Kādu dienu Tomass Edisons atgriezās mājās no skolas un
pasniedza mātei salocītu papīra lapu. Viņš teica: “To iedeva man skolotājs un
pieteica nodot tikai manai mātei.”
Kad māte izlasīja vēstuli, tad viņas acis bija asaru pilnas.
Skaļā balsī viņa nolasīja Edisonam: ”Jūsu dēls ir ģēnijs. Šī skola viņam ir par
mazu un šauru, te nav tik labu skolotāju, kādus viņš būtu pelnījis. Lūdzu,
skolojiet viņu paši.”
Pēc daudziem, daudziem gadiem, kad Edisona māte jau bija
mirusi un viņš bija kļuvis par sava gadsimta vienu no ievērojamākajiem
zinātniekiem un izgudrotājiem, kādu dienu Edisons šķirstīja un caurskatīja
ģimenes vecās lietas. Pēkšņi pašā rakstāmgalda atvilktnes stūrī viņš ieraudzīja
kādu salocītu papīra lapu. Edisons ar interesi atvēra šo lapu. Tur bija
rakstīts: “Jūsu dēls ir mentāli slims. Mēs negribam, ka viņš vēl nāk uz mūsu
skolu.”
Edisons stundām ilgi raudāja un vēlāk ierakstīja savā dienasgrāmatā:
“Tomass Alva Edisons bija nekam nederīgs bērns, bet, pateicoties savai mātei,
kļuva par gadsimta ģēniju.”
