“Sveicināts, Krajon!
Mūsu laikos eksistē ļoti daudz mācību,
ceļu un garīgo skolu. Visas tās kaut kur sakrīt, taču ir arī atšķirības mācībās.
Tātad, no šīm mācībām patiesa ir tikai viena, bet pārējās ne gluži precīzas.
Baidos, dažas ir pat pavisam melīgas un ne pie kā nenovedīs. Kā pareizi
izvēlēties sev ceļu? Kā man zināt, varbūt arī visi čenelingi – ir tikai...
krāpšana? Un vēl kas. Bieži nākas dzirdēt par tādiem jēdzieniem kā “dievišķā
mīlestība”, “mīlestība pret visu esošo” un tml. Bet kas, ja man tas nav pa
prātam? Es negribētu kļūdīties, izslēdzot šo ceļu... taču, ja es sekošu mācībām,
kur par pamatu ņemtas Mīlestība un Gaisma... tas būs ceļš “bez sirds”, jo es
nejūtu tieksmi uz to. Kādu padomu tu varētu dot? Jau iepriekš
paldies!”
Sveicināts, dārgais, es esmu Krajons no Magnētiskā
Dienesta. No tās neredzamās substances, kura aptver
un caurauž visu šo pasauli, katru dzīvu būtni, katru smilšu graudiņu un katru
molekulu. Es esmu tas, kas eksistē kopā ar jums un blakus jums, taču jūs nevarat
mani ieraudzīt. Jūs varat tikai redzēt un just manas izpausmes jūsos. Tad, vai
es eksistēju, ja es neeju, nerunāju, neveicu darbības tā, kā tās veicat jūs? Ja
jūs dzirdat manu balsi tikai savā iekšienē, vai es eksistēju? Cilvēks vienmēr
jautā sev, vai eksistē tas, kam viņš tic? Viņš vienmēr meklē
apstiprinājumus tām sajūtām un priekšnojautām, kuras jūt savā
iekšienē. Viņa saprāts pat izdomā sarežģītas ierīces, kuras varētu nofiksēt un
pierādīt šaubu māktajam saprātam, ka tas eksistē.
Un, kad tas izdodas, cilvēks mēdz būt ļoti priecīgs! Viņš saka: lūk, beidzot, es
labāk sapratu, no kā sastāv visums! Es vairāk uzzināju par to, kā strādā šis
visuma aspekts, tagad es varu kaut kā izmantot to sev un tiem, kas ir man
apkārt. Es nezināju, taču es veicu eksperimentu, un tagad es zinu! Šis spēks nav
redzams ar acīm, taču mana ierīce fiksē to, tātad, tas ir!
Cilvēks ņem sava eksperimenta rezultātus un saka:
“kaut kur iekšienē es zināju, ka tas ir tā, kaut kas manā iekšienē teica man
priekšā, kur meklēt un kā darboties, lai atrastu. Tātad, tā bija atklāsme, kura
atnāca pie manis nezin no kurienes. Un šī atklāsme atveda mani pie
patiesības!”
Cilvēks sāk būvēt teorijas un hipotēzes par apkārtējo
pasauli, izejot no tās atklāsmes, kuru apstiprināja viņa ierīce, viņa
eksperiments. Taču pēc tam viņu nomainīt atnāk cits
cilvēks ar savu ierīci, kura liek apšaubīt to eksperimentu, kuru veica viņa
priekštecis. Jaunais zinātnieks apgalvo: “jā, iepriekšējā teorija strādā, taču
tikai pie zināmiem apstākļiem, bet vairumā gadījumu viss notiek ne gluži tā, bet
pareizāk, pavisam ne tā! Un, lūk, mani pierādījumi!“ Un cilvēki atkal tic viņam,
tāpēc ka viņš apraksta pasauli loģiski un saskanīgi, balstoties uz jaunajiem
pētījumiem.
Vai šis zinātnieks būs pēdējais savā ciltī? Vai viņa
teorija būs pēdējā un galīgā, vai atradīsies jauns pārņēmējs, kurš atkal
apgriezīs visu kājām gaisā un pasludinās savu? Protams, nebūs. Pēc viņa atnāks
citu zinātnieku paaudzes ar vēl pilnīgākām ierīcēm, kuras raks vēl dziļāk un
fiksēs vēl labāk. Bet visums kā bija, tā arī paliek noslēpums...
Labi, tie bija zinātniski pētījumi, bet garīgās
mācības taču – tas ir kaut kas pavisam cits, teiksi tu. O jā, protams, pavisam
cits! Jo tie taču, kas tās izdomā, nevar pierādīt savu taisnību ar ierīču
palīdzību! Viņi var atsaukties tikai uz savu dzīves
pieredzi, uz savu sekotāju pieredzi, un atkal taču, uz iekšējo
pārliecību par savu vārdu patiesumu. Garīgajiem guru nav svarīgi saprast, kā
strādā visums, viņiem ir svarīgi iemācīt cilvēkam būt laimīgam šajā pasaulē. Bet
laime cilvēkam – tas taču ir tik vienkārši un tik sarežģīti vienlaicīgi... Un
cilvēki skatās uz šī guru sekotāju laimīgajām sejām un domā: lūk, viņa, patiesā
mācība, lūk, viņš, pats labākais ceļš uz laimi un pašizziņu! Paiet laiks, un
dažs no guru sekotājiem aizgriežas no viņa un sāk skatīties uz cita guru pusi ar
citu, kā viņam liekas, labāku laimes teoriju... Bet tā skolotāja vietā nāk
arvien jauni un jauni, aiz kuriem atkal iet cilvēki... Tad, vai var šeit atrast
patieso un galīgo mācību? Vai var dzīvē vispār kaut kas būt “reizi par visām
reizēm” pareizs? Jeb teorijas un pasaules uzskati ir līdzīgi
viļņiem, kuri veļas uz krastu, veltīgi mēģinot aptvert to ar sevi, taču
neizbēgami atgriežoties atpakaļ okeānā?
Es zinu, dārgais, ko tu tagad izjūti. Ar tevi notiek
kaut kas sāpīgs, dīvains, saēdošs to saskanīgo uzskatu sistēmu, kuru tu pats sev
esi uzbūvējis, izmantojot dažādas zinātniskas un garīgas mācības. Tev ir
neomulīgi atrasties iekšā grūstošā pilī, kur sabirst te viena, te cita siena.
Neomulīgi un baisi... un tu nesaproti, ko darīt? Vai tiešām pamest visu to, kas
ar tādām pūlēm tika radīts, kas balstīja tevi visu šo laiku, dodot miera un
sapratnes sajūtu? Taču veselais saprāts saka tev priekšā: atrasties sabirstošā
smilšu pilī ir bīstami, vienīgais pareizais lēmums – iziet no
tās. Un, lūk, pienāk brīdis, kad pašsaglabāšanās sajūta uzvar žēluma
pret zaudēto sajūtu, un tu sper soli ārā. Un...
Dievs, kāds plašums! Kāda neaptverama telpa pēkšņi aptver tevi! Neizpētīta,
biedējoša un vienlaicīgi vilinoša! Tu sajūti to visu, tu uzsūc to ar katru savas
apziņas šūnu, tu jūti šo brīvību un laimi vienkārši
BŪT... Nebūvēt jaunas sienas, neuzlabot un neremontēt veco mītni,
nenorobežoties un neaizsargāties, bet būt... Un tā ir pati brīnišķīgākā sajūta
no visām, ko tu esi izjutis pēdējā laikā!
Tieši šajā stāvoklī ir viegli saprast to, par ko tu
jautā. Tieši no šī brīvības stāvokļa vajag pajautāt sev, ko tu esi ieguvis no
tām mācībām, čenelingiem un grāmatām, kurus studēji un izlasīji visā pagājušajā
laikā. Katrā no tiem bija kaut kas, kas veda tevi pie tās sevis jušanas, kuru tu izjūti tagad. Katrs no tiem savā
veidā, kaut kur miglaini, kaut kur tieši, norādīja tev uz tavu iekšējo zināšanu, kuru tu tikai tagad atklāji un sajuti
sevī. Lai pagaidām tu pat nevari aprakstīt to, kas atvērās tev, lai pat pagaidām
nevari saprast ar prātu, bet vari tikai sajust, taču šī zināšana ir tevī, un
vienmēr tevī ir bijusi. Tu meklēji to daudzos ap tevi, vāci pa kripatiņām,
būvējot savu pili, bet pilnībā spēji iegūt tikai tad, kad atmeti visus savus un
citu priekšstatus un izgāji aiz tās mazās
pasaulītes robežām, kuru tik ilgi sev būvēji... Tieši tagad tu sajūti savu
pašvērtību, savu diženumu un savu spēku. Tieši tagad tu pilnībā pārvaldi sevi un
savu zināšanu, sakrātu daudzos un daudzos iemiesojumos. Tieši tagad tu stāvi uz
lietu būtības patiesās sapratnes sliekšņa...
Taču pasaule ir iekārtota tādā viltīgā veidā, ka,
kamēr tu stāvi uz sliekšņa, tu zini vairāk, kā, kad sper soli aiz sliekšņa... Kā
tikko tu sāc tikt skaidrībā, pētīt, klasificēt, izteikt vārdos un citos simbolos
to zināšanu, kuru sajuti iekšienē, tu pakāpeniski, sev nemanāmi sāc būvēt jaunu
pili... Sākumā fundamentu, pēc tam sienas, griestus, jumtu, skaistus tornīšus...
Jā, šī pils ir daudz labāka par iepriekšējo, tā ir lielāka, modernāka, mājīgāka,
gaišāka. Tā daudzējādā ziņā atspoguļo to sevis sapratni, kura bija tev, kamēr tu
vēl nebiji pārkāpis slieksni... Tādā pilī tev būs daudz patīkamāk dzīvot un
skatīties ārā pa tās logiem uz apkārtējo telpu... Tu teiksi, ka pils – tas ir
slikti? Ka labāk dzīvot bez pils, neaptveramajā plašumā un pastāvīgi just sevi
kā visuma valdnieku? Bet, dārgais, pavisam bez pils tu nevarēsi... Agri vai vēlu
tev ievajadzēsies jumtu virs galvas, tāpēc, ka līst lietus, agri vai vēlu tu
nogursi no šī plašuma, un tev sagribēsies ērti saritināties un pagulēt kaut kur
klusā stūrī... Tev būs vajadzīga atpūta no paša zināšanas un
paša diženuma. Tas taču ir tik dabiski...
Tad kur tad dzīvo Mīlestība? Un vai viņa ir tajā
visuma vietā, kur tu izgāji no savas pils un kur sajuti savu bezgalību? (Starp
citu, neviens netraucē tev tagad iziet no pils, nesagraujot to, atkal izsaucot
sevī brīvības un plašuma sajūtu, bet pēc tam atkal atgriezties atpakaļ pilī ar
sapratni tam, ka tā ir tikai uz šo laika
periodu tev nepieciešama ilūzija).
O jā! Mīlestība ir šajā plašumā, šajās debesīs, šajā
zemē, šajā ūdenī, šajā gaisā! Un tā bija pirmā sajūta, kura radās tevī, kad tu
izgāji ārpusē... Bezgalīgas un visaptverošas mīlestības sajūta. Tajā brīdī tu
zināji un juti, ka tu tad arī esi tā Mīlestība, tu tad arī esi tā Gaisma
iekšienē, kura apgaismo telpu un dod tai tiesības uz dzīvību. Mīlestība un
Gaisma ir tavos sirdspukstos, tavā elpā, tavā skatienā un balsī... Tās vienkārši
ir, tāpēc ka tu pats esi Mīlestība un Gaisma. Un tu pēkšņi atceries par viņiem,
par tiem, ko lasīji un klausījies toreiz, kad dzīvoji vecās, tagad sagrautās
pils iekšienē... Vai bija Gaisma un Mīlestība viņu iekšienē? Jā, bija. Lai
zibšņiem, lai ne visur, taču bija. Tie bija tie paši mirkļi, kad šī Gaisma it kā
bāciņa mirgoja tumšā naktī, un kaut kas tavā iekšienē, tava paša iekšējā Gaisma,
atsaucās uz šo mirgošanu... Tu saproti, ka tas bija tā, un tevi aptver neticamas
pateicības sajūta par šīm bāciņām.
Jā, tagad tu redzi, ka daudzi no tiem cilvēkiem, aiz
kuriem tu gāji agrāk, patiesībā tā arī nav spējuši iziet ārpus savām pašu pilīm.
Dažs no viņiem visus spēkus tērē tam, lai lāpītu un labotu brūkošās sienas, bet
dažs vienkārši ir sarāvies kamolā un gaida pils sabrukšanu, taču nesaprot, ka ir
pienācis laiks bēgt no tās prom...
Tagad tu visu to redzi... Tu redzi to vecos
aizkvēpušos logus, caur kuriem daudzus un daudzus gadsimtus lauzās, neskatoties
uz visiem šķēršļiem, Mīlestības un Prieka Gaisma. Viņi darīja
savu darbu tā, kā varēja. Kā prata toreiz. Nesaprotot sevi, baidoties paši no
sevis, bīstoties no apkārtējās pasaules, taču viņi nāca, katrs pa
savu ceļu pie Sevis, katrs ar savu Mīlestības Gaismu.
Vai tu iesi tagad kopā ar viņiem zem viņu karogiem?
Es redzu, tu smaidi... Varbūt ir pienācis laiks palīdzēt viņiem? Varbūt ir
pienācis laiks atvērt sevi un savu zināšanu? Varbūt tā kļūs par bāciņu tiem, kas
vēl nav atraduši savu ceļu?
Vai izvēlēties Sirds
ceļu vai Mīlestības un Gaismas ceļu, jautāji tu. Jautāji toreiz, vēl
atrodoties vecās pils iekšienē. Bet tā “Mīlestība” un tā “Gaisma” taču bija
vienīgi izkārtnes pie sienas, tikai lozungi, skatoties uz kuriem, tevī bija
jāpamostas Īstajam, Patiesajam Es... Tava Sirds vienmēr ir zinājusi par to, un
tāpēc iebrēcās par to, ka viņas ceļš un šo lozungu ceļš – tas nav viens un tas
pats. Tagad tas tev ir skaidrs kā nekad agrāk. Taču arī tagad, izvēloties
Sirds ceļu, tu zini un sajūti, ka Gaisma un
Mīlestība nekur nav pazudušas, viņas vienmēr ir ar tevi. Tāpēc, ka vienkārši
nevar BŪT citādāk. Tāpēc, ka citādāk nav iespējams BŪT...
Un tas patiešām ir tā.
KRAJONS
4.01.2012
Uranija www.y-kostra.ru
tulkoja Jānis Oppe