2012.gada septembris. Turoties pie
ticības (ar pirkstu galiem).
Dana Mrkrich
2012.gada 16.septembrī
No krievu/angļu valodas tulkoja
Sandra Šņoriņa
Kad sieviete uzzina, ka viņa ir gaidībās, viņai tiek
pateikts dzemdību datums, lai arī grūtniecības termiņi svārstās no 38 līdz 42 nedēļām un tikai 5% sieviešu dzemdē noteiktajā
termiņā. Šim datumam tuvojoties, sieviete sāk izjust satraucošas
gaidas, kas sajaukušās ar satraukumu sakarā ar gaidāmajām dzemdībām. Ja viņa
palaiž garām norādīto datumu, viņā sāk sacelties vesela citādu sajūtu vētra. Vai
viņa spēs dabiski iziet visu šo procesu? Vai viss ir kārtībā ar bērnu? Viņa
parasti sāk sajust spiedienu no citu cilvēku
puses, lai šis process tiktu paātrināts, lai gan patiesībā – viņa vēl
nav sasniegusi viņai vajadzīgo termiņu. Visārkārtējākos gadījumos, dažas
sievietes pat nonāk pie secinājuma, ka viņu ķermenis nespēj dzemdēt bērniņu
dabiskā veidā, lai gan to var attiecināt tikai uz nelielu procentu sieviešu. Šis
spiediens nekādā veidā nepalīdz un tikai rada nevajadzīgu stresu klāt pie tā
visa, kas tāpat jau ir visai emocionāls un problemātisks laiks, lai gan tam būtu
jābūt sakrālam un ļoti priekpilnam. Šī iemesla dēļ būtu lieliski sniegt
sievietei tajā visā zināmu „atelpas brīdi”, kura laikā viņa varētu atslābināties
tā vietā, lai pārdzīvotu ne vien savas, bet vēl arī pārējo gaidas saistībā ar
sev noteikto datumu.
Tas ir tieši tas, par ko ir kļuvis 2012.gads. Un jo
īpaši datums – 2012.gada 21.decembris. Viens milzīgi trekns datums, kas karājas
pār visiem, radot ārprātīgu spiedienu. Kas būs uz Zemes, ja mēs izskriesim tam
cauri un 22.decembrī „nekas” nenotiks? Kā būs, ja mēs izskriesim tam cauri un
konstatēsim, ka cilvēce vēl joprojām ir gaidībās, bez jebkādām pazīmēm par
jaunas zemes piedzimšanu? Protams, tā nav taisnība, ka mēs neredzam nekādas
pazīmes. Tāpat, kā sieviete, kurai tuvojas pēdējās grūtniecības dienas, saskata
visnoteiktākās pazīmes tam, ka dzemdības ir neizbēgamas, tādā vai citādā veidā
arī mēs sajūtam pazīmes tam, ka atrodamies uz masīva kvantu
lēciena robežas cilvēces vēsturē. Tomēr, tāpat kā sievietei, arī mūs
piemeklē dabiskas sajūtas, kā mēs „būsim stāvoklī” mūžīgi un, ka šīs „dzemdības”
nekad nenotiks. Un no mums tiek prasīts viss mūsu spēks, lai
mēs ticētu, ka viss izvēršas/notiek tieši tā, kā vajag un tieši
īstajā laikā.
Iespējams labāk būtu sniegt sev zināmu „atelpu, kā
šīs pārejas priekšvēstnesi, nekā tik daudz koncentrēties uz vienu datumu. Tas
nav mēģinājums pateikt, ka pārbīde nekad nenotiks, bet nav arī atbalsta
sniegšana tiem, kuri saka, ka pārbīde notiks, bet īstenībā tas būšot 2012.,
2020., 2356.gadā … Cilvēce JAU izdzīvo pārbīdi un,
ņemot vērā cilvēku skaitu, kuri kolektīvi izjūt vienu un to pašu, saņem vienus
un tos pašus vēstījumus, piedzīvo vienas un tās pašas atklāsmes, es domāju, ka
mēs visi varam piekrist tam, ka, jā, mēs pilnīgi noteikti „esam
stāvoklī/gaidībās” un, ka mūsu jaunās „nodaļas” rašanās jau notiek. Šajā stadijā
nav zināmas detaļas, t.i – kā, kur, kad. Mēs varam „piedzīvot dzemdību
sāpes/spazmas” (visus mūsu emocionālos pacēlumus un kritumus) un varam
apskatīties Ultrasonogrāfijas uzņēmumus (mūsu „redzējumus/vīzijas”), kas mums
ļoti patīk. Taču es domāju, ka līdz brīdim, kamēr mēs neieraudzīsim kaut ko
neticami izcilu, mēs līdzināsimies stāvoklī/gaidībās esošai sievietei, kura
zināmā līmenī nespēj noticēt, ka mums patiesi būs īsts, dzīvs bērniņš, līdz
brīdim, kamēr viņš nebūs piedzimis. Un tad viņa atkal un atkal atkārto: „Ak,
Dievs! Tas taču ir īsts bērniņš!”.
No daudz lielākas perspektīvas raugoties, mēs tagad izdzīvojam 26 000 gadu cikla pēdējās dienas.
Grūtniecības terminos runājot, mēs tagad esam pēdējās pusnakts minūtēs pirms
mums noteiktā datuma iestāšanās. Protams, visas mūsu bailes tagad paceļ galvu.
Protams, mēs sākam uztraukties un šaubīties par to, ka viss notiks īstajā laikā,
ja vispār notiks. Protams, mēs ļoti spēcīgi noslogojam šo datumu, kuram būtu
jānes mums tik lielas pārmaiņas.
Šis periods, kā nekad iepriekš, pakļauj pārbaudījumiem mūsu iekšējo ticību. Nevis ticību
reliģijai vai kaut kam, ko mēs esam lasījuši vai dzirdējuši. Un pat ne [ticību]
kalendāram. Vairumam no mums atklāsmes, sajūtas un zināšanas par šo laiku atnāk
no iekšienes, saņemot apliecinājumu no ārējiem avotiem, kas atbilst tam, kā mēs
iekšēji jūtamies. Taču gala rezultātā šie ārējie avoti tikai apliecina un
atmodina to, kas vienmēr ir bijis/atradies mūsos pašos. Tādejādi tas, ka daudzi
no mums jūtas, kā atrodoties starp dzemdību sāpēm un starp ticības, skaidrības
un prieka brīžiem – tās ir acumirklīgas mūsu ticības krīzes. Un, ja nu pēkšņi
viss, kam mēs ticējām, viss, kā dēļ uzskatījām, ka esam šurp nākuši, neatbilst
patiesībai? Un, ja nu vispār netaisāmies piedzīvot kvantu lēcienu šajā dzīvē? Ja
nu cilvēce turpina neveikli vilkties uz priekšu, sperot gan šur, gan tur –
nelielus solīšus progresa virzienā, taču nebūs nekā līdzīga masīvai pārbīdei,
kas vienmēr mums ir bijusi saskatāma? Ko tas varētu nozīmēt priekš mums? Mēs sev
jautājam: „Ko tad tas nozīmē priekš manis personiski? Kas, pie joda, tad es tāds
esmu un ko, pie joda, es te daru?” Tieši tā arī jūtas milzīgs skaits cilvēku un
tieši par to arī domā.
Labi. Paraudzīsimies mirkli uz to. Vai vispār ir kāda
jēga šai teorijai? Vai ir jēga tajā, ka sakritība starp to, ko jūs intuitīvi
iekšēji esiet jutuši un to, par ko pēc tam, pēc vairākiem gadiem, esiet
lasījuši; šīs citu cilvēku, iezemiešu cilšu vecajo, seno pareģu zināšanas ir
bijušas tikai nejaušība? Vai ir jēga tajā, ka ikviens jūsu ķermeņa kauliņš jums
saka, ka mēs nevaram vairs virzīties tālāk tādā pat veidā, kā esam to darījuši
līdz šim?
Daudzi cilvēki teiks, ka lai mainītu lietu kārtību uz
šīs planētas, ir jānotiek brīnumam. Taču patiesībā – tas tā nav. Brīnums šeit
nav vajadzīgs. Tas, kas mums patiesi ir vajadzīgs, ir tas, -
lai šeit atklātos patiesība. Jūsu redzējuma jaunie ceļi – tie nav
nākamo paaudžu zinātniskās fantastikas atklājumi. Tie ir reāli un tie pastāv.
Tie tikai ir pārāk ilgi tikuši slēpti no mums. Visas problēmas, ar kurām mēs
sastopamies - kā cilvēki, ir atrisināmas. Tikai šie risinājumi bija neiespējami,
kamēr mums teica, ka: „mums tam nav zāļu” vai arī, ka – „mums nav naudas, lai to
varētu paveikt”, lai gan patiesībā eksistē milzum daudz zāļu un ir pietiekami
daudz naudas, tikai ne īstajās rokās. Interesants ir fakts, par kuru esmu
runājusi jau agrāk. Vārds „Apokalipse”, kas tiek
asociēts ar šo laiku kā ar tumsu un bojāeju, patiesībā nozīmē „atklāsme”, „aplēptā
atklāšana”. Tagad tas skan atbrīvojoši un iedvesmojoši, un tas ir
visai tālu no tumsas un bojāejas.
Iztēlojieties milzīgu burbuli. Un tagad iedomājieties
ievērojami mazāku burbulīti, kas lidinās vai peld lielā burbuļa iekšienē.
Gigantiskais burbulis pārstāv mūsu lielāko realitāti, piepildītu ar visām
iespējām. Un ar visu, kas pastāv tieši tagad. Ne kā enerģētiskais potenciāls,
bet fiziskā, burtiskā nozīmē. Zāles pret dažādām slimībām un skaidrība par
dažādiem jautājumiem, brīvās enerģētikas tehnoloģijas un teleportācijas portāli,
piekļuve citām dimensijām, stabila dzīvesvieta un brīva piekļūšana tīram ūdenim,
un daudzas, daudzas citas lietas. Mazais burbulīti sevī ietver „cilvēci”, o, kā
tas mūs „ietver”!
Kādreiz eksistēja tikai neliela cilvēku grupa visas
cilvēces starpā, kas spēja caur mazo burbuli saskatīt lielo. Pēc tam viņiem
pievienojās pārējie, kuri centās kliegt un dalīties savās zināšanās, taču viņus
uzskatīja par vājprātīgiem un meta cietumos vai sadedzināja sārtos. Tagad
miljoni no visa spēka kustina šo burbuli, nekārtīgi vicinoties ar rokām un
kājām. Cilvēki jūt, ka viņiem ir līdz kaklam visādi
aizliegumi un ierobežojumi, viņiem ir bijis diezgan apmāna un melu no tiem, kuri
zina par lielā burbuļa eksistenci un, kuri uzskata, ka cilvēce „nav gatava”
uzzināt patiesību.
Dusmas, kaislība, izmisums un vilšanās, kuru jūs
tagad izjūtat, nāk no paguruma, ko radījis fakts, ka cilvēce vēl joprojām
atrodas šajā mazajā burbulītī, un, ka jums ir zināms par to, kas atrodas un ir
pieejams aiz tā robežām. Šis burbulītis jau ir gatavs pārsprāgt, tā, ka
turpiniet vien to šūpot. Šis nav laiks raudāšanai. Tās jau ir bijis pietiekami
daudz. Ikvienam ir savs darbs. Tā, ka - vai jūs koncentrējaties labākas pasaules
saskatīšanai vai arī dodaties ārā, lai paveiktu ko pozitīvu, - tas viss ir labi.
Ir pienācis laiks visiem dumpiniekiem, kareivjiem, mātēm, tēviem, bērniem,
atmodinātajiem, gaismas darbiniekiem, patiesības meklētājiem pasludināt mūsu
kolektīvās tiesības uz Lielāku Realitāti. TĀ ir mūsu Jaunā Pasaule.
Tuvojoties šim priekšā stāvošajam datumam, daudziem
radīsies ilūziju zaudēšanas sajūta. Daudzi vienmēr ir zinājuši, ka dzīve nav
tāda, kādai tai vajadzētu būt. Citos šī zināšana tagad sāk pakāpeniski mosties.
Mēs redzējām cilvēkus, kuri dara savu darbu, ko tie neieredz, kuri izjūt
finansiālas grūtības, cieš no visdažādākajām slimībām un ir emocionāli
nelaimīgi, un mēs redzam pilnīgi citas iespējas, kuras, kā mēs zinām, mēs esam
nākuši radīt/īstenot šeit, šajā iemiesojumā. Mēs
redzam, ka šeit esošā/pastāvošā sistēma: politika, masu informācijas līdzekļi,
izglītība, medicīna, mājokļi, sociālā palīdzība – viss ir
apgriezts ar kājām gaisā, ar iekšpusi uz āru. Nekam nav jēgas.
Nav jēgas tam, ka mēs atrodam naudu, lai karotu, taču pastāvīgi samazinām
budžetu veselības aizsardzībai un izglītībai. Nav jēgas tam, ka šī informācija
par valdībām, bankām, korporācijām, armijām tiek noklusēta jeb ignorēta, tai pat
laikā, kad masu informācijas līdzekļi ir aizņemti ar pēdējām krāpšanām Holivudā.
Jā, tam ir jēga tad, ja jūs zināt, ka viss kalpo nedaudziem – uz daudzu rēķina.
Taču šie daudzie tagad atmostas un mēs satricināsim šo burbuli!
Jā, ir bijušas pārmaiņas. Jā, ir ticis sasniegts
zināms progress. Jā, tagad atmostas miljoniem cilvēku. Vairāk
nekā pirms divdesmit vai pat pirms diviem gadiem. Jā, pastāv daudz
lielāka apzinātība attiecībā uz noteiktām problēmām. Es domāju, ka tas, kas mūs
ir turējis šeit, ir zināšana, ka lielā pārbīde notiks mūsu dzīves laikā un, ka
pēdējos gados patiesi sāksim redzēt tā, kas notiek, pazīmes; ka tas patiesi
notiek. Taču tajā pat laikā mūsu vislielākās galvassāpes izraisa jautājums: „Ja
nu tas viss nenotiek tik lielā mērogā, kā mēs to redzējām/iztēlojāmies?” NO TĀ
mēs visvairāk baidāmies. Jā, mēs visi zinājām, ka šajā laikā
[virspusē] pacelsies visas mūsu bailes, lai mēs varētu attīrīt tik daudzas no
tām, cik vien spējam!
Bailes no trūkuma – attīrītas!
Bailes no saistībām – attīrītas!
Bailes, kas saistītas ar Pārbīdi un visu, ko tā var
atnest – attīrītas
un mēs esam sagatavojušies un esam gatavi izdarīt
visu, kas mums ir jāizdara! Taču tas, kam mēs, iespējams, neesam bijuši gatavi –
ir fakts, ko trīs mēnešus līdz „noliktajam datumam” mēs atmostoties redzam
galvenajos televīzijas kanālos. Patiešām „lētus” realitātes šovus un ziņu
kanālus, kas atgremo vienu un to pašu scenāriju. Aizvien
vairāk un vairāk cilvēku atiet malā no tā un, Paldies Dievam, mums ir
pietiekami daudz alternatīvu, brīnišķīgu apzinātu ziņu avotu, no kuriem mēs
tagad varam izvēlēties, taču es nebaidos to teikt – ir pienācis laiks kam daudz
lielākam!
Mēs nepievērsām uzmanību pakāpeniskai šo lietu
izzušanai. Strādājot pie savas iekšējās izaugsmes, mēs kalpojām tam, ko izjutām,
kā aicinājumu. Mēs nepievērsām uzmanību, kad citi mūs nesaprata vai ignorēja,
vai smējās par mums. Tā bija gaisma tuneļa galā, vai ne? Vai tad nav tā?
Jā, dzīve – tā ir pastāvīga attīstība. Jā, pārmaiņām
ir vajadzīgs laiks. Kāpēc tomēr tik daudzi no mums, miljoni, patiesībā joprojām
sajūt iekšā šo dedzinošo zināšanu, ka mēs šeit esam tāpēc, lai redzētu un kļūtu
par daļu no LIELAJĀM pārmaiņām? Nevis vienkāršu pārmaiņu gaitu desmitgadēm
ritot, bet totālu pārmaiņu un sociālo reformu uz šīs planētas un cilvēcē kvantu
lēcienu. Pārmaiņu uz labāko.
Es domāju vairums atmodināto cilvēku uz dzīvi raugās
ļoti filozofiski. „Kā būs, tā būs”. Tā ir laba attieksme, taču mums ir
jāatceras, ka mēs esam spēcīgi kopradītāji un, ka notiks tas, ko mēs vēlamies,
lai tas notiek. Tātad – ko tad mēs gribam, kas lai notiek? Mūsu
redzējuma/vīzijas īstenošanos, vai ne tā? Jūs variet saderēt, ka vecie, -
nosauksim tos par „spēkiem”, - nesēdēs mierā ar „Kā būs, tā būs” attieksmi. Viņi
zina šī laika potenciālo spēku. Viņi zina „noliktā
datuma” nozīmību. Viņi zina, ka mēs atrodamies pagrieziena punktā, sazarojumā.
Un jūs variet būt pārliecināti, ka viņu politika netiek veidota pēc principa „kā
būs, tā būs”. Variet būt droši, ka viņi tagad meklē savās grāmatās jebkuru triku
un rituālu, lai nodrošinātu tādu nākotni, kādu viņi vēlas. Pat, neraugoties uz
to, ka tas, ko viņi vēlas, nenesīs labumu Zemei vai 99% cilvēku, kuri šeit
dzīvo. Pat, neraugoties uz to, ka tas, ko viņi vēlas, nevar būt noturīgs nedz
fiziski, NEDZ enerģētiski, jo mēs virzāmies uz daudz augstākām
frekvencēm.
Viss tagad ir mūsu pusē. Viss Visums mūs atbalsta.
Saule mūs atbalsta. Neraugoties uz visu saules uzliesmojumu problemātiskumu
attiecībā uz mūs emocionālo un fizisko stāvokli un uz mūsu spēka režģi, tie
palīdz mums visos līmeņos pārvirzīties no mākslīgajiem uz
dabiskajiem spēka avotiem. Galaktiskā izlīdzināšanās mūs
atbalsta. Augstās enerģijas, uz kurām mēs virzāmiem, atbalsta mūs. Mēs tagad
nezaudēsim, ja pacentīsimies.
Es redzu to miljonu vīziju/redzējumu, kuri cenšas
pārvelt/pārripināt šo gigantisko mucu pāri šķēršļiem. Mēs ritmiski grūžam to uz
priekšu, bet pēc tam tā mazliet paveļas atpakaļ. Mēs esam nonākuši punktā, kad
mums gribas padoties un atzīt sakāvi. Iztēlojieties sevi tajā. Jūs taču ziniet,
kas no mums tiek gaidīts, vai ne? Impulss. Grūdiens-atvelšanās [atpakaļ],
grūdiens-atvelšanās, grūdiens-grūdiens-grūdiens-atvelšanās, bet pēc tam spēcīgs
grūdiens un muca pārveļas pāri uz otru pusi. Pat, neraugoties uz to, ka mēs esam
viscaur nosvīduši, cenšoties vairākas stundas (dzīves) pārvelt/pārripināt šo
mucu uz otru pusi, mēs esam mazliet šokēti, kad tas beidzot izdodas! Nākamais,
ko jūs zināt, - ir tas, ka muca sāk ripot lejup no pakalna aizvien lielākā un
pieaugošākā ātrumā, un visi, kuri skrien tai pakaļ, sāk kliegt „”Ai, ne tik
ātri!” Ha, vai tad tas nav jautri? Pārmaiņas beidzot atnāks/būs klāt. Un tas būs
tik masveidīgi/masīvi un ātri, ka mēs visi teiksim: „Va vells, cik ātri viss
notika, vai ne?” Un kaut kas man saka priekšā, ka mēs nejutīsimies
vīlušies.
Pēdējā laikā gaisā virmo lielu skumju un sāpju
sajūta. Daži to izjūt kā „bezjēdzības” enerģiju, kā garlaicību attiecībā uz to,
ko darāt, un kā vilšanās sajūtu. Mēs dzīvojam laikā, kad beidzas 26000 gadu
ildzis cikls un jauna cikla rītausmā. Skolā mums to nemāca.
Un mūsu mēdiji/masu informācijas līdzekļi mums nemāca, ko mēs varam sagaidīt.
Mūsu ģimene un sabiedrība (lielākoties) nav sagatavojuši tā emocionālajai
ietekmei.
Mēs visi kolektīvi izjūtam emociju miriādes, kuras
rada tā, kas ir bijis, beigšanās un ieiešana
nezināmajā. Tas var tikt izjusts kā nomāktība, apjukums,
sarežģījumi un vilšanās. Mēs nekad agrāk neesam izjutuši neko tamlīdzīgu, tādā
pat veidā, ar tādu cilvēku skaitu uz planētas. Neviens nezin līdz galam, kā tas
viss izvērtīsies, taču mēs visi zinām, ko mēs jūtam katru dienu, un tieši,
daloties savās domās un jūtās, mēs varam palīdzēt cits citam un atbalstīt cits
citu šajā laikā.
Atmiņas par pēdēju "cikla beigu" laiku periodu arī
tagad uzpeld virspusē. Atlantīdā (lai arī tas bija 5125 gadu cikla, nevis 26000
gadu cikla noslēgums) viss nenotika tā, kā mēs cerējām. Tāpēc mūsu atmiņās cikla
noslēgums asociējas ar neveiksmi, vilšanos, sāpēm un sagrāvi. Šajā reizē tā
nevajadzētu būt un es ticu, ka arī nebūs. Es jūtu, ka šoreiz mēs kolektīvi esam
izvēlējušies vienotību, mieru un harmoniju uz
planētas. Vairākums vēlas tieši to.
Taču, lai aizvāktu šīs senās
atmiņas no mūsu ceļa, ir vajadzīgs liels darbs! Tās var tikt izjusta
kā smacējošas!
Lūdziet, lai vecās atlantiskās
atmiņas, kas jums vairs nekalpo, tiktu atbrīvotas tagad. Kopradīsim beidzot
Debesis uz Zemes!
Ir pienācis laiks atcerēties to, ka mēs esam varens
Radītājs. Ir pienācis laiks atcerēties mūsu pievilkšanās un manifestēšanas
likumus. Ir pienācis laiks atcerēties to, ko mēs vienmēr dziļi sevī esam
zinājuši. Zinājuši, kas mēs esam un ko palīdzēt radīt esam šurp atnākuši.
Atbrīvojiet savu prātu no visiem pretrunīgajiem vēstījumiem,
kādus esiet saņēmuši par šiem laikiem, un piepildiet savas sirdis ar to, ko
uzskatāt par patiesību. Kā jūs iztēlojieties Zemei? Piepildies savas
sirdis ar šo redzējumu/šo vīziju un sekojiet tai. Un tas ir viss.
