Fragments no topošās Elvitas
Rudzātes grāmatas “Ķermeņa filosofija” sērijā “Piedošanas
mācība”.
Deguna dobums medicīnas
skatījumā
Deguna dobums (Latīņu val.: cavum nasi) ir elpošanas
ceļu sākumdaļa. Tā skeletu veido galvaskausa sejas daļas kauli un deguna
skrimšļi. No galvaskausa dobuma to atdala sietiņplātnīte ar daudzām sīkām
atverītēm, pa kurām iet ožas nervu šķiedras. Robežu ar mutes dobumu veido
aukslējas. Deguna starpsiena sadala deguna dobumu labajā un kreisajā pusē, bet 3
gliemežnīcas, kas nokarājas uz leju no sānsienām, palīdz norobežot deguna dobuma
augšējās, vidējās un apakšējās ejas.
Starp deguna dobuma starpsienu un gliemežnīcu virsmām
ir deguna kopējās ejas, bet aiz gliemežnīcu mugurējiem galiem — deguna un rīkles
ejas. Deguna dobuma vidējās ejās beidzas pieres kaula un augšžokļa dobumu
atveres, bet apakšējās — kanāli, pa kuriem asaras no acu iekšējiem kaktiņiem
nokļūst deguna dobumā. Deguna un rīkles ejās atveras spārnkaula dobums.
Visus dobumus, kas savienoti ar deguna dobumu, sauc
par deguna blakusdobumiem. Tie palielina deguna dobuma tilpumu, bet uz tiem var
pāriet arī degunā dobumā iekļuvusī infekcija. Deguna dobuma iekšējo virsmu klāj
gļotāda, kurā ir daudz gļotu dziedzeru. Tā augšējās, t.s. ožas daļas, gļotādā ir
īpašas receptoriskās šūnas ar ožas receptoriem smaržu uztveršanai. Apakšējā,
elpošanas daļā, gļotādu sedz skropstiņepitēlijs. Tā skropstiņas, strauji
noliecoties deguna izejas atveru virzienā un pēc tam lēni iztaisnojoties, aiztur
un izvada no deguna dobuma ar gaisu iekļuvušos putekļus u.c. sīkas
daļiņas.
Deguna dobuma apakšdaļā zem epitelija atrodas biezs
vēnu pinums, kas sasilda deguna dobuma virsmu, tāpēc ieelpotais gaiss, ejot
cauri deguna dobuma ejām, ātri sasilst gandrīz līdz ķermeņa temperatūrai.
Vienlaikus tas attīrās no putekļiem. Cauri plūstošā gaisa sastāvu kontrolē arī
ožas nervu receptori, un tas ietekmē elpošanas dziļumu un elpošanas kustību
spēku.
Deguna dobums garīgajā
skatījumā
Simboliski deguns pauž
lepnumu vai kaunu. Cilvēks, kas iet ar
paceltu degunu pauž lepnumu. Cilvēks, kas iet ar nokārtu degunu, pauž kaunu.
Deguns ir sākums cilvēka iekšējai brīvībai. Cilvēks ir iekšēji brīvs, ja viņš
nedzīvo ilūzijā. Ilūziju simbolizē cilvēka seja. Tāpēc cilvēka brīvība (ieelpa)
ir atkarīga no ilūzijas (sejas): ja cilvēkam ir lielas ilūzijas, kuras nesakrīt
ar reālo dzīvi, tad cilvēks par to apvainojas. Apvainošanās enerģija sakrājas
deguna dobumā kā iesnas.
Deguna dobumi ir lepnuma
par sevi enerģijas noliktavas. Ja
cilvēks sava lepnuma dēļ slēpj savu aizvainojumu, tad šī enerģija
izveido puņķus deguna
dobumā. Jo vairāk cilvēks slēpj savu aizvainojumu, jo
dziļāk puņķi nokļūst deguna blakusdobumos un rada galvā smaguma sajūtu un
problēmas koncentrēt domas. Aizvainojums, ka citiem ir tas, ko man nekādi
neizdodas iegūt, rada skaudību un kauna izjūtu pašam par sevi. Ja
deguna dobumos jau ir izveidojušās
strutas, tas nozīmē, ka cilvēks domās par radušos
situāciju jau kaļ atriebības plānus. Tāpēc strutas galvā ir cilvēka dzīvībai
bīstamas. Tieši skaudība, vēlme atriebties ir jāatbrīvo aizvainojuma situācijās,
lai atbrīvotos no iesnām. Iesnas ir aizvainojums, kas
puņķu veidā lēnām tiek atbrīvots. Iesnas ir zemapziņas asaras jeb iekšējas
raudas, kuras nedrīkst parādīt savas lempības un kauna dēļ. Ar iesnām zemapziņa
mēģina izvadīt ārā dziļi apspiestās jūtas: visbiežāk bēdas un žēlumu,
sarūgtinājumu un nožēlu par nepiepildītiem plāniem un sapņiem jeb nepiepildītām
vēlmēm.
Dažkārt cilvēkam ir ciet viena nāss, bet otra ir
vaļā. Tas nozīmē, ka aizvainojums ir neliels, bet, ja abas nāsis
ir ciet, tas nozīmē, ka aizvainojums ir liels.
Pieaugušajiem deguna rīkles mandeļu
saslimšana izpaužas kā kairinājums vai
sāpju sajūta dziļi degunā vai bieža siekalu rīšana, un tā ir saistīta ar lepnuma
enerģijas glabāšanu sevī un aizvainojumu, ka citi mani nesaprot un
neuzklausa.
Pastāvīga rīvēšanās un strīdi ģimenē, biežas ķildas
rada adenoīdus.
Bērnam deguna dobumi
saslimst, ja viņa
noslēpums atklājas, un tas viņu aizvaino. Jo biežāk deguna mandeles ir
piepampušas no skumjām vai iekaisušas no pazemojuma, jo tuvāk ir adenoīdu
rašanās, kas saka – bērnam nav tiesību izrādīt savu
apvainošanos. Adenoīdi
rodas bērnam, ja viņu nesaprot, neuzklausa viņa
uztraukumus, ja bērnam nākas nemitīgi rīt skumju asaras vecāku neapmierinātības
dēļ, aizkaitinājuma, ka nespēj izmainīt situāciju un vienoties par kaut kādiem
kopīgiem ģimenes jautājumiem dēļ.
Autore: Elvita Rudzāte
http://domatajs.lv/deguna-dobuma-slimibu-celoni/
