RORIJS IZGLĀBS ĪRIJU!
Kas ir tas varonis, kurš
izcīnījis brīvību, ko tagad bauda visas trīs Īrijas daļas?
Es jums to pastāstīšu. Mans tēvocis Donals bieži tika pieminējis, kā
viņa vecaistēvs ne vienu reizi vien viņam stāstījis, ka tolaik, kad Limeriks
galīgi padevies Orānijas Vilhelmam un nav bijis vairs nozīmes ilgāk pretoties:
uz viena Īrijas pakalna plivinājies Francijas karogs, uz otra – Orānijas
Vilhelma, lai Īrijas karavīri varētu izvēlēties, kurā pusē tiem pāriet, un,
rau, kad visa īru armija ar drošsirdīgo Patriku Sarsfīldu Padevusies frančiem,
kāds vienkāršs puisis, vārdā Rorijs, kas izraisījis vispārēju sajūsmu ar
bezbailību kaujās, ņēmies un negājis visiem līdzi. Kapteinis Sarsfilds, kas
stājies zem karaļa Ludviķa karoga ieraudzījis, ka Rorijs paliek viens pats un
uzsaucis tam:
-
Rorij, vai tu
nepadodies Francijai līdz ar mums?
-
Nē! – Rorijs
stingri atbildējis.
-
Vai tikai tu neaizej pie Vilhelma?
-
Nē, nē! – Rorijs
atbildējis.
-
Tad pasaki jel,
dieva vārdā, ko tu esi izvēlējies!
-
Esmu izvēlējies Īriju.
-
Tu esi prātu
zaudējis! Īrija ir pagalam. Tanī nav vairs ne dzīvas dvēseles. Ko tad tu
taisies aizsargāt?
-
Jūs esat palikuši
Īrijā ! – tā vai apmēram tā atbildējis Rorijs. – Un par to es cīnīšos.
-
Bet tev taču
neviens līdzi neiet, turklāt Anglijā ir simtiem tūkstošu karavīru.
-
Nekas, manā
armijā būs vēl vairāk karavīru – atbildējis Rorijs, - vairāk nekā tev matu uz
galvas.
-
Ko tu ar to gribi
teikt?
-
Dievs sūtīs man
palīgā savus eņģeļus un dos tiem asinātus zobenus, un simtiem tūkstošu angļu izkūpēs
viņa priekšā kā dūmi.
-
Kad tad tas būs?
– kapteinis zobgalīgi jautājis.
-
Kad dievs sūtīs.
Varbūt pēc gada, bet varbūt pēc piecsimt gadiem, - agri vai vēlu, Rorijs tomēr
uzvarēs!
Un, uzmetis musketi uz pleca, Rorijs pagriezies un soļojis augšup uz
pakalniem.
„Īru leģendas un pasakas”,
Liesma, Rīgā 1969
materiālu iesūtīja I.Saprovska
