P.Stelps "Par to, kas dod visu, kas ir"

Kāda īsti ir Ziemassvētku eglītes un Salatēva (Ziemassvētku vecīša) tēla simboliskā nozīme un no kurienes tā cēlusies?

Pastāstiet, lūdzu, ko Jums nozīmē Ziemassvētki, kā Jūs tos izjūtat? Kā būtu jāsvin Ziemassvētki? Paldies.

 

Par to, kas dod visu, kas ir. Tā runāja Druīds.

 

Caur sidraba birzi gāju

ne zariņa nenolauzu.

Būt’ zariņu nolauzusi,

visa ietu sidrabota.

 

Viss nāk ar un caur Radītāju. Tas iet pie katra pēc viņa spējām to saņemt un vajadzībām pēc tā. Tie, kuriem ir vajadzīgs ūdens, to saņem, tāpat kā gaismu saņem tie, kuriem vajadzīga gaisma, bet tie, kuri grib dzīvot ēnā, var to izmantot un būt ar to mierā. Tie, kuri grib dzīvot vienkāršu dzīvi, to var darīt, tāpat kā tie, kuri grib tiekties pēc visa tā, kas visam stāv pāri vai ir aiz horizonta.

Radītājs, pats būdams visā un būdams šis viss, katru mīļu brīdi rūpējas par katru savu sīkāko daļu tāpat, kā aprūpē lielāko no tām. Tas, būdams Gudrība, darbojas ar Gudrību, caur Gudrību un visā iemieso savu Gudrību. Katra sīkākā būtnīte ir Tā Gudrības iemiesojums. Tas dalās savā Gudrībā ar katru pēc viņa spējām šo Gudrību likt lietā.

Radītājs, pats būdams Tīra Mīlestība, to savieno ar savu Gudrību visur, kur vien ir kāds viņa Gudrības iemiesojums. Katrā ir Radītājs, Gudrība un Mīlestība tādā veidā, kādā tas viņam nāk par labu. Vieni to jūt, citi redz, vēl citi to pieņem kā Gaisu, ko elpo, bet citi saprot, ka viņu spējas piepildīties ar šo Gudrības un Mīlestības sintēzi bezrobežīgi palielinātos, ja viņi spētu paši tiekties pēc šīs sintēzes un varētu kā Draugi iegrimt sarunā ar Gudrības un Mīlestības Avotu, ja vien viņi varētu nesavtīgi to dāvāt Avotam kādā Tam vajadzīgā un pareizā veidā tur un tādā mērā, kādu to vēlas Avots.

Avota Draugi – Gudrības un Mīlestības sapratēji un sargi, Tā valgmes uzturētā Dārza kopēji kopš seniem laikiem nes sev vien zināmas zīmes un pieprot darbus, kurus to nepratēji dēvē par brīnumiem vai par neauglīgām dīvainībām. Tomēr, laiku pa laikam, pasaule iegrozās tā, ka Gudrības un Mīlestības sintēze – Filosofija ieņem tajā savu īsto vietu, un Viedie ir stipri tajā tāpat, kā stiprie tad tur ir arī Viedi.

Katras tautas stiprums nāk no tās Viedajiem. Kamēr tauta turas pie saviem Viedajiem, tikmēr tā ir droša savā zemē un zeme tai bagātīgi atlīdzina viņas darbu. Tā tauta, kura grib būt, būt stipra un būt vēl ilgu mūžu, grūtību brīdī taujā pēc padoma pie saviem Viedajiem. Ja tā, kā bērns Māti pazaudējis, ir apjukusi izbīlī un svešu ļaužu samulsināta, tad tā meklē pēc saviem Viedajiem tāpat, kā bērns stiepj rokas pēc Tēva un Mātes aizgādības.

Ja kāds ir sevi un savu vietu pazaudējis, tad viņš lūkojas apkārt un meklē tur kaut ko pazīstamu, pēc kā aprisēm atkal var apskaidroties prātā un sajūtās tiktāl, ka atskārš, kā ceļu vai pavadoni pazaudējis un kur ar to atkal var rokās sadoties. Viņš lūko pēc kaimiņiem un pēc tur atrodamā, domā par to, kas pats ir, jo Radītājs savā Gudrībā savieno saskanīgo un tālu šķir atšķirīgo.

No kontinenta rietumiem, no Īriem, Skotiem, Logriem(Kornvoliešiem), Velsiešiem, Gēliem, Valahiem un Galliem līdz tālākajām Slāvu zemēm austrumos, no Ziemeļnorvēģijas klintīm līdz Melnajai jūrai Jāņu naktī mums sveicienus sūta balti vīri un sievas, vienus un tos pašus Dievus katrs savā valodā piesaucot, Uguni, Ūdeni un visu dzīvo cienījot. Mums apkārt ir senās Koku Brālības – Druīdu kultūras un reliģisko tradīciju piemiņas zīmes.

Tūkstošiem sīku pavedienu no mūsu tradīcijām, rotām, pasakām un teikām stīdz pie viņiem un no turienes pie mums, mūs cieši ieaustus turot savu senču sakņu audumā tāpat, kā koku saknes mežā ir savā starpā saaudušās, saaugušas un savijušās. Mūsu reliģija ir Druīdu Filosofijas radīta, uzturēta, barota un stiprināta. Mūsu senči bija Druīdi, Druīdi bija starp viņiem, Ozolu birzīs sastopami un uzklausāmi. Tie paši Druīdi citos tērpos un apstākļos neredzami šeit vienmēr ir bijuši, savas takas mežos minuši un arī tagad Dārznieki ir tepat. Arī tagad Druīds Jums par to var teikt, kas ir viņa radīts un pasaulē laists.

 

***

 

Tā Druīds saka:

- Man Ziemas Saulgrieži ir tas, kas tie ir Radītājam, un es cenšos savās izjūtās uztvert to, kas šajā dienā piepilda Radītāja esību šajā Viņa esības daļā uz Zemes, pie Baltijas jūras. Jautājums par pareizu Saulgriežu svinēšanu izriet no jautājuma:

- Kā pareizi dzīvot?

Bez atbildes uz šo pamatjautājumu nav un nevar būt atbildes uz Jūsu jautājumu par svinēšanu. Tradīcija bez sava satura ir tikai un vienīgi atkārtota fiziska rosīšanās, stumdīšanās pa pasauli un emocionāla saviļņošanās. Tradīcijai saturu piešķir tā Reliģija, no kuras izriet šī Tradīcija.

Katram laikam ir sava Filosofija. Katras Filosofijas praktiskais pielietojums ir tās veidotā Reliģija. Reliģijas ikdienas prakse ir no tās izrietošā Tradīcija. Reliģija bez savas telpas, tautas un prakses ir bezmiesīga, visādi staipāma, grozāma un skaidrojama ideoloģija. Tradīcijai nav piepildījuma, virzības un pastāvības bez to piepildošās Reliģijas. Bez reliģijas prakse – tradīcija izvirst par rituālu un sāk kalpot katras Reliģijas pretmetam un visu Cilvēku ienaidniekam – maģijai, ar kuru, piekopjot sātanisma filozofiju, savā ikdienas praksē operē sātanisti.

Tātad – turpina Druīds:

- Kāda ir Jūsu Reliģija, tāda ir arī Jūsu Saulgriežu tradīcija, bet – ja Jums nav Reliģijas, tad kam Jums vajadzīga un kā var kalpot Tradīcija? Jūs dzīvojat tā, kā dzīvi virza Jūsu Reliģija tad, kad Jūs to piekopjat ikdienā caur tās praksi – Tradīciju, vai maisoties pa pasauli kā bezdievji bez savas dzimtenes, tautas un Reliģijas, un Tradīcijas zināšanas. Kā Jūs ikdienā dzīvojat, tas Jūs arī esat, kādu praksi – Tradīciju piekopjat – tādai Reliģijai piederat. Kam kalpojat, ko bīstaties un pēc kā tiecaties, ko vārdos piesaucat, ko biežāk savās domās pieminat un ikdienas darbos godināt – Tas ir Jūsu Dievs.

Ja Jums nav tradīcijas un nav nekā cita, ar ko svētkus piepildīt, kā vien ar savām tā brīža sajūtām un vēlmes pēc svētkiem, tad vai Jums nav vienalga, ko tādā brīdī darīt? Ja viss, kas tādā brīdī nāk, nāk tikai un vienīgi no Jūsu prāta un vēlmēm pēc sajūtām, tad izdomājiet pati, ko, kā un cik vēlaties darīt, cik varat un gribat atļauties. Tad viss, ko Jūs darīsiet, atspoguļos Jūsu priekšstatus par Saulgriežiem, un tāpēc būs Jums pareizs un derīgs – būs vēl viens viedoklis pie neskaitāmajiem viedokļu variantiem par un ap šo tēmu.

Bet, bez Reliģijas, neviena visstingrākā un precīzākā Tradīciju priekšrakstu ievērošana pati par sevi neko Jums nedos, būs tikai mehāniska roku un kāju kustināšana, vārdu izrunāšana un smaidiņu izdāļāšana, eņģelīšu pirkšana un papagailiska no kanceles skandētu frāžu deldēšana.

Tikai Jūsu senču Reliģija var Jums pateikt kāds sakars ir starp Lāčplēsi, bitēm, Avotu, Upes nesto Ozolu, Dravenieka līgaviņu, viņas asarām, Ievainoto Karali, zobenu akmenī, aizmigušajiem varoņiem salā pie Ābeles, Svētajām asinīm pildīto kausu, Jāni ozollapu vainagā un baltu Balodi ar zelta zariņu knābī. Bez šīs reliģijas Jums nekad nebūs to Zināšanu, kuras ļautu asociatīvi saistīties Jūras vidū uz akmeņa miltus maļošajai čūskai ar nerimtīgajām sāls dzirnaviņām un katliņu, kurš labiem cilvēkiem pagatavo visu, ko vien viņi var iedomāties, un to strautu, kurā malku uz akmeņa skalda.

Bez šīs reliģijas Jums nevar būt to Zināšanu, kuras dod zināt – kāds sakars ir starp pilno galdu Saulgriežos, klusējošo Dravenieka līgaviņu, Sidraba birzi, kurā kāda netika sidrabota, un teicienu – “aizej tur – nezin kur, atnes to – nezin ko”. Bez šīm zināšanām galds ir tikai neiztrūkstošas pieēšanās vieta, bet izteiciens ir tik pat bezsakarīgs, un liekas, tikpat semantiski tukšs, kā piedziedājumi “KaLaDū – KaLa Dū (SaNaDu)”, “Ram Tai Ri Di Ra La La”, vai mistiski nesaprotamais “Līgo, Līgo”, par kuriem var spriedelēt pēc sirds patikas riņķī un apkārt, krustām un šķērsām, bet tā arī palikt tikai daudzo viedokļu līmenī, nekad neuzzinot to, ko nevar izdomāt, bet var tikai un vienīgi Zināt tad, kad tas ir Zinošo atklāts tam, kurš ir šīm zināšanām Derīgs.

Jums apkārt virmo Jūsu senču reliģija tūkstoš zīmēs un tēlos, kurus Jūs neprotat un nejēdzat salikt kopā tāpēc, ka nesaprotat vienu vienkāršu patiesību – tikai tas, kurš ir nolicis savu lepnību malā – var kails un visu pieņemošs ieiet Dieva Dārzā, tur sastapt Dārznieku, un, atbildot uz viņa trim jautājumiem, cerēt tikt pielikts pie visnecilākā darba un tajā atrast savas pērles un sudraba lāsteciņas, kurās klausoties reiz pienāk tā prāta apskaidrība, kura liek iet Sidraba birzī sidraboties. Bet Jūs jau gribat būt “Kungi šai zemē” un labi dzīvot...

Sidrabošanās dod Zināt – kāpēc Jūsu un mūsu dvēseles “pie Priedes lūgšanā augšup raujas, Bērzu birzī līksmojas, bet Egļu pazarēs mirstot smok”. Tad Jūs nekad nesajauktu Egles bioloģiskas vitalitātes elpu ar patiesi Garīgo Priedes strāvojumu, kurš vienīgais dod Cilvēka dvēselei dzīvinošo Radītāja sūtījumu. Kaut arī egle sveķo, tomēr dzintaru tā nedod. Padomājiet par to un tas Jums daudz ko atklās Mūsu Brāļu Koku un Māsu Puķu dzīvē.

 

***

 

Mūsu “bluķa (priežu zaru) vilkšanas” – vecā gada savstarpējo parādu dzēšanas tradīcijas (kas nav līdz tam atdots – tas pāriet Dieva ziņā – “Man pieder tā atlīdzināšana...”) aizguvums “kristīgajā baznīcā” pārtapis par “krusta nešanu” pirms Kristus (Saules) nāves un tai sekojošās augšāmcelšanās. Bez veco parādu atdošanas vai nolīdzināšanas(“izpirkšanas”) – dzēšanas nav iespējama jaunā atnākšana.

Bez tā nevar būt ne jauna gada (turpinās vecais), ne dzīves cikla, ne vecās dzīves uzlabojuma, un otrādi – katrs uzlabojums ir parāda atlīdzinājums saviem Skolotājiem un Audzinātājiem – viņu cerību piepildījums, ko ar savu “augšāmcelšanos” Saule (Kristus) apliecina gan saviem priekštečiem un Radītājam, gan sekotājiem – Dzīvības saņēmējiem un lietotājiem.

Parādu saistību veidošana ir savstarpēja likteņa saistīšana – atbildības uzņemšanās aizdevējam un sevis nodošana aizdevēja rokās parāda ņēmējam (mums nevienam nekas nepieder – mēs kaili nākam šajā pasaulē, kā Dieva Dārza kopēji – strādnieki, kur saņemam visu darbam vajadzīgo, saudzīgi to lietojam un nododam tālāk citiem. Mums nepieder ne Dārzs, ne darba rīki, ne mūsu darba augļi šajā Dārzā, vien tas, ko varam no tā iznest savā Sirdī – tāpēc mēs nepieķeramies ne Dārzam, ne darba rīkiem, ne darbam, ne arī tā augļiem, bet pēc labākās Sirdsapziņas daram vien to, kas mums ir uzticēts. Tādā gadījumā katra lieka manta ir apgrūtinājums un atbildības nasta par saņemto, ko sev neviens labprātīgi nenovēl, jo nekad nezina, kāds ir viņa patieso iespēju mērs), kas ir pamatā arī līgavas pūra saņemšanas vai atdošanas tradīcijai.

Vīrietis saista sevi ar Sievieti, pieņemot viņas pūru, un ar to nozīmē viņu par savas dzīves galveno vērtību – vadītāju, kuras atbildībā būdams, ir viņas gribas un uzdevumu izpildītājs. No tā cēlusies “sliktā zīme” – no rīta pirmo satikt svešu sievieti, kas draud ar to, ka no viņas pieņemtais uzliks vīrietim papildus saistības, bet no dotā atteikties viņš nedrīkst, jo Vīrietim Sieviete ir Dieva pārstāvis zemes virsū.(Baznīca, kā savas draudzes kalpone, protams, to ir apgriezusi otrādi, izdabājot ļaužu zemiskajai attieksmei pret Sievieti visur, kur vien ļauži ar savu maģiju un sātanismu izspiež Reliģiju).

Savukārt, pamošanās blakus Sievietei ir zīme par šādu saistību neizbēgamību – no rīta pieņemtais dienas laikā ir jāatlīdzina. Tas, ko pirmo ierauga vai izdzird – Sieviete, Saule vai darbība visai dienai uzliek savu zīmi. “Izkāpt ar kreiso kāju” nozīmē iezīmēt slikto – “netīro” ceļu. “Kreisā” kāja un roka (pēc čakru piramīdas) nozīmēja “netīro” – pasaulīgo un materiālo – rūpju un vajadzību apmierināšanu – attālināšanos no Dieva, tāpat kā svešas Sievietes sastapšana.

Sieva – Sieviete, kā harmoniskā – augstākas kārtas būtne, ir Vīrieša un Dieva starpnieks, tāpēc Sievas klātbūtne ir Dieva un Vīrieša saistības (pilnvērtības) apliecinājums, bet sveša Sieviete var atnest jaunus papildu uzdevumus un rūpes vai ievirzīt visu dienu “kreisajā ceļā” – zemāko čakru atkarībā. Tādēļ Cilvēki vēršas pie Priedes – Saules tiešā pārstāvja – Dieva Garīgā (Vīrišķā) principa, bet ļaudis izmanto starpnieku – Egli – materiālo (Sievišķo) principu, kā iespēju iegūt to, ko nevar iegūt tiešā ceļā.

Parādu saistību dzēšana ir Brīvības atgūšana augstāko – Dievišķo attiecību uzturēšanai ar Radītāju un tiem, no kuriem visu saņem kā velti – par Brīvu un par Velti. Ar pūru Sieviete apliecina savas tiesības būt Saimniecei (darba mīlestība un spējas vien jau ir Garīgās un psihiskās pilnvērtības – Dievišķās klātbūtnes zīme), bet dāvinājums (Velte) ir savstarpējas Brīvības un Cieņas zīme – “Tu esi brīvs, man no Tevis neko nevajag” (pašiem visa kā ir gana).

Labas Cilvēciskās attiecības ir augstākās kārtas vērtība un veselības ķīla, un to uzturēšanai kaimiņi ar prieku ziedoja savus mantiskos parādus, nododot to atlīdzināšanu Radītāja ziņā – dot vai ņemt pēc Viņa ieskatiem un Taisnības. Neaizmirsīsim, ka vēl ilgi pastāvēja “Dieva tiesa”, kurā katra likteni lēma Augstākās providences pārraudzība pār tiesā iesaistītajiem.

Savstarpēja Uzticība, Cieņa un Sadarbība ir iespējama tikai Brīvu Cilvēku attiecībās, un to apliecina ar Dāvanu apmaiņu. Dieva dāvana “zem eglītes” (priedes zarā) vai zeķē ir Radītāja apliecinājums saņēmējam par to, ka šis Cilvēks neko nav Radītājam parādā – ir bijis krietns gada mācības apguvējs. Tādēļ vēl šodien bērni Salatētim skaita dzejolīšus, dejo un dzied – ja to prot darīt. Viņi parāda, ko ir iemācījušies. Katrs gaida vērtējumu – atzīmi, kura viņam parāda gada garīgās dzīves augšupeju un kalpo par uzskatāmu pierādījumu pilnvērtības pieauguma dinamikai.

Tas, ka Jūs pieaugot vairs “neticat” Salatēva eksistencei, izriet no Jūsu bezdievības, ir Jūsu atkrišanas un tumsonības zīme. Tās ir Reliģijas un Zināšanu trūkuma sekas. Salatēvs ir viena no četrām Radītāja – Saules sejām, ar kuru Tas nāk savus bērnus un pasauli apraudzīt. Mēs to zinam, tādēļ mums Salatēvs ir Radītāja klātbūtne. Neticēt Salatēva eksistencei, nozīmē noliegt Radītāja eksistenci un tā jau ir elementāras loģikas trūkuma zīme.

Mēness ir neiztrūkstošs Saules pavadonis un vīrišķīgās auglības nesējs, kuru mums, Druīdiem, pārstāv Briedis. Ziemā, kad nakts ir gara – Saules gaismas atstarotājs –nesējs (vedējs – piegādātājs) ir Mēness, un tāpēc Salatēvs ierodas Brieža vilktās kamanās. Kamanas, tāpat kā divriči, ir Dievišķās darbības atribūts, un tajās iejūgtie un to skaits pārstāv attiecīgo enerģiju un tās darbības aspektus.

Druīdiem “pa mežu pastaigājas Briedis, kuram starp ragiem mirdz Saule” (islāma simbolā attiecīgi ir mēness sirpis ar astoņstūra zvaigzni tajā). Baznīca uztaisīja no tā stāstiņu par svēto Hubertu, kura dēļ Druīdu Saules vietā tagad tur esot krusts, bet barons Minhauzens (rožkrustieši) izsmēja baznīciešus stāstiņā par “ziedošo ķiršu kociņu”.

Atgriežoties pie parādu dzēšanas, jāpiemin arī “gada beigu cīņa” ezera, upes vai jūras krastā – pāru un kolektīva dūru cīņa par zīmi savstarpēja aizvainojuma dzēšanai un izlīgumam, lai varētu atbrīvoties no nevajadzīgu attiecību nastas.

Tagad baznīcieši to ir aizstājuši ar kladzināšanu par lielo ziemassvētku piedošanu. Jāsaprot, ka “kristīgā” baznīca nav neko no Radītāja saņēmusi, neko nav radījusi un nekādu attīstības soli nav spērusi. Tā vienkārši ir izmantojusi politisko konjunktūru Romas impērijas sabrukuma un savas tapšanas (pašuztaisīšanās) laikā piesavinājusies to, kas bija brīvi pieejams – Mūžvecus Filosofiskos sacerējumus un doktrīnas, ko, pieskaņojoties tās neizglītoto iedzīvotāju prasībām, pielāgoja – izplūkāja, apgraizīja un pārrakstīja pēc savas saprašanas un vajadzības.

Visi Kristus izteicieni, līdzības un “dzīves gaitas” ir aprakstīti neskaitāmos senos pirmskristus Filosofu darbos, kā šo doktrīnu elementi. “Kalna sprediķis” ir apgraizīta un saīsināta Sibillas Grāmatas nodaļas versija. Viņu “svētā Lūcija” ir kosmogoniska principa “Materia Lucida” krustojums ar 300 gadu agrāk par “Kristus” dzimšanu dzīvojušas Haldejietes filosofes dzīves un darba pārfrāzējumu. 100 gadu “pirms Kristus dzimšanas” Jūdu inteliģences vidū “Kristus” idejas sludināja Tiānas Apolonijs, bet nekādus panākumus tur neguva.

Ciklu noslēgumā katras tautas “eliti”, tieši tāpat kā tas ir Latvijā šodien, aizņem Garīgi un dvēseliski impotenti radījumi, kuri pašapmierinās ar savu dvēseles brūču laizīšanu, no kungu galda krītošo kauliņu dalīšanas jezgu un savu bohēmisko paģiru murgu augļu izrādīšanas savstarpēju apspriešanu, vai spriedelēšanu par sev pilnīgi nesaprotamām un svešām lietām sliktā (kroplā) latviešu valodā.

Kā jau krietnai austrumu reliģiju atdarinātājai, baznīcai viņas sākotnējais dogmāts bija daudzdievīgs, bet nespēdama tikt ar to galā, tā daļu no Dieviem un to atribūtiem pārvērta par svētajiem, daļu par eņģeļiem, citus eņģeļus, to hierarhijas un atribūtus pabāza zem viena vārda “Kungs”, līdz beidzot “aizņēmās” no mūsu brāļiem Mitraistiem viņu centrālo Dievu – Sauli – Mitru, un paziņoja, ka, lūk, tas gan esot tāds varoņdarbs, ar kuru tā esot spērusi milzu soli pasaules kultūras un reliģiju attīstībā. Nekas tāds nekad agrāk neesot bijis. Ir gan bijis, un kā vēl! Vēsturē ir ne mazums pseidoreliģiju, kuru izmantotāji tās ir sameistarojuši no zagto Dievu kauliem.

Visur, kur ļaužu interesēm izdabājot, uz viņu pleciem tika ienesta šī sērga, baznīcieši, iznīcinot to saturu, pārņēma vietējo reliģisko formu ārējo veidolu, bet garīgo aristokrātiju, Filosofiju un priesterus – garīgo inteliģenci pakļāva atklātai vajāšanai un fiziskai iznīcināšanai, ko veica ar ļaužu – maģijas rituālu piekopēju rokām. Baznīca vienmēr ir bijusi maģisko rituālu izmantotāja kā pati savos “dievkalpojumos”, tā politikā, un sadarbībā ar maģijas piekopējiem, kuri vienmēr ir sastādījuši tās galveno apmeklētāju un ārējās darbības (svētku) kuplinātāju pulku (mūsdienu “folkloristi” vienotā baznīcas svētku svinēšanā un folkloras izpratnes piezemēšanā).

Bet atgriezīsimies pie “vīru cīņām”. Šādās cīņās nav un nevar būt uzvarētāju – tās kalpo par līdzvērtības un pilnvērtības apliecinājumu sev un viens otram. Mūsu laikos cīņā viens pret otru stājās tikai ar cienījamu un līdzvērtīgu pretinieku. Uzbrukšana vājam vai sitiens mugurā bija sevis pazemošana.

Ūdens tuvums simbolizē “lielo pārcelšanos” – nāves robežu, aiz kuras sākas jauna dzīve.

Mūsu senči piekopa ugunskapus – mirušo sadedzināšanu, bet mēs, Dārznieki, un Aristokrātija to vienmēr veicām ar sārta iekārtošanu laivā vai uz plosta atklātā ūdenī. Tāpēc nekādu liecību par viņu apģērbiem, amata rīkiem un citas detaļas tagad atrast nevar. Nav vairs ko un kur izrakt. Uguns visu labi nokopj. Ko nevarēja paņemt uguns – to izlaupīja, izvazāja un izkropļoja ļaudis un viņu sabiedrotā – baznīca.

Nevar iesākt jauno, neaizejot no vecā. “Mirsti šeit – jauns dzimsti tur”. Tādēļ katra Iesvētīšana notika izmantojot šo – miršanas un atdzimšanas simbolu (Lācara piecelšana no miroņiem, ko esot veicis Kristus). Saule, mirstot Miķeļos (rudens ekvinokcijā), gatavo savu “augšāmcelšanos” lieldienās.

Jaunais dzimst tad, kad vecais ir visspēcīgākais – tad, kad ir visdziļākā tumsa un tās pārsvars ir vislielākais, dzimst Gaisma un atjauno savu ceļu jaunā lokā. Tumsa ir tikai Gaismas trūkums un atgādinājums Gaismas vērtībai. Tā ir katra iespēja atiet no dienas aktīvajiem darbiem, ielūkoties sevī, redzēt un rādīt savu patieso seju un atdot tur atrastos parādus.

Miesas cīņām sekoja dvēseles un prāta “derināšanās” kopības uzturēšanai (tāpat kā pirms kāzām – iedibināšanai) – dziesmas (“sadziedāšanās”) un dejas (“sadancošana”) vai “sadiešana” – kopīgas rotaļas un mīklu minēšana, pēc kā attīrīti (attīrījušies) uzklausīja Viedos – viņu teikas (dziedājumus, līdzībās tērptas reliģiskās dzīves un tautas vēstures mācības), pieņēma viņu nodoto Radītāja Gudrību – Vērtību orientierus un Ideālu atgādinājumus.

Viedie nepiedalās cīņās un sacensībās. Viņi pārstāv pasaules Dievišķo daļu – Harmoniju un Vienotību. Viņi spriež tiesu un atdod Veselību. Viņi atnāk un tiem, kuri ir atdevuši – nolīdzinājuši savstarpējos parādus, sniedz to daļu Gudrības, kurai tās saņēmēji ir gatavi. Tā ir viņu Velte Dzirdīgajiem, Redzīgajiem un Saprotošajiem.

Lieki atgādināt, ka darbībās, tērpos, dziesmās un dejās katrs cenšas parādīt labākos sasniegumus – katrs savus augstākos Ideālus un tieksmes, pēc kurām Viedie spriež par tautai sniedzamo nākošā gada mācību saturu.

Vēlāk izvirtušā veidā tas tiek piekopts kā zīlēšana, pareģojumi un ļaužu maģiskajos rituālos kā “auglības” vai “kailuma rituāli” tiem, kurus Dievs ir “atstājis” – izspļāvis savā vaļā iznīkšanai, un tādēļ viņiem pašiem par savu auglību un sevi ir jārūpējas, cenšoties sev kaut ko ar šo rituālu palīdzību pagrābt no neatturamā un varenā dabas enerģiju cikliskā ritējuma, kad viņi to dara palīgos piesakoties. Muša taisās vērsim palīgos viņa ragus nest!

 

***

 

Folklora ir Kultūras vai subkultūras mutvārdu saite. Nav tādas vienas vispārējas visaptverošas folkloras. Tāda eksistē tikai vēsturiskos un Garīgos procesus nepārzinošu “kabinetu folkloristu” galvās, rakstos un “pētījumos”. Tauta ir kā daudzslāņains un brīžiem daudzvirzienu interešu pildīts ezers ar saviem līčiem, plašumiem un dziļumu maiņām.

Katrs slānis un virziens atbilstoši savām interesēm un spējām, pasaules izpratnei un vajadzībām – atšķirīgajam dzīves ritumam veidoja, uzturēja un attīstīja savu folkloru. Tieši tam jau folklora kalpo – uzturēt savu īpatnību aizsardzību – savu savrupību. Folklora nav muzeja krātuve – folklora ir ik dienas, ik brīža darba rīks, kurš vienmēr ir pa rokai, kad vajadzīgs mērs, proporcija un skaits.

Ar laiku nekopti – Dieva pamesti ezeri aizaug, pielūžņojas, pārpurvojas un izzūd. Mainās zivis, putni un citas dzīvās radības. Vieni aiziet, citi atnāk, un tur, kur bija ezera līcis, tagad ir pļava vai mežs, bet zivju dzelmju vietās vēl ir pa kādam akacim. Tas, kas bija svarīgs un nozīmīgs ezera apdzīvotājiem, nav vajadzīgs pļavu un koku būtnēm mežā. Vieta zem Saules tā pati, bet jau pavisam cita dzīvība, notikumi, vajadzības un mērķi, citas iespējas – citi iedzīvotāji.

Jaunajiem iedzīvotājiem neko neizsaka laika gaitā sagrozītās ezera apdzīvotāju folkloras paliekas. Tās ir interesantas un eksotiskas – par tām var domāt, runāt, skaitīt un grupēt to elementus, var izspēlēt atsevišķu folkloras slāņu saglabātas dzīves ainiņas, bet īsta un dzīva – ar jēgu piepildīta šī folklora vienmēr būs tikai ezera iemītniekiem. Pļavu pelēm un vabolēm zivju un putnu folklora ir tikai interesanti pārdzīvojumi un izklaide, kā čigānu ansamblis kupču ballē – asa piedeva, par kuru var samaksāt un atkal aizmirst līdz nākamai reizei.

Zivju un Putnu reliģija nav peļu, tārpu un vaboļu maģija. Folkloras saturu piepilda Reliģija. Bez savas reliģijas tāda folklora ir tikai sausas sīpolu mizas un tukšas raibu lieldienu olu čaumalas.

Ūdens ar eļļu nesajaucas. Ir tautas – Cilvēku folklora, tāpat kā ir ļaužu folklora. Katra atspoguļo savu radītāju dzīves izpratni, vajadzības, zināšanas un mērķus. Vārdi var būt vieni un tie paši, bet konteksts tiem piešķirs citu nozīmi. Pētniekiem jāprot redzēt, nošķirt un nesajaukt dažādo šīs zemes apdzīvotāju folkloru slāņus. Kas der vienam, nav attiecināms uz citu. Katra slāņa folklorā ir cita tradīcija.

Lielākā un nesamierināmā robežšķirtne ir starp Tautu (Cilvēkiem) un to antagonistiem – ļaudīm(izstumtajiem). Tāpēc ir Cilvēku folkloras tradīcijas un ir no tās atšķirīgie ļaužu folklorā saglabātie rituāli.

Zemei ir sava dzīvības elpa, savs pulss, savas auglības augšupejas, darba un miera vietas, no kurām ir aizgājusi dzīvība, dodot atpūtu pirms jauna dzīvības pulsa viļņa. Katras tautas dzīves telpā ir tādas – Svētās, apdzīvojamās vai dzīvei nederīgās teritorijas. Katrā notiek savi procesi – katra prasa citu attieksmi un kārtību tajā.

Katrā tautā bija tās aristokrātija, inteliģence un roku darba meistari. Katrā bija Garīgā un laicīgā darba darītāji. Katrā – gan Garīgajā, gan laicīgajā pusē bija savi kareivji un miermīlīgie zemkopji. Visur bija Atklājēji, apguvēji un tālāk pasniedzēji, tāpat kā darba prasmes, zināšanu un noslēpumu sargātāji. Savi sliņķi un likuma pārkāpēji.

Likuma pārkāpēji kļuva par izstumtajiem – ļaudīm, un tika izraidīti uz Cilvēku dzīvei nederīgām vietām – viņi zaudēja Radītāja noliktā Dzīvības likuma aizsardzību. Ar savu pārkāpumu viņi paši sevi izslēdza no Dzīvību sargājošā Likumu loka. Ļaudis ir bezdievji – atkritēji un Radītāja noliktās kārtības noliedzēji – grāvēji. Reizēm, parādoties masveidīgai pagrimuma sērgai, veselas ciltis un tautas tika izstumtas, tā kā tas savulaik notika ar Jūdiem un čigāniem, kurus par noziedzīgu dzīvi padzina no tagadējās Indijas teritorijas.

Visi ļaudis ar laiku čiganizējas vai savā rīcībā, interesēs un metodēs tuvinās Jūdiem. Ļaudis, tāpat kā čigāni un Jūdi, reliģiju ir aizstājuši ar maģijas praksi, kaut gan paši to aizvien vēl turpina dēvēt par Dieva vārda daudzināšanu, Gribas izpildīšanu un ticību.

Viņi ir ticīgie, bet reliģiozie ir Zinošie. Viņi tiecas uz noteikta mērķa sasniegšanu, bet Reliģija paver Tīras Dzīves Telpu. Reliģijā nav mērķa, tā pati kalpo par Dzīvi, Dzīvību un ir Gaita - Ceļš savā dabiskajā gaitā. Ceļu iet tāpēc, ka tāds ir Ceļa Kārtības Likums. Ceļam nav un nevar būt mērķa – tas nekur neved, ir visur un nonāk tur, kur kāds iet.

Mērķis ir Cilvēkam – tam, kurš iet. Cilvēks var izraudzīties savu mērķi, vai, izpildot Augstāko Gribu, iet Tās Mērķu izpildei. Pa Ceļu var iet uz un var būt gaitā – Ceļā. Visi, kuri “iet uz”, ir ļaužu maģijas varā. Visi, kuri “ir Gaitā”, zina, kas ir Reliģija. Reliģija dod Gaitu, maģija dod mērķa sasniegumu.

Robeža starp Reliģiju un maģiju ir mērķu sasniegšanas un Ceļa saturā – tajā, kas uzstāda mērķi un iezīmē ceļu – Cilvēks vai Dievs. Tas, kurš rīkojas tāpēc, lai ar savu rīcību sasniegtu kādu paša uzstādītu mērķi, ir Māgs. Tas, kurš rīkojas, izpildot Radītāja viņam uzticēto Gribu – iet Tā Ceļu, ir Reliģijas Dzīves telpā un Cilvēku lokā.

Maģija attīsta augstprātību, Reliģija dod sadarbību. Sadarbība ir tur, kur katrs zin savu vietu. Maģija apmiglo Cilvēku tiktāl, ka viņš sāk domāt sevi par pasaules nabu un Sauli ar dakšām Debesīs ceļošu. Viņam liekas, ka viņš ir tas, kurš dod Zemei auglību un nosaka tās kārtību.

Viņam ļoti gribas darboties pašam uz savu roku. Viņam liekas, ka robežas ir tāpēc, lai tās pārietu, bet kārtība tāpēc, lai to mainītu. Tad viņam sāk likties, ka bez viņa darbības šī kārtība sabruks un robežas mainīsies, vai tas, ka viņš labāk par Dievu izdarīs to, ko Dievs viņaprāt pārāk lēni vai netaisni dara. Tad tāds sevi iedomājas par Dieva soģi vai par viņa ieceltu vietnieku Zemes virsū. Tad tāds Dieva vaigu sāk šķobīt pēc savas saprašanas un Dieva darba rīkus pēc sava pleca pārtaisīt. Tad tāds sevi sāk iedomāties par izredzēto – Dievam līdzīgu būtni, kaut gan tādā ceļā ir nonācis Viņa izspļauto atkritumu kaudzē.

 

***

 

Katra skaņa tiecas uz Klusumu. Katra forma tiecas sadalīties savos pirmelementos un atbrīvot tur iemiesoto Ideju. Pirmelementi tiecas uz savām telpām, bet Idejas – apvienoties ar savu Radītāju. Viss tiecas veidot veselumus un Vienību.

Tas, kas rodas, nāk pasaulē savā rupjākajā formā, un šī forma iziet savu attīstību un pilnveidošanos izsmalcinātībā tāpat, kā Ideja izsmalcinās Evolūcijā. Izsmalcinātība dod ciešāku un daudzveidīgāku saskari, saplūsmi, vienotību un atgriešanos Radītājā – TĀ MONĀDĒ.

Sadarbība, Saskaņa, Vienotība un Evolūcija ir nesaraujami saistītas ar Izsmalcinātību, kas ir tās visas vienojošā un centrālā daļa. Tur, kur ir Izsmalcinātība –tur ir Evolūcija, un otrādi – kur ir Evolūcija, tur ir vērojama Izsmalcinātība.

Visur, kur darbojas Involucionārie spēki, ir vērojami rupjo formu skaļie, nelīdzsvarotie, agresīvie spēki un egoistisko enerģiju ekspansīvā darbība – kuplas miesas, raibas krāsas, rupji, vienkārši izteiksmes līdzekļi, plaši žesti un skaļas balsis.

Katras tautas Evolucionāro attīstību vispirms iezīmē tās Garīgā izaugsme Uztverto un Īstenoto Ideju bagātībā – Ideālu augstumā un tīrībā, kā arī Identitāšu skaidrībā. Tas dod dvēseles dzīves pilnību, dzīvesprieku, prāta stingrību, asumu un skaidrību. Cilvēks saskata parādību daudzveidību, to savstarpējās sakarības un cēloņus. Cilvēks visam dod vārdu un ietērpj savas domas valodā.

Cilvēka un Dievišķās valodas dabas saskaņa pievērš viņa uzmanību tur atrodamajai Gudrībai un liek meklēt šīs Gudrības Skolotājus. Tā Cilvēks iegūst Filosofiju. Šī Filosofija nekad netiek pierakstīta – tā ir Filosofu folklora, kura mutvārdos tiek nodota pārbaudes izturējušiem un klusēšanas zvērestu devušiem.

Katras tautas Filosofija aug līdz ar tās labāko – spējīgāko Cilvēku dvēseles tīrību un prāta skaidrību vai mirst reizē ar tās pagrimšanu, neatstājot sevi necienīgo rokās. Ārpus Filosofu loka izkļūst tikai un vienīgi Filosofijas secinājumi un pamācības dzīves uzdevumu risināšanai. Lielākoties tie nav domāti vidusmēra Cilvēku domāšanai, tāpēc bieži tiek lietoti pašiem saprotami simboli vai ietērpti izteicienos bez atslēgas vārdiem, kuri atklāj to īsto jēgu un pielietojumu. Bez šiem atslēgas vārdiem un Filosofisko doktrīnu Zināšanas no pasaulē cirkulējošo Filosofisko domu elementiem Filosofiju atpakaļ “salīmēt” nevar.

Bieži vien tieši maskētā veidā izteiktās visi uzskata par sadzīviskām, bet patiesi sadzīviskajām domām piedēvē kādu dziļu saturu. To, ko Iesvētītais atstājis citam Iesvētītajam, neiesvētītais atrast nevar. Doktrīnas zināšana ļauj redzēt tās pielietojuma sekas, bet nezinātājam sekas nedod zināt to rašanās cēloni. Problēma nav tikai atšķirīgajā Zināšanu apjomā, bet vairāk nesamērojamajā sapratnes līmenī un asociatīvajā komplicētībā – apziņas stāvoklī, kādu dod Dievišķā sūtņa – Ģēnija klātbūtne.

Filosofija ir iekšējs process un tai nav formālu tradīciju, bet tā var izveidot tautas raksturam atbilstošu Reliģiju, kuras mācības īstenošanas prakse kļūst par tautas dzīves tradīciju.

Es saprotu, ka Jūsu šodienas izpratne par Reliģiju un reliģisko dzīvi – tās tradīcijām – balstās tajā pieredzē, kādu Jums par to, uzdodot savu surogātu par īstu reliģiju, ir sniedzis “svētdienas klubiņš” – “kristīgā” baznīca, tāpēc Jums ir grūti sajust, kāda ir īsta reliģija un tās vadītas tautas dzīve. Baznīcas darbība no īstas Reliģijas atšķiras tāpat, kā puišeļa dūkšana smilšu kastē, stumdot savu auto, no īsta šofera darba.

Rotaļlietas var būt pat ļoti dārgas, spēļu laukumi lieli, pamatīgi un vareni iekārtoti, labi apmeklēti un stingri uzraudzīti, tomēr rotaļa nekad nedod darba rezultātu, kaut arī tajā tiek izmantoti darba elementi vai īsti darbarīki. Rotaļa ir un paliek darbības imitācija, kura īsta ir tikai tajā iesaistītajiem rotaļu biedriem.

Īsta reliģija ir katras tautas vienīgais dzīves pamats un saturs. Katra darbība tajā izriet no Reliģijas, notiek caur to, tās dēļ un ar to. Viss, ko dara šī tauta, ir šīs Reliģijas prakse, un tai nav nekā ārpus tās. Neviena cita darbība nevar tajā ienākt un būt, tāpēc, ka šīs tautas Reliģija viņai ir tas, kas ir, kas dod un piepilda visu. Bez šīs Reliģijas tai nekā nav un to, ko šī Reliģija nepiepilda, tādai tautai nevajag.

Tur Cilvēki un viņu ikdiena ir kā kokiem mežā, kuriem Reliģija ir augsne, no kuras tie izaug un elpo Reliģijas doto gaisu un ir tās centrālās Idejas – Ideāla – Saules apmirdzēti. Reliģija baro, notur vertikāli, ļauj putniem lidot, dziedāt un vīt ligzdas šo koku zaros. Reliģija ļauj kalpot un būt derīgiem – dod katra koka vērtību un katram vajadzīgo Saules Gaismu.

Savā Reliģijā tauta nostiprinās, atplaukst un izsmalcinās – Cilvēciskojas. Muguras iztaisnojas, galvas paceļas, skatieni atraujas no zemes un pasaule vairs netiek uzlūkota caur pieri. Acis pievēršas apkārtnei un Debesīm. Tautieši viens otru uzlūko tieši, brīvi, labvēlīgi un ar cieņu. Smaids rotājas viņu sejās. Acīs parādās Saprāts, Jūtas un pieredzes vadīta drosme.

Kustības kļūst plastiskas un precīzas, gaita viegla un mērķtiecīga – jaunībā lidojošā dejas solī, bet vecumā cieņas un Goda pilna.

Tādas tautas Evolūcija ir dzirdama valodā un balss skaņās. Evolūcijas rītausmā tā ir piesmakusi, pilna rīkles skaņām, šņāceņiem un līdzskaņiem – aprauti rejoša, nāk no dziļuma ar ņurdoņu un grūdieniem. Ir neskanīga un neskaidra.

Vēlāk tajā parādās vairāk patskaņu un modulāciju. Tā kļūst skaļāka un skaidrāka. Bet tikai tad, kad tā sāk izsmalcināties, mēs varam runāt par īstu Cilvēka klātbūtni šajā ķermenī. Tad balsis kļūst dzidras, dziedošas un siltas. Attīstīta Cilvēka balss ir spēcīga tad, kad vajag, un klusināta, maiga un saudzīga ikdienā. Katras tautas un Cilvēka attīstības pakāpi norāda balss maigums un modulāciju līdzsvarotība. Augsti attīstītas tautas dziesmas ir līganas, vijīgas un klusināti maigas – bezmiesīgi “caurspīdīgas”. Viņa lieto klusinātus stīgu un koka pūšamos instrumentus. Bungas, grabekļi, tarkšķi un metāla rīki tai ir sveši un nepieņemami.

Klusās dziesmas dziedot, augsti attīstītas tautas dziesminieki audzina – izsmalcina savus klausītājus. Viņi liek tiem ieklausīties, koncentrēties, censties smalkāk un labāk saklausīt, saprast mūziku un dziedāto vārdu nesto jēgu. Viņi tad runā uz labāko un augstāko Cilvēkā. Sirds atveras Klusumā, bet tūlīt aizveras, ja tuvumā jūt dzīvnieku modinošo troksni un bravūru. Sirds tiecas pēc sarunas. Sirdi nomāc rupja vara, dzelzs skaņas, graboņa, rupji vārdi, skatieni, ainas un domas.

Druīdu kultūras un tajā augušo tautu dzīves, pasaules uztveres un apģērba pamatkrāsas bija Baltā, Zaļā un Zilā. Dievišķi Svinīgais, Dzīvais un Modrais. Šo krāsu salikums svītrās Druīdu mācekļiem ir licis pamatu brunču svītrojumam un rūtojumam novadu tautas tērpos. Savu vietu tur ieņēma Siltums, Prieks un Enerģija, kas kopā raksturo Mīlestību – Dzeltenās, Zelta un Sarkanās krāsas elementi. Zeltu un varu Druīdi nekad (izņemot atsevišķus iesvētītus darba rīkus) te neapspriežamu iemeslu dēļ nelietoja. To aizstāja bronza, bet rotas lietās plaši tika izmantots sudrabs.

 

***

 

Tagad, lai celtu savu autoritāti, “svētdienas klubiņš” izplata dažādus izdomājumus, viltojumus un melus par Druīdu kultūru un reliģiju. Baznīca, sakuplojusi uz Romas impērijas pilsētu neizglītoto padibeņu rēķina, dabiski aktīvi vērsās pret lauku(pagus) iedzīvotājiem, kuri pilnīgi pamatoti netaisījās no saviem senču Dieviem atteikties un necieta pilsētnieku izlaidīgo, dīkdienīgo un baudkāro dzīves veidu. “Svētdienas klubiņš” tos saukāja par pagāniem un vēlāk šo apzīmējumu pārnesa uz visiem, kuri dzīvoja paši savu Kultūras dzīvi.

Viens no baznīcas izdomājumiem, kuru vēl šodien kultivē atsevišķi “klubiņa” apmeklētāji, ir par to, ka neizglītotie un tumsonīgie bīskapi esot ienesuši Kultūru pagānu zemēs laikā, kad viņi te skraidījuši ādās ar koka rungām rokās un ēduši no rupjiem māla traukiem. Tad ir jāsaka tā – bija, kas ēda no māla, bet bija, kas ēda no sudraba traukiem. Bija tie, kas staigāja ādās, rupjās vai zagtās drānās un rotās, bet bija arī tie, kas staigāja smalkās, tīrās un paši savās. Bija tie, kas dzīvoja purvos un gravās, bet bija arī tie, kas druvas kopa, skaistas mājas un pilsētas cēla, tām akmens pamatus liekot. Bet bija, kas to visu nīda un centās dubļos iemīt, un bija Tauta, kas lepni nesa savu reliģisko dzīvi, tradīcijas un folkloru.

Druīdiem bija divu tipu rakstība – rūnu un koku lapu simboliskā (vietām mezglu raksts, kuru tomēr vairāk piekopa līvi un citi somugri), un parastais rūnu raksts, ko lietoja tauta ikdienas vajadzībām. Skola un izglītība bija tautas ikdienas dzīves norma. Tieši ar baznīcas ienākšanu un ļaužu slinkuma izplatību izzuda Skola, rakstība, zināšanas un smalkās amata prasmes. Viduslaiku tumsa ir likumsakarīgs iznākums – ļaužu masveidīgās savairošanās un dzīvesveida izplatības rezultāts.

Ļaudis – izstumtie atkritēji, tie, kuri negribēja ievērot likumus un nespēja dzīvot tīrajā Reliģiskās tradīcijas gaisotnē, mitinājās dzīvei nederīgās teritorijās un pārtika no laupīšanas, prostitūcijas un netīriem, rupjiem darbiem, medībām un zvejas. Nodevīgā rakstura un netīrā dzīvesveida dēļ viņus neielaida zemnieku sētās, pilsētās un nedeva tiem darbu.

Netīru roku pieskāriens apgāna katru priekšmetu, netīra balss apgāna katru izdvesto skaņu tāpat, kā netīrs skatiens apgāna veselo un nes tam slimību. Bērnus, lopus, jaunas un grūtas sievietes slēpa no viņu acīm. Ļaudis piekopa maģiju un uzturēja paši savu – ar to saistīto folkloru.

Te iezīmējas galvenā dažādo folkloru atšķirība, pat, ja tās vēl saglabā atsevišķas kopīgas saknes un elementus.

Reliģiskā tradīcija Cilvēku virza uz Radītāja dotās Dabiskās Kārtības izpratni, tāpēc tajā galvenā ir Ideja, kura tiek izteikta caur abstrakto formu. Pat augu un dzīvnieku veidolos svarīgs ir tikai un vienīgi elementu skaits un to ģeometriskā forma.

Maģija savus ļaudis ved uz pasaules sniegto iespēju apgūšanu, tāpēc tās rituālos viss tiek izteikts caur dabā noskatītām formām, ritmiem un skaņām. Reliģiskajā tradīcijā valda Estētika, Miers un klusums, bet maģijas rituāli(izņemot slēptos) nāk ar rupjību apģērbā, izdarībās un darītājos. Tas uzbudina un padara rupjākus kā dalībniekus, tā vērotājus.

Cilvēku folklora ir saistīta ar Reliģisko tradīciju un tiecas uz Ētisku, Estētisku un Idejisku izsmalcinātību. Reliģija dod Dievišķu harmoniju un smalku enerģiju Ceļu. Ļaužu folklora uztur maģisko rituālu varu un tiecas uz čigānisku ārišķību, uzbāzību, rupjību un apskurbušu ālēšanos. Tajā izmanto skaļus instrumentus, bet Cilvēka balsi – asu skaņu izkliegšanai un brēkšanai. Maģija darbojas caur ļaužu spēka varu.

 

***

 

Otrs baznīcas mīts par savu pārākumu pār pagāniem (Druīdiem) un uzvaras gājienu pret tiem, daļēji līdz šai dienai tiek arī ļaužu atbalstīts un uzturēts. Vāci un “krustneši” (baznīcas vajātie Templieši – Druīdu vēsturiskā leģitimizācija), kuri te pieņēma Livonijas ordeņa veidolu, un “svētdienas klubiņa ” lektori – bīskapi esot tie, kuri, lūk, esot apkarojuši senču Dievestību un iznīcinājuši Druīdu kultūru. Ka tik ne tā!!!

Tagad jau, protams, vainu cenšas uzvelt tiem, kuri tikai izmantoja radušos vēsturisko situāciju un ļaužu tieksmi atbrīvoties no apgrūtinošās Druīdu Kultūras klātbūtnes un spiediena. Te vietā piebilst, ka Līvi un citi Somugri nepiederēja pie Druīdu kultūras, bet tāpat ņēma aktīvu dalību tās iznīcināšanā. Atcerēsimies kaut vai tikai to vien, kā rīdzinieki ieņēma un nodedzināja Zemgaļu Sidrabeni tikai tad, kad viņiem palīgā atsteidzās Kurši un Vidzemnieki. Atcerēsimies, kā Vācu algotņus sev palīgos no Vāczemes izsauca mūsu pašu tautieši, kad gāja Igaunīšus laupīt.

No vēstures mācībām atcerēsimies, ka tie bija Maiju, Acteku un Inku pagrimušie un barbariskie kaimiņi, kuri ar savu ieroču un skaitlisko pārākumu Spāņu apvienoti un iedvesmoti iekaroja, sagrāva un izlaupīja šīs kulturāli augstākās un organizētākās, tomēr skaitliskā ziņā vājākās valstis. Tas, ka Spāņi pēc tam viegli tika galā ar katru “sabiedroto” atsevišķi un piesavinājās visu laupījumu, ir tikai likumsakarīgs kaimiņu naida gala iznākums.

Lai atceramies Krusta karus un vienīgo īsto kristīgo (Kataru) valsti Dienvidfrancijā, kuru baznīctēvu vadībā iznīcināja un izlaupīja tai apkārtesošo baronu karaspēks. Lai atceramies baznīctēvu uzkurināto tumsoņu pūļu uzbrukumus Filosofu skolām, “pagānu” sētām un tempļiem. Lai atceramies Dievišķo Ipātiju, kuru burtiski sašķaidīja fanātiķu pūlis Aleksandrijā un citus Filosofus, kuri mira ļaužu akmeņu krusā.

Ne jau mūki un bīskapi Bērtuļa naktī slepkavoja citus savus ticības brāļus, bet viņu iedvesmotie un “Dievam patīkamiem darbiem” svētītie ierindas katoļi. Lai atceramies to, ka inkvizīcija uz saviem moku kambariem veda gudrākos, skaistākos un bagātākos pēc kaimiņu un kaimiņieņu denunciācijām.

Ne jau “svētdienas klubiņa” mazskaitlīgie aģitatori iznīcināja Druīdu kultūru, bet no purviem un čūkslājiem izlīdušie noziedznieki, māgi, riebēji un raganas, zagļi un laupītāji – ļaudis bija tie, kuri grāva, laupīja dedzināja un slepkavoja tautas sētās un Druīdu tempļos tad, kad “kristīgā” baznīca tiem ļāva vaļu – atlaida grēkus un deva tiesības uz to. Pašu valodā runājošie – ne sveštautieši nogremdēja Gaismas pili un par to tagad maksā un maksās vēl ilgi Dieva priekšā nenomazgājamo noziegumu parādu. Mēs Zinam – Dievs Svētīs Latviju!

 

***

 

Esiet apļa priekšā. Tā ir Zemes orbīta un Radīšanas Bezrobežība. Pārdaliet to ar vertikālu rokas kustību. Ar to Jūs iezīmējāt vasaras un ziemas Saulgriežus Zemes orbītā ap Sauli un nodalījāt apļa labajā Sievišķo, bet kreisajā daļā Vīrišķo sākotni. Tad novelciet horizontālu līniju. Ar to Jūs tagad iezīmējat pavasara un vasaras ekvinokcijas un ierādāt vietu Vīrišķajai (Garīgajai) ziemas principu daļai augšā, tāpat kā Sievišķajai (vasaras) principu daļai apakšā.

Vasaras Saulgriežos mēs pinam ozolu vainagus, rotājamies ar tiem un, mājās pārnestos, liekam sveces tajos punktos, kurus Jūs iezīmējāt ar savu krusta zīmi Zemes riņķojuma orbītā.

Tas ir mūsu Saules dzīvības vainags, kuru tagad par savu sauc adventisti. Katru reizi, kad Zeme ienāk kādā no šiem punktiem – rudenī, ziemā un pavasarī mēs aizdedzam vienu attiecīgo sveci, liekam šo vainagu galvā vienai no priesterienēm un viņa, Zemes kustību attēlojot, iet templī ap altāri. Te nu Jums ir “svētdienas klubiņa” svētā Lūcija!

Bīskapi ilgu laiku netika galā ar Kristus dzimšanas laiku un nevarēja izvēlēties viņam labāko dzimšanas brīdi – vai to likt pēc Jūdu būtības – rudenī (tuvāk skorpionam), vai pēc grieķiskā astroloģiskā auna pavasarī, līdz beidzot nolika pa vidu – pēc mūsu tradīcijas un īstās būtības – Ziemassvētkos.

Baznīca jau neko nerada, “Klubiņā” paņem, izrauj no konteksta, apgraiza pēc sava ģīmja, līdzības un vajadzībām, un tad iesprauž to citā, būtībai neatbilstošā, vietā. Baznīca nobīda ritmus, rada disonanses, atņem sapratni un pārrauj saites starp Radītāja radīto Īstenību un viņas tīklos nonākušajiem. Baznīca tādā kārtā cenšas iznīcināt visas atmiņas par to vecāku eksistenci, kuru ligzdā šis dzeguzēns ir ieperinājies.

Saule valdīja no pavasara līdz rudens ekvinokcijai. Rudenī tā “mira”, Ziemassvētkos “dzima”, bet pavasara ekvinokcijā “augšāmcēlās” – stājās pie savas zemes valdnieka pienākumu izpildes. Katru reizi Saule nāca apraudzīt savus bērnus citā – gadalaika stihijai atbilstošā veidolā.

Jāņa veidolā nāca Uguns stihijas nesta. Miķeļos – ražas un atbildības (tiesas), Ūdens stihijas laikā, Saule “pārceļas pār Ūdeni” uz mirušo valstību un tādēļ nāk raudzīt, kādā iztikā tā savus bērnus ziemai atstāj.

Ziemassvētki ir Zemes stihijas varā, tādēļ Saule aukstuma (Zemes stihija uztur matēriju cietā veidā – sastindzina) radītāja – Salatēva veidolā aprauga savu bērnu gada rēķinus, izaugsmi un atlīdzina katram pēc viņa nopelniem.

Pavasarī Saule “augšāmceļas” Gaisa stihijā – tādēļ visa tā šūpošanās gaisā un ir arī citas ar gaisu un šo Brīvības principu saistītas izdarības. Piemēram, Ola laiž brīvībā cālēnu (tāpat, kā Kosmiskā Ola Dzīvību vispār) un arī pati atbrīvojas – izkrīt – izriet no Gaisa būtnes – putna ķermeņa.

Katra norise ir saistīta ar savu koku. Gada riņķis kā centrālais un sintētiskais ir Ozols. Ar to iezīmē virsvadību. Liepa ir Jāņu laika koks. Egle – Miķeļu – “nāves dienas” nesēja, bet Priede – Saules tiešais pārstāvis, ir Ziemassvētku koks.

Lieldienu – Gaisa stihijas koks ir Bērzs, kurš “atbrīvo” rudens “ūdeni” – nolīdzsvarojas ar rudens ekvinokciju saderībā. Bērzs ir Domu tīrības un gaisa atsvaidzinātājs – pavasara vēstnesis un tālāk nodevējs vasarai vasaras svētkos.

 

***

 

Egle baznīcā nonāca divu iemeslu dēļ. Katram kokam ir savas vibrācijas un enerģiju strāvas. Bērzs ceļ augšup, Priede harmonizē un līdzsvaro, bet Egle ved lejup uz mirušo valstību – Egle stāv pie kapu vārtiem un sagaida aizgājēju. Vēl nesen, mirušo gaidot, viņa ceļu iezīmēja ar eglītēm. Egles spēki pazemina apkārtesošo vibrāciju frekvenci – novada zemē.

Te daudzi teiks – bet mājās ienesta eglīte..., bet svecītes... Te jau ir tā lieta, ka “svecītes un greznojumi” un tas, ka jebkura jaunienākusi bioloģiska enerģija atdzīvina telpu... sākumā. Taču tas, kurš ir izbaudījis Priedes vieglo augšupejošo strāvu, nekad to nemainīs pret Egles smagumu. Protams, ja tikai viņš ir tik jūtīgs, lai šīs atšķirības sajustu.

Caur savu “miršanu” Saule ir saistīta ar Egli rudenī, bet tad, kad notika Saules (Kristus) dzimšanas dienas “piemērīšana” rudenim, baznīca, daudz nebēdājot, sasaistīja divas pretējas parādības. Viņi “klubiņā” pie tā ir pieraduši – nojaukt lietu kārtību tādā veidā, ar kuru, pārņemot vienu tradīciju, izstumtu citu. Ir arī tāda tradīcija, kurā jauns gads sākas tūlīt pēc ražas novākšanas, bet tai ir tīri saimniecisks raksturs. Tai nav nekāda Garīga satura un sakara ar Sauli – Gaismas dzimšanu. Pa pasauli blandoties, baznīcas lektori ņem visu, kas pa rokai pagadās un, to maisot kopā, haosu taisa, kurā paši pēc tam peldās. Tādā veidā viņi bija sapinuši “dzimšanu” ar Egli(“miršanu” pārtaisot par “dzimšanu”), bet Saulei atņēmuši tās simbolu – Priedi.

Otrs iemesls ir ļaužu attieksmē pret Egli. Priede ir saistīta ar Vīrišķo – Garīgo principu un aukstumu. Ļaudīm nav tīkams ne Garīgais – likumus un ierobežojumus uzliekošais princips, ne aukstums, ne smalkās un viņiem svešās Priedes vibrācijas. Cita lieta ir Egle ar viņiem sajūtamajām vibrācijām, kuras paver durvis uz maģijai atsaucīgo mirušo pasauli. Ļaudis interesē materiālā pasaule ar tās vajadzībām, iespējām un veselību, kura bieži vien netīrības un netikumu dēļ pārvēršas par slimībām, zaudējumiem un trūkumu.

Purvos, mežu biežņās, ezeru un avotu krastos viņiem bija iekārtotas tikšanās vietas ar aizkapa būtnēm un gariem, kuri tur tika pielabināti palīdzēt nebūšanā vai vienkārši tāpat, lai no viņiem atpirkušies, ļaudis kādu laiku varētu mierīgi dzīvot. Arī veļu barošana ir daļa no nekromantiskās maģijas rituāliem.

Vajadzības gadījumā ļaudis gāja uz šīm vietām un tur koku (pēc iespējas - Egles) zaros par savu lūgumu zīmi piesēja dzīpariņus un lentītes, tāpat arī veltes un pārtiku tiem gariem, kurus pielabināja. Ļaudis bija slinki “klubiņa” apmeklētāji, bet pie saviem gariem tomēr gāja, jo “klubiņa” runāšanās jau nekādu citu reālu labumu nedeva, kā vien ļaundarību – grēku piedošanu un pēcnāves dzīves apsolījumu – to, par kā eksistenci viņi arī bez tā nemaz nešaubījās, bet pie “veselības” tomēr varēja tikt, ja egles pazarēs ar aizkapa mošķi parunājās.

Tā kā baznīca turējās uz apmeklētāju ziedojumiem, tad tai bija vitāli svarīgs katrs ienācējs un “klubiņš” darīja visu, lai tikai tos pie sevis ievilinātu. Tā baznīckungi ņēma un nesa Egli uz baznīcu, rādot, ka te ir ļaudīm pazīstama un droša vieta, kurā viņi var nākt un savus niķus turpināt. Viņi to sāka darīt rudenī, kad Egle bija šajā vietā un laikā tur saprotama – Saule taču “mira” (arī Druīdi Eglei piešķīra tādu nozīmi un iznāca, ka te “klubiņš” mūs kopēja tāpat, kā mūsu sagrauto tempļu vietās viņi vēlāk cēla savas baznīcas), bet, pārceļot “dzimšanu” uz ziemu – vienkārši paņēma Egli līdzi.

Ar to viņi “nošāva divus zaķus” – pietēlojās Druīdiem, no kuriem, krāsas nomainot, jau bija aizņēmušies apģērba šuvumu un lietojumu, un ievilka baznīcā ļaudis ar viņu pekles garu barošanai domātajiem dzīpariņiem, ābolīšiem un kliņģerīšiem, ko baznīckungi no savas puses krietni pabalstīja ar tiem tāpat tīkamā vīraka kvēpināšanu.

Tā Egle nonāca baznīcā un tās zari, maģiskos rituālus piekopjot, tika piekarināti ar gariem domātajiem labumiem, kas, laikam ritot, pārvērtās par spožiem nieciņiem un svecītēm pēc analoģijas ar tām, kuras vēl tagad liek pie svētbildēm, lai nu jau svētajiem pielabinātos. Šajā rituālā (bet ne saturā) baznīca kopēja Romas augurus, kuri tieši tāpat senču gariem – “lariem” lika svecītes savu māju altāros. Pēc savas iekšējās būtības pielabināšanās “svētajiem” ir tas pats, kas ļaužu pielabināšanās purvos un čūkslājos vai (Druīdu simbolismu burtiski saprotot) “avotu iztekās dzīvojošajiem gariem”.

 

***

 

Bet vīraka kvēpināšana mūs uzvedina uz citu stāstu – par Salatēva apģērbu un tā krāsu. Salatēvs – viņu valodā Santa Klauss – nāk no Ziemeļiem. Visu Indoeiropiešu tautu pamatdoktrīnās Ziemeļos ir svētais Meru kalns (budistu Šambala), no kura nāk viss labais un svētīgais. Šo doktrīnu iemiesojot, katrai tautai ir savs svētais kalns, kuru apdzīvo Dievi un viņu radītie varoņi pēcnāves dzīvē.

Kosmosā valda analoģijas likums – viss ir būvēts ievērojot vienus un tos pašus principus. Saules sistēmai ir augša un apakša – “Virs” un “Zem”. Zeme “peld” savas orbītas plaknē un kā liels kalns no šīs “Jūras” paceļas tās ziemeļu puslode. Ziemeļi ir augšā – tas ir “Virs” Jūras un tur “Melna čūska miltus maļ, kurus būs ēst tiem kungiem, kas bez Saules strādināja”.

Tāpat kā mūsu planēta paceļas pār savas orbītas plakni, tāpat Cilvēks kā kalns paceļas virs Saules pinuma iezīmētās robežas starp tā zemāko – dzīvniecisko un augstāko – Cilvēcisko daļu. Tāpat kā Zemes ziemeļpols Ziemeļblāzmas (Ziemeļmeitas) veidā saņem Saules sūtījumus, tāpat Cilvēks savā galvā saņem savas Saules – Garīgās Monādes sūtītās domas. Viss labais nāk ar un caur Radītāju. Grieķu mītiskais Olimps ir Cilvēka galva un tā Dievi ir Cilvēka radošie spēki. Zevs ir Saprāts, Atēna – Intelekts, Hermejs ir viņa psihiskā enerģija, paklausīga domu darbam.

Cilvēka galvā tiek uztverti Radītāja sūtījumi un no turienes ar Mēness augstākā principa – intelekta palīdzību izplatīti pa visu “zemi”. Katras labas rīcības un darbības pamatā ir Cilvēka doma un labā griba.

Mūsu ķermenis kustas pateicoties “Debesu kokam”, kuram saknes ir Debesīs, bet zari apakšā. Šī koka zaros dzīvo Cilvēki (darbīgās saprātīgās būtnes – šūnas) un dzīvnieki (psihes daļas ar savām elementālēm). Šis “Debesu koks” ir centrālā nervu sistēma un tās kontrolētais nervu tīklojums ķermenī, bet meklētais “Austras koks” ir veģetatīvā nervu sistēma. Abu šo “koku” saskaņota darbība paver ceļu Cilvēka spēju pilnvērtīgai realizācijai.

Viss labais nāk caur labdabīgajām Cilvēka domām par tik, cik skaidra ir viņa apziņa. Apziņas skaidrība ir atkarīga no apziņas līdzsvarotības(miera) un spējas uztvert “Ziemeļblāzmas Gaismu” – augstāko principu sūtījumus – “Ziemeļmeitas dziesmu”, kuru Skalbes varonis meklē savā Ziemeļmeitas lūkojumā. Apziņas skaidrību un Augstāko Sūtījumu uztveres spēju dod Svinīguma, Modrības un Prieka sintēze – kas ir vesela Cilvēka apziņas dabiskais normālstāvoklis – to nes, attiecīgi Baltās, Zilās un Zeltainās krāsas salikums.

Tāpēc mūsu Salatēvs nāk Zilā tērpā ar Baltiem rotājumiem un Zelta zvaigžņu mirdzumā. Ar Zvaigžņu zīmēm savu apģērbu rotāja mūsu Astrologi, un Salatēvs ar to saka, ka viss viņam līdzi nākošais labums nav uz zemes, bet zvaigžņotajās Debesīs meklējams. Zvaigzne ir Cilvēka Ideāla simbols. Jūsu Ideāli Jums dod visu, kas Jums ir, bet, ja dzīvojat trūkumā, tad tādēļ, ka esat savus Ideālus zaudējuši.

Izkrītot no šī dabiski līdzsvarotā sintēzes stāvokļa, sākas apziņas apmiglošanās – sašaurināšanās, kas beidzas ar dezaferentāciju un sabrukumu. Līdzsvaru zaudējot, tāds nelaimīgais var nonākt kā uzbudinājuma, tā arī nomāktības procesu ceļos. Līdzsvara zudums pieaugoša uzbudinājuma procesā virzās caur optimismu uz aizgrābtību un beidzas ar pilnīgu dezaferentāciju apziņas sašaurinātībā un identitāšu zaudējumā kā ekstāze. Ekstāzē tiek sadedzināti psihiskās enerģijas uzkrājumi. Atkārtota vai pārspēcīga ekstāze noved nervu sabrukumā. Tā saucamā “profesionālā izdegšana” ir viens no šī “ceļa” variantiem.

Otrs – nomāktības ceļš iet caur pesimismu uz dusmām – naidu – dezintegrāciju, līdz personības sabrukumam. Sevišķi bīstama ir mētāšanās starp šiem diviem – uzbudinājuma un nomāktības ceļiem. Uzbudinājums nāk ar gaidām, nepamatotām cerībām, krāsu spožumu, skaļumu un bravūru vai seksuālu spriedzi. Optimisms labākajā gadījumā beidzas ar frustrāciju un to, ko sauc par “pēcsvētku depresiju” – apziņas sašaurināšanās rezultātā pārtrauktās Garīgās enerģijas plūsmas un psihiskās enerģijas izšķērdēšanas sekām.

Nomāktību nes tumšas krāsas un vienmuļi ritmi, gaismas, skaistuma trūkums, egocentrisms, zināšanu trūkums, izolētība un Reliģiskās dzīves izkropļojumi vai tās trūkums, kas beidzas ar dzīves jēgas zudumu. Viņu tagadējā “Santa Klausa” Sarkanās un Baltās krāsas tērpa vienmuļais uzbudinājums nāk no šīs krāsas līdzsvarojošo un harmonizējošo elementu trūkuma. Svētku dziesmiņu surogāti vēl vairāk pastiprina virspusēji tukšo raibumu.

Krāsu izvēle nav nejauša – tā veicina optimismu, ar to saistīto nelīdzsvarotību un tālāk jau naudas tēriņus dāvanu iegādei. Tāpēc modernais “Santa Klauns” ir tikai baņķieru izbāzenis bez Ziemeļzemes satura, kaut arī viņš vēl arvien Rūdolfu izkalpina savu veikalu labumu izvadāšanai. Tāpat baznīca savulaik ienesa Egli savās telpās, caur to tā nonāca pilsētu ielās un tālāk to iebāza katra pilsētnieka mājā, bet savus Ideālus zaudējušie zemnieki, viņu “smalkumam” pakaļ skrienot, to pēcāk iestiepa arī pie sevis.

Tā mošķi vismaz reizi gadā tagad atrod savu mitekli katra svinētāja mājā un tieši tajā saņem sev domātos pienesumus. Tas, ko ļaudis toreiz zināja turamu tālu no savām mājām, tagad viņu dumjajiem pēctečiem ir tieši klāt.

Uz baznīcas sirdsapziņas ir nepārtraukta piedalīšanās arī citu maģisko rituālu un to elementu lietošanā. Tieši maģiskās prakses satuvināja, saradoja un norādīja kopīgo – sātanisko izcelsmi kā ļaužu dzīves veidam, tā “klubiņa” piekoptajiem niķiem, un norāda “uz ko tie velk”.

Baznīcā kvēpinātais vīraks pievelk astrālos mošķus, apmiglo apziņu un izraisa ekstātiskus stāvokļus, kas baznīcai labi noder viņu ziedojumu vākšanas laikā. Tur vīraks, salikumā ar maģiskajiem rituāliem, tā piesaistīto astrālo būtņu ietekmi un emocionāli pavedinošu muldēšanu no kanceles kalpo par klasisku psihes pakļaušanas tehnisko elementu. Ar to lielveikals un baznīca parāda savu kopīgo būtību un saturu – to, ka tie ir vienas monētas divas puses un kalpo vienam un tam pašam – Naudas Velnam.

Mēs nekad neizmantojam vīraku, bet tam pretējas iedarbības – apskaidrojošo viršu zariņus. Tāpat arī kadiķi, vērmeli, vībotni, kalmes sakni, timiānu, baziliku, izopu, lavandu un Rozi. Lauru lapas stiprina un apskaidro domāšanu, tādēļ pie tādas vajadzības lietoja lauru vainagus, ar kuriem par atzinības zīmi viņu domai atzīmēja izcilu domātāju galvas.

 

***

 

Ziemassvētki ir jauna gada sākums. Pirmajā jaunā gada dienā Balti sēdās pie galda tikai pēc tam, kad bija redzējuši kaut ko brīnumainu vai brīnumaini skaistu.

Otrajā dienā Balti pie galda sēdās tad, kad bija snieguši palīdzīgu roku kopīgā darbā kaimiņam. Otrajā dienā gāja ciemos un nesa Veltes.

Trešajā dienā, pirms sēsties pie galda, Balti pabeidza kādu agrāk iesākto darbu.

Ceturtajā dienā Balti sanāca kopā, lai klusējot domātu par to, kas visu dod, piepilda visu, kas nav vārdos izsakāms, un tikai pēc tam ēda.

Piektajā dienā mēs – Dārznieki – iznācām no savām birzīm un mežiem – gājām ap pilsētām, caur laukiem un sētām, nesām karogus un savas svētās zīmes, bet pēc tam atgriezāmies atpakaļ pie Avotiem, upēm, mežos un birzīs.

 

- Tā runāja Druīds.

 

Pauls Stelps

Sociopsiholoģijas asociācija

 

http://www.philos.lv/Par_Ziemassvetkiem.html