Vemšana medicīnas 
skatījumā 
Vemšana (Latīņu val.: vomitus) ir sarežģīts kuņģa un zarnu motorikas akts, kura 
rezultātā tiek iztukšots kuņģis un daļēji arī divpadsmitpirkstu zarna. Retos 
gadījumos tiek atvemts arī tievās zarnas vai pat resnās zarnas saturs.  
Vemšanas brīdī krampjaini saraujas kuņģa vārtnieka 
slēdzējmuskulis un noslēdzas izeja no kunģa uz tievo zarnu. Vienlaikus rodas tā 
saucamā kunģa  antiperistaltika — pretstatā normālām peristaltikas kustībām 
vispirms saraujas muskuļi, kas atrodas tuvāk kuņģa izejai, un pēc tam barības 
vadam tuvāk esošie muskuļi. Tādējādi kuņģa saturs tiek izvadīts ārā pa barības 
vadu.  
Vemšanas cēlonis var būt 
dažādas kuņģa un zarnu slimības. Dažu barības vada slimību gadījumā (barības 
vada sašaurinājums, divertikuls u.c.) vemšana sākas tūlīt pēc ēšanas.  
Ja ir gastrīts (akūts vai hronisks) un kuņģa 
čūla, vemšana parasti sākas 1,5 — 2 st. pēc ēšanas 
(t.i., gremošanas kulminācijas laikā).  
Divpadsmtpirkstu zarnas 
čūlas gadījumā vemšana parasti sākas 1 — l,5 st. pēc ēšanas, vēmekļi ir šķidri, 
ar skābu garšu. Ja sašaurināta divpadsmitpirkstu zarna vai kuņģa izejas daļa, 
var atvemt barību, kas uzņemta pirms vairākām stundām vai pat iepriekšējā 
dienā.  
Zarnu aizsprostojuma gadījumā vēmekļiem var 
būt izkārnījumu smaka. Ja vēmekļi līdzīgi kafijas biezumiem, tas liecina 
par asiņošanu gremošanas traktā.  
Vemšanas cēlonis var būt arī dažādas CNS slimības 
(piem., audzējs, smadzeņu satricinājums, meningīts). Šajos 
gadījumos vemšana saistīta nevis ar barības uzņemšanu, bet ar ķermeņa stāvokļa 
maiņu, un pašsajūta pēc vemšanas neuzlabojas, kā tas mēdz būt gremošanas trakta 
slimību gadījumā.  
Vemšanu sakarā ar ilgstošu šūpošanos un straujām 
ķermeņa stāvokļa maiņām — t.s. jūras slimību jeb kinetozi — rada līdzsvara 
aparāta pārkairinājums.  
Nereti vemšanu rada asa nepatīkama smaka, bojāta 
ēdiena izskats, garša u.tml.
Vemšanas cēlonis var būt arī dažu medikamentu (uzpirkstītes preparātu, salicilātu, sulfanilamīdu, apomorfīna) pārdozēšana vai nepanešana, kā arī organismā iekļuvusi inde (alkohols, nikotīns, arsēns, tetraetilsvins).
Vemšanas cēlonis var būt arī dažu medikamentu (uzpirkstītes preparātu, salicilātu, sulfanilamīdu, apomorfīna) pārdozēšana vai nepanešana, kā arī organismā iekļuvusi inde (alkohols, nikotīns, arsēns, tetraetilsvins).
Vemšanas cēlonis ir arī autointoksikācija dažu 
smagu nieru slimību, kā arī cukura diabēta gadījumā, kad organismā uzkrājas 
kaitīgas vielas. Dažreiz vemšanu izraisa citu iekšējo orgānu slimības. Biežākie 
šādas vemšanas cēloņi ir nieru bļodiņu sastrutojums, iekšējo orgānu 
noslīdējums, sirds somiņas strutains iekaisums, arī grūtniecības 
toksikoze. 
Vemšana garīgajā 
skatījumā 
Vemšana ir vēlme 
atbrīvoties no netaisnības un pāridarījumiem.Cilvēku, kurš baidās, ka no pāridarījuma tāpat 
vienkārši vaļā netiks, bet to gribētu, var nomocīt nelabuma lēkmes, bet bailes 
aizsien barības vadu un nekas nenāk ārā. Ja cilvēks uzskata, ka no viņa 
sāktajiem darbiem vienalga nekas neiznāks, gremošanas traktā nonākušais paliek 
tur kā pienaglots, un ne no priekšas, ne no aizmugures nekas nenāk 
ārā. 
Vemšana ir bailes no sekām, 
rītdienas jeb nākotnes. Vemšana, kas 
neatkārtojas, liecina, ka cilvēks šausmīgi baidās par to, kas tagad notiks, un 
vēlētos vērst par labu savu nodarījumu, paņemt visu 
atpakaļ. Hroniska 
vemšana  liecina par neapdomību. Vispirms saka, tad 
domā un pastāvīgi nožēlo savu padarīto. Nākamajā brīdī rīkojas 
tāpat. 
Vemšana rāda dusmas, ko izraisījis riebums, dusmas uz 
citu piedauzīgo rīcību, bet bieži arī pret savu nepiedienīgo 
uzvedību. Vemšana ir 
riebums pret dzīvi. Ja cilvēks jūt, ka 
viņam no strupceļa neizkļūt, ka radusies situācija nav uzveicama, jo nav ne 
iespēju, ne spēka, tad sākas vemšana. Viņš atbrīvojas no šīs pasaules netīrības, 
kas izraisa nelabumu vai tas  būtu ēdiens vai garīgi nepieņemama situācija. Veco 
labo laiku apraudāšana un vēlēšanās, lai tie atgrieztos, protests pret kaut ko, 
nevēlēšanās iet uz priekšu – tas viss slēpj bailes no nākotnes, kas izraisa 
kuņģa spazmas, un sūta atpakaļ tā saturu. 
Autore: Elvita Rudzāte