Gaismas uzplaiksnījumi
4.janvāris/2012
Ir
redzami paceļamies gaismas uzplaiksnījumi.
Tas
notiek tad, kad esam atbrīvojušies no saitēm, no tā, kas „velk” pie Zemes. Tad
mēs paceļamies augšā. Kad esam kļuvuši viegli- gan fiziski, gan garīgi, kad
esam katru savas būtības šūnu piepildījuši ar Gaismu- esam sevi izgaismojuši.
Paceļamies kā gaismas uzplaiksnījumi, svītras, komētas.
Paceļas
daudzi. Ļoti daudzi. Daudz gaismas svītru, švīku visapkārt.
Ir
tādi, kuri paliek un turpina dzīvi uz Zemes, pat neredzot šos Gaismas
uzplaiksnījumus, bet ļoti daudzi paceļas, izgaist (skatoties no šīs Zemes) un
dodas uz citu Gaismas vietu. Uz citu Zemi? Varbūt vēl tālāk...
Paliekošo
galvas nodurtas uz leju, viņu būtībā jaušama dziļa un skumja nolemtība.
Tas
notiek tad, kad Mīlestībā spējam atstāt aiz sevis šo dimensiju, šo vietu, šo
telpu, saprotot, ka te visu esam izdarījuši (kas mums bija jāizdara un bija mūsu
spēkos izdarīt). Mēs savu darba daļu esam paveikuši un pabeiguši. Kas vēl
paliek nesakārtots- tā darba daļa jāveic paliekošajiem. Un tā ikviens, kurš
padarījis savu- paceļas. Līdz pacēlušies ir VISI.
Mēs
varam sev paņemt līdzi vien tos, kuri paši ir viegli un Gaismas piepildīti-
kuru acis vērstas uz augšu, nevis nodurtas lejup.
Es
nejūtu savu fizisko ķermeni- tik viegls un „gaisīgs” tas ir. Es jūtu tikai
plašu visaptverošu Mīlestību un Gaismu. Es jūtu Vieglumu. Mīlestība, Gaisma,
Vieglums sauc/ved augšup, mājup. Un tu pat nezini- kur tieši nonāksi. Zini
tikai to, ka kaut kas ir noslēdzies un palicis aiz muguras un tagad dodies tur,
kur tev ir jādodas, tur, kur ir Gaisma, Mīlestība, Miers, Prieks, Sapratne- kur
ir pavisam citādāk un, kur reiz jau esi bijis. Tur priekšā ir absolūta drošība.
Ir
padarītā darba sajūta. Un tu nešausti sevi- ka vajadzēja vēl vairāk, vēl labāk.
Izdarīji to, ko varēji. Tieši tik daudz. Katram bija veicama sava darba daļa.
Savs uzdevums. Un nu tavs ir paveikts. Tāpat savu daļu paveiks un izdarīs arī
citi.
Tu
aizej un pacelies Mīlestībā, jo esi Mīlestība.
Māra