Kas ir padomā tiem, kas mainījuši vārdu
jēgu?
Kamēr cilvēce ir sadalīta tautās, tikmēr tauta ir Cilvēku daļa –
apziņu kopums ar saskanīgām potencēm un no tām izrietošām attīstības iespējām.
Tāpēc katrai tautai ir savs, tikai tai ATBILSOTOŠAIS
(Labais un Pareizais ). Tāpēc katrai tautai ir sava valoda.
(Pirmsākumā cilvēce bija vienota, bez sadalījuma tautās, PATIESĀ saiknē
ar Radošo Avotu!)
Cilvēka Runa ir apziņas spēja izpaust sevi. Runa veidojas no
vārdiem. Vārds ir Runas – Radīšanas līdzeklis. Ar izrunātu vārdu, runātājs,
astrālajā telpā (un savā dvēselē) maina vibrāciju raksturu, un, atkarībā no
Domas un vibrācijas harmonijas, tur veido radošas vai iznīcinošas formas.
Nav spējīga ilgi pastāvēt vide, populācija, ģimene, kurā tiekizrunātas iznīcinošas Vārdu formas.
Valodas vārdu atbilstoša lietošana, ievērojot vārdu, domu un
rīcības saskaņu, - tā ir Runa, kas veido dzīves uzlabojumus/kvalitāti.
Pareiza doma ienāk caur pareizu runu. Vārdu saturs (lietojums vai jēga) ar laiku
mainās, attālinoties no pirmējās Garīgās Runas mērķiem un
darbības satura un piesātinās ar materiālās pasaules vibrācijām.
Bieži vien vārdu pirmējās jēgas nozīmes sagrozīšanu
veic apzināti,lai tādējādi
iegūtu sev (CITAM) vēlamo rezultātu, un tas ir viens no mistikas likumiem,
kuru izmanto šo likumu zinātāji, lai realizētu savus nodomus.
Vārdu, intonācijas un ritmikas atbilstība, to tīrība, nodrošina tā
zinātāju un lietotāju saskari ar Radošo Avotu.
No Radošā Avota nākušās zināšanas tiek uzglabātas valodās, un tas
notiek tādā mērā, kādā šie valodas lietotāji ir atbilstoši savai Garīgajai
attīstībai. Attiecīgās Valodas lietotāji tiek iesvētīti šīs valodas Sapratnē.
Sapratne un vārdu lietojums ir atšķirīgas parādības. Valodām saglabājoties,
saglabājas tajās iekodētās Garīgās Mācības un Zināšanas.
Laicīgās tautas, kurām katrai ir sava valoda, ir dzīvotspējīgas par
tik, cik tās sargā savas valodas tīrību. Valodas tīrība apvieno atšķirīgas
apziņas, atvaira svešu kultūru ietekmi, un tādējādi notiek valodas attīstība.
Sargāta, kopta un attīstīta valoda ir tautas dzīvotspējas pamats.
Valoda un apziņa ir viens vesels.
Kopjot un uzturot valodu attīstībā, tiek kopta apziņa un uzturēta
apziņas attīstība.
Izprotot metafizisku par Vārdu, Runu un Valodu, un
zinotvalodas vārdupirmējo nozīmi, valoda tiek uzturēta un
attīstīta.
Saukt lietas īstajos vārdos var tikai tad, ja ir
zināma vārdu pirmējā nozīme, tā, kas ir Radošo Avotu dota un mans nolūks ir jums
dot impulsu pašiem sākt apzinātiveidot, kopt savu valodu, kura veidojas no
apzināti virknētiem apzinātiem vārdiem.
Attīrīsim CITU apzināti veidotos maldus, kuri iekodēti Vārdos
darbojas caur valodu un tādējādi grauj mūsu apziņu, dzīvi un tautas labklājības
pamatus.
Sauksim lietas ĪSTAJOS VĀRDOS!
Vienmēr uz tikšanos, Iveta
2012. gada 01. janvārī
* * * * * * * * *
Draugs[draugs]; lš. draūgas `draugs, biedrs`, pr. Draugiwaldūnen (vsk. ak.) `līdzmantnieku`,
(<- `otru, citu mantinieku`), kr., bkr., ukr. друг(psl. *drugъ)
`draugs`, kr. другoй
(psl. *drugъjь), ukr. другий `cits,
otrs`, bulg. другъ `draugs`, друг `cits`, č., p.
druh `draugs, biedrs`, č. druhy `otrs,
cits`p. drugi `otrais`ssk. Draugr `spoks`,
sav. gitrog, v. Trug
`krāpšana, viltus`, si. Druhvan
-`naidīgs`, druh -
`naidīga dēmoniska būtne,
nezvērs`, dvharati `liec,
bojā; liek krist`, ave.
druxš `drugs
— dēmoniska būtne, ļaunuma
iemiesojums`, družaiti `melo,
pieviļ`, senpersu drauga - `melīgs`. Pamatā ide.
*dhreugh - `būt citam, otram`,
atv. *dhrougho-s `cits, otrs
cilvēks`, no kā divējāds
nozīmespārnesums: 1)`draugs`,
2) `naidnieks, ļaunuma
iemiesojums`(Ivanovs). Par līdzīgām
pretējām nozīmēm sal. lat. hostis `svešinieks`
→ `ienaidnieks`un hospes `svešinieks`→`viesis, viesu
saimnieks`, v. Gast, kr.
гость `viesis`.
Ar nozīmes polarizāciju izskaidrojams arī citu atvasinājumu
sematiskais pretstats - `būt draudzīgam, draudzēties` un `kaitēt, krāpt, melot`.
Baltu un slāvu valodās pārstāvēts pirmais
nozīmju komplekss. Ide. *droughos >
b. *draugas > la. draugs. Vārda draugs senākā
nozīme `cits, svešs; cits cilvēks` saglabājusies folklorā: « Puķīt, mana
līgaviņa. Drauga vīra (var.: Cita vīra) rocoņā» (LD 15864, 4 var.), « Kājām,
tautas, nenāciet, Drauga (var.: Otra vīra) zirga neņemiet» (D 15690), « Zaļa
priede, zaļa egle, Caune grauza virsuklīt(i); Dzīvs
tēviņš, māmuliņ(a), Draugs bērniņu(s) maldināj(a)» (Palcm
217).
Apv. «drauga bērns» - pabērns, cita bērns:
«drauga bērns ir uotra bērns» (M-E I 492). 19. gs. sākumā Ziemeļvidzemē «drauga
bērns» bija katrs bērns, kas nepiederēja pie ģimenes
(Wel 32). «Drauga saime» - svešu kalpu saime, ne pašu bērni (St II
665).
Senākajos tekstos (arī Livonijas hronikā,
kur draugs
minēts XVI nod. 4 paragrāfā, runājot par
1212.g.) draugs ir
`kara biedrs, līdzgaitnieks, karavīru vienības (kara draudzes) loceklis`. No šīs
nozīmes vārdam laikam ir izveidojusies vārda draugs` mūsdienu nozīme.
Atv. Draudze sākotnēji `(svešu, citu) bars, pulciņš, pūlis`; sal. folklorā:
«vilku draudze» (LD 20996), «zosu draudze (var.: bars, pulks)» (LD 17605),
«irbju draudze» (LD 17605, I). Attiecinājumā uz cilvēkiem: « Šķiraties brāļu
draudze, Laidiet māsu tautiņās» (LD 17605, 3). No šādu vārdu lietojuma
izveidojies apzīmējums «kara draudze» ka rotāju vienības nosaukšanai un
arī draudzekā
administratīva un baznīcas organizatoriska vienība.
Atvasinājumam draudzība 1585.g.
Katehismā atbilst v. Versammlund`sapulce,
sanāksme`, bet bet turpmākajos tekstos dominē noz. `draudzīgas attiecības`
(v. Freundschaft, Manc I 65; paralēli arī v. Gemeinschaft, Gesellschaft, Lj 55).
Pēc citiem uzskatiem vārda draugs pamatā ir
ide. *dher- `turēt, saturēt, balstīt` (Pokornijs, Mažulis) vai
*dhreu- `stiprs,
no kā kr. дерево `koks` (Trubačovs). V. Mažulis uzskatīja, ka bijis
b-sl.*dreug- `izturēt`, no
kā *draugas `tāds, kas tur, iztur` → `tāds, kas ar mani kopā tur, iztur` →
prūšu valodā `tāds, kas ar mani kopā veic, iztur` → `kopējs`, bet austrumbaltu
valodās subst. `draudzīgs cilvēks`.
B II 365, B1 6 179, Buck 1344, E III1565, EF 1 109, 2 102,
K1 794, Mažiulis I 222, M-E I 492, MM II 79 un 118, Pok 254 un 267, Stang 3 19,
Švābe 4 182, T 59, Vr 84, Гам-Ив 3 418 un 755, ECУМ II 133, Ив 7 69, To I 369, -
Б-сл иссл 1980 8, Tр 3 172, Ф I 543, Ц 137, ЭCБM III 153, ЭCPЯ I5 196, ЭCCЯ V
131.
K. Karulis, 2001
«Avots», 1992, 2001
ISBN 9984-700-12-7
Latviešu etimoloģijas vārdnīca
Draugs -
-
biedrs, labs paziņa - “Draugu būs pa pilnam, kad alus trauki pilni “ (Mīlihs, 1806, 32);
-
kara biedrs, kara vai cita veida draudzes loceklis. - «Tikām Rūsiņš no pils augšas uzrunāja Cēsu meistaru Bertoldu, savu draugu, tas ir, biedru.» (Indriķa hronika, 177);
-
otrs, cits, svešs (nereti arī naidīgs) cilvēks. Iespējams vārda amatā ir ide. *dher — turēt, saturēt, balstīt vai *dhreu — stiprs (Karulis, I, 227) Sk. arī Draudze.
Gana dziedu, gana raudu
Nedzird mana māmuliņa.
Drauga māte gan dzirdēja,
Tā par mani nebēdāja.
(LD 140)
J. Kursīte, 2007
Madris, 2007
ISBN 978-9984-31-456-0
Neakadēmiskā latviešu valodas vārdnīca jeb
novadu VĀRDENE