēt trijos vienkāršos posmos: veido­šanās fāze, saglabāšanās fāze un, būsim godīgas, noārdīšanās fāze. Tai līdzās vijas un nobriest tava garīgā biogrāfija. Sākumā tā iet roku rokā ar ķermeniskās veidošanās fāzi: ik gadu tev pieauga domāšanas spējas. Pirmajos astoņos gados tev bija tēlaina domāšana, kas sekoja maņu orgāniem un to raisītiem pārdzīvojumiem. Tad līdz pubertātei attīstījās spriešanas spēja, kas vēt­raini kulminēja pubertātē: emocionāli oponējot visam, ko apgalvo pieaugušie. Pēc tam iestājās lieliskais laiks - patstāvīga, radoša un ideā­listiska jaunietes domāšana, kad tava patiesība beidzot drīkstēja sakrist ar pieau­gušo patiesību. īsi pirms trīsdesmit gadu vecuma nobrieda tava izjūtu dvē­sele-tu pasauli izjuti caur emocijām, pat afekta stā­vokļiem, tu meklēji baudas. Dzīves vidējos gados vairs nav tik skaidras uztveres par to, kā mainās domāšana, jo tu nogrimsti profesionālajā un ģimeniskajā darbībā. Ap četrdesmit gadu vecumu atkal nāk jauna savu vērtību apzināšana - varbūt caur krīzi, lūzumu, kad dvēsele kļūst nemierīga, pieaug iekšējais haoss. Nāk pirmās bažas par novecošanu. Ap piecdesmit gadiem gribas slēpties bioloģiskā pagātnē, bet prāts arvien vairāk uz­plaukst. Paradoksāli, bet, tikai gadiem ejot, tu lēnām pamosties, lai, atrodot jaunas vērtības, kļūtu vese­lāka un jaunāka. Lai kurā savas dzīves punktā tu pašlaik būtu, lai cik tava biogrāfija būtu gara, darbs ar to allaž ir svētīgs. Jo tā tu radi sev spēcinošu mūža attīstības koncepciju, neesi atkarīga no nejauši uzpeldējušām aizvietotājpersonām un aizvietotājlēmumiem. Izkop savu domu nesteidzīgumu. Pamāci pati sevi, iedvesmo sevi, esi pati savas biogrāfijas padomdevēja. Tu vienmēr vari apspriesties arī ar kādu citu, ja pašai nerodas risinājums, bet pēc tam vēlreiz tev tas jāpārrunā ar padomdevēju sevī pašā. Un vēl: dažas lietas atri­sinās vien tad, kad esam kādu laiku ar tām sadzīvo­jušas - vajag laika distanci. Risinājumi nāk paši no sevis kā dziedinoša pārmaiņa, atvieglojums.» SEPTIŅI SOĻI PIE SEVIS   Darbs ar biogrāfiju nozīmē arī garīgus vingrinājumus. Es tev iesaku palasīt psihologa Rūdolfa Šteinera pārdomas par to, kā atrast jaunu nostāju pret savu biogrāfiju, savu dzīvi. No tevis pašas atkarīgs, vai likteni uztver kā cietumu vai kā māla piku, no kuras izveidot ko derīgu Pastāv likumi, kas jāievēro, lai pamazām, bet neatgriezeniski savu biogrāfiju iegrieztu jaunā lokā.   Būtisks un interesants likums: pienākums drīkst būt augstāks par veselību. Pienākuma dēļ reizēm drīkst arī riskēt ar veselību, bet ne­kad - baudījuma dēļ. Ja ņem to vērā savā biogrāfijā, rodas milzīga spēku ekonomija. Tu mācies baudīt tā, ka baudī­jums kļūst par spēka avotu darbam.   Esi savas sociālās dzī­ves daļa. Ko tas nozīmē? Ir taču cilvēki, ar kuriem esot kopā tu nemitīgi grimsti zem sava līmeņa un tev gribas āt­rāk tikt prom. Turpretī ir citi, ar kuriem kopā tu jūties paci­lāta, iedvesmota. Mēs esam daudz vairāk atkarīgi cits no cita, nekā domājam. Ir labi saskarsmē ar noteiktiem cil­vēkiem mainīt pašai sevi tā, lai otram būtu komfortabli. Kaut vai sekot, kā tu runā: pagaidot, lai otrs izteiktos, lai otrs parādītu sevi no labākās puses. Tajā pašā laikā tev saskarsmē ar citiem jāapņe­mas kļūt iekšēji stabilākai un neļauties zaudēt mieru. To sauc cēlā vārdā - par sociā­lās vides harmonizēšanu. Tu maini sevi pašu, videi nepakļaujoties.   Konfliktos nebūvē nesa­mierināmas naida frontes, bet meklē ceļu, kā piedot «saviem vainīgajiem». Piedošanas spēks ir kā atkusnis.   Tava domāšana ir arī tava ķermeņa dzīvības spēks. Tevis raidītas pateicības īsziņas un citu sūtīšana ratā ietekmē tevis pašas veselību. Jo ta­vas domas un sajūtas ir sava veida realitātes, un par tām tu esi atbildīga. Pievērs uzma­nību, ar kādu tēlu cilvēki (kas pieder tavai tagadnei vai pa­gātnei) dzīvo tavās domās un jūtās. Gādā, lai šis tēls būtu veselīgs.   Tava īstā vērtība sakņo­jas tavas personības kodolā. Kļūsti neatkarīga no ārējas atzinības, paviršu viedokļu, acumirklīgu prieka uzplūdu vai neapdomātu piezīmju svārstībām. Izturi neizdošanās stāvokļus, nonievāšanu, atzi­nības trūkumu vai vienaldzību. Saglabā ticību sev: ka nākam­reiz būs labāk. Pašsaprotami priecājies un ļauj sevi stiprināt priekam par to, ka kaut kas izdevies, tomēr nekļūsti atka­rīga no šādas atzinības. Neļauj sevi manipulēt ar uzslavām.   Esi uzticīga saviem principiem. Vienalga, kādas krīzes nāktu, spēj tās izturēt. Saki sev: mani joprojām ietekmē citu uzvedība, taču tā nespēj kaitēt manam iekšējam mieram. Lai tevi nesāpina priekšnieka pārmetumi. Bosa rīkojumus izvērtē kritiski, piedomājot, ka arī viņa rīcību lielā mērā diktē viņa paša pagātnes pārdzīvojumu pārnese. Ieturi pauzi, centies saskatīt patiesības graudu.   Šis likums tavai biogrāfijai ir īpaši svētīgs - esi pateicīga par visu, kas jāpiedzīvo, lai cik šausmīga šī pieredze būtu. No katra rūgtuma sintezē to mazītiņo pilienu saldā, kas neizbēgami atrodas. Saki sev: šajā situācijā iemācījos kaut ko, ko varēju iemācīties tikai šādos apstākļos, tāpēc esmu pateicīga par šo situāciju. Tas ir pamatmotīvs, kas palīdz saņemt rokās savu biogrāfiju un vadīt to pašai. Pastāvīgi praktizējot labvēlību, tu to padari par savas iekšējās pasaules neatņemamu sastāvdaļu.   Sagatavojusi Ineta Meimane Konsultējusi psiholoģe Vita Apsīte Žurnāls Santa marts 2013