Эрозия шейки матки

Киста яичника

Миома матки

Эндометриоз

Sieva uzsauca vīram...

Kāds aizkustinošs brīnumu stāstiņš

Sieva uzsauca vīram: “Cik ilgi vēl lasīsi avīzi? Nāc un palīdzi savai mīļajai meitai paēst pirms viņa dodas uz nodarbībām!”

Vīrs nolika malā avīzi un devās virtuves virzienā. Viņu vienīgā meita Sinda izskatījās pārbijusies. Acīs bija asaras.

Viņas priekšā uz galda atradās pilna bļodiņa ar biezpienu. Sinda bija jauka meitene, klusa un savam vecumam ļoti gudra.

Tēvs paņēma biezpiena bļodiņu un jautāja: “Kāpēc gan tev neapēst dažas karotītes biezpiena? Man par prieku.”

Sinda atmaiga un ar delnu noslaucīja asaras. “Labi, tēt. Es apēdīšu ne tikai dažas karotītes, bet visu, ja vien...” Viņa sastomījās, tad turpināja: “Tēt, ja izēdīšu visu, vai atļausi man to, ko lūgšu?”

“Apsolu”. Tēvs pasniedza meitai roku un abi noslēdza derības.

Bet tūlīt pat tēvs sāka satraukties: “Sinda, mīļā, ja nu tu man tagad pieprasīsi jaunu datoru vai kādu citu dārgu lietu, tad zini, ka patlaban neko tādu nevaram atļauties. Labi?”

“Nē, tēt. Es negribu neko dārgu.”

Lēnām, ar piespiešanos Sinda izēda visu ēdienu. Tēvs klusēja un iekšēji bija neapmierināts ar sievu, kura liek meitai ēst to, kas viņai negaršo. Kad trauciņš bija tukšs, Sinda pacēla acis. Viņi skatījās viens otrā: “Tēt, šo svētdien es gribu nodzīt matus.”

“Ārprāts!” sauca māte. “Meitene grib noskūt matus! Neiedomājami!”

Vecmāmiņa piebalsoja: “Tā nu notiek, kad tik daudz skatās televizoru.”

Tēvs mēģināja atrunāt: “Sinda, mīļā, kāpēc tu nelūdz ko citu? Mums būs tik grūti uz tevi skatīties, ja šķirsies no saviem skaistajiem matiem. Lūdzu, saproti arī mūs.”

Asarām acīs Sinda atbildēja: “Tēt, tu redzēji, cik man bija grūti izēst to biezpiena porciju. Un tu taču apsolīji, ka ļausi man darīt to, ko lūgšu. Tagad taču nevari mainīt savu doto vārdu, vai ne? Tu vienmēr esi teicis, ka jātur dotais vārds.”

Tēvam nācās atzīt: “Jā, solījumi ir jātur.”

Iejaucās gan sieva, gan vecmāmiņa: “Vai tu traks? To taču nu gan nē!”

Bet tēvs stingrā balsī atkārtoja: “Es atļauju Sindai nodzīt matus. Ja es tagad neturēšu vārdu, tad arī viņa vēlāk dzīvē darīs tāpat. Sinda, tu vari piepildīt savu vēlēšanos.”

Sinda nodzina matus. Tagad viņas acis bija kļuvušas lielas un skaistas.

Pirmdienas rītā tēvs veda meitu uz skolu. Sinda izkāpa no mašīnas un devās ieejas virzienā. Pēc dažiem soļiem viņa atskatījās un pamāja tēvam. Abi sasmaidījās.

Tieši tajā brīdī no kādas citas mašīnas izkāpa zēns un uzsauca: “Sinda, pagaidi. Ejam kopā!” Bet pārsteidzošākais bija tas, ka arī šim zēnam bija noskūta galva.

No tās pašas mašīnas izkāpa sieviete un pienāca pie Sindas tēva auto: “Jūsu meita gan ir varena. Tas zēns ir Rojs, mans dēls. Viņam ir leikēmija.” Tad saņēmās un turpināja: “Visu pagājušo mēnesi Rojs nevarēja apmeklēt skolu slimības dēļ. Ķīmijterapijas rezultātā viņam nogāja mati. Un viņš ļoti kautrējās- ko par to teiks skolas biedri. Sinda pagājušo nedēļu bija atnākusi pie mums ciemos un teica, ka viņa visu nokārtošot.... Tikai ne mirkli nedomāju, ka viņa grasās nodzīt savus skaistos matus! Jums nu gan ir īpaša meita!”

Tēvs, asarām acīs, apjauta, kādu pašaizliedzīgas un patiesas mīlestības stundu viņam pasniegusi paša meita.

Laimīgākie cilvēki uz šīs planētas nav tie, kuri dzīvo pēc saviem uzskatiem, bet gan tie, kuri spēj mainīt savus uzskatus citu labā.

Māksla būt vecākiem- vecākbūšana

Otro reizi Latvijā

lekcija- seminārs

“Māksla būt vecākiem”

jeb

“Vecākbūšana”

Topošajiem, esošajiem un vecvecākiem,

kā arī tiem, kuri vēl nav vecāki, bet vēlas par tādiem kļūt!

Visiem, visiem, visiem, sākot no 16…

Lekcijā-seminārā:

·       Par to, lai uz šīs planētas dzimtu īpaši cilvēki;

·       Par to, kā piepildīt savas un bērna 6 pamatvajadzības;

·       Kas ir četri grozi jeb īpašie dzīves periodi, kas ietekmē cilvēka dzīvi;

·       Kādiem būt attiecībās ar bērnu līdz viņa pilngadības sasniegšanai.

12.-13.septembrī no 10:00-18:00

Saldū, Striķu 2

Semināru vada Māra Brante

sertificēta kursa pasniedzēja

Dalības maksa 55€ (par abām dienām)

Ja piesakās pāris, tad 88€ (par abām dienām)

Pieteikties 29266349 vai marabrante@inbox.lv vai

29194359 svetabluma@inbox.lv

Stāsts par kādu vīru...

Stāsts par kādu vīru, kurš strādāja dārzeņu saldētavā.

Bija pienākušas darba dienas beigas. Strādnieki rosījās un ģērbās prom iešanai. Pa vienam vien tie devās uz caurlaižu punktu. Bet kāds vīrs, tehniskais uzraugs, pamanīja, ka vienā no milzu saldētavām kaut kas sagājis greizi un devās to pārbaudīt. Kad bija beidzis apskati, tad bija jau vēls. Durvis bija aizzīmogotas un gaismas bija izslēgtas.

Uz nakti palikt ieslēgtam ledus telpā, bez gaisa un gaismas, tas cilvēkam nozīmē drošu ledus kapu.

Pagāja dažas stundas. Pēkšņi viņš dzirdēja, ka kāds ver vaļā durvis. Vai tas bija brīnums?

Caurlaižu punkta sargs, rokās turēdams elektrisko lukturīti, ienāca saldētavā un pārmeklēja to, līdz atrada salstošo tehniķi. Izkļuvis no saldētavas un attapies, vīrs jautāja sargam: “Kā jūs zinājāt, ka esmu iekšā? Kas jums to pateica?”

Sargs atbildēja: “Neviens. Šajā cehā strādā kādi piecdesmit cilvēki. Bet jūs esat vienīgais kurš no rītiem man saka “Labrīt”, bet vakaros “Visu labu”. No rīta dzirdēju jūs mani sveicinām, bet vakarā nē. Tas padarīja mani aizdomīgu.”

Tehniķim ne prātā nebūtu ienācis, ka šie mazie ikdienišķie sveicieni varētu reiz glābt viņa dzīvību.

Varbūt arī jūsu dzīvē kādu mazu pieklājības vārdiņu dēļ notiek brīnums?

Pieklājība un audzināšana nav grāds vai sertifikāts, ko uzrādīt citiem kā pierādījumu par savu izglītību. To, kas patiesi esam, parāda mūsu attieksme, uzvedība, valoda un rīcība.

Kāpēc man jāpiedod, ja otram nebija taisnība?

Šrī Kalki Bagavāns:

“Ja nespējat piedot, tad postāt sevi. Piedošana jau nenotiek otra labā, bet gan sava labuma dēļ. Lielākā daļa jūsu problēmu ārējā pasaulē sākas tieši no jūsu sāpēm. Iekšēja sāpe var radīt ārēju problēmu. Ja nepiedodat, tad sevī nesat līdzi to otru cilvēku un tas cilvēks kontrolē jūsu dzīvi, kaut arī fiziski atrodas tālu prom. Ja nespējat piedot kādu notikumu vai kādam cilvēkam, tad, lai ko jūs censtos darīt, pagātne nemitīgi jūs medī un rezultātā atkal un atkal zaudējat prāta mieru. Rezultātā nespējat veiksmīgi veikt citus darbus un pienākumus. Te vērojama tā saucamā intelekta mazspēja. Tāpat, kad jums ir kāda smaga iekšēja sāpe (iekšēja nasta), tad sastapsiet tieši tāda tipa cilvēkus, kuri ir dusmīgi un ļoti nosodoši (pavisam vienkārši, jo jums ir nasta). Dzīvē sastapsiet straujas dabas un nosodošus cilvēkus. Kamēr nebūsiet apguvuši mācību, dzīve jūsu ceļā piespēlēs līdzīgas situācijas vai cilvēkus.

Kad esat pieredzējuši sāpes visā pilnībā, tad sāpes izzudīs un notiks pieņemšana. Kā to izdarīt? Ne jau mūkot no sāpēm, attaisnojot sāpes, kļūstot vienaldzīgiem pret ciešanām utt., bet pieredzot un, sevī izdzīvojot, sāpes tādas, kādas tās ir. Lai pieredzētu sāpes, jums jāizturas pret tām visā to pirmatnīgumā un kailumā. Tās ir un viss. Pilnīgi nekādu attaisnojumu vai atrunu par to, ka tādas ir jūsu dzīvē. Tikai tādā gaisotnē varat patiesi pieredzēt sāpes. Šajā procesā, kad pieredzat sāpes visā pilnībā, tad arī notiek pieņemšana.

Piedošana ir iekšējs process. Nejauciet tās ar praktiskām darbībām (kuras vēlat veikt) ārējā pasaulē. Jums ir sevī jāpieredz sāpes un dusmas. Kad to pieredzat, tad nonākat mierā ar sevi, un automātiski atbildēsiet ārējai situācijai bez iekšējas nepatikas, ļauna prāta turēšanas vai nosodījuma. Atcerieties, ka jebkura reakcija, kas nāk no sāpēm vai nosodījuma, var tikai un vienīgi novest pie vēl nožēlojamākas situācijas. Un tā, kaut arī ciešanas izdzīvojat iekšējā pasaulē, tās ļoti ietekmē arī jūsu ārējo pasauli.

Nepietiek, ja saprotat šo lietu intelektuāli. Mācībai ir jātiek ieviestai jūsu ikdienas dzīvē. Sākumā varētu būt mazliet pagrūti, tomēr, jums ar to ir jāaprod, tas arī viss. Un jums uz visiem laikiem iepatiksies to darīt. Tā kā ārējā pasaule ir iekšējās pasaules atspulgs, tad tādas lietas kā sāpes un naids atsaucas uz finansiālām problēmām, veselības problēmām un dzīves neveiksmēm. Kad uzzināt tos zaudējumus, kādi jums tiek nodarīti tāpēc, ka nepiedodat, varētu saprast piedošanas vajadzību un vērtību. Kur ir piedošana, tur dabīgi notiek brīnumi, Svētības un Labvēlības durvis vienmēr ir vaļā.”

Vienotības universitāte

Karma un atmaksa

Reiz dzīvoja kāds karalis, kurš bramaņiem dalīja ēdienu.
Kādu dienu, dalīdams priesteriem ēdienu, pāri lidoja ērglis ar beigtu čūsku knābī. No mirušās čūskas mutes izpilēja viens indes piliens un iekrita ēdiena traukā, no kura karalis dalīja ēdienu.

Neviens neredzēja šo momentu, un tāpēc karalis mierīgi turpināja ēdiena izdali. Bramanis, kurš savā porcijā saņēma indes devu, nomira. Karalis bija ļoti bēdīgs par notikušo.

Karmas spriedējam nu bija grūts jautājums. Kam par notikušo pienākas karma?

Tā kā ērgļi ēd arī čūskas, tad nevar vainot ērgli par nogalināto čūsku. Tāpat tā nebija beigtās čūskas vaina, ne arī karalis bija vainojams notikušajā, jo karalis nezināja par ēdienā nonākušo indes pilienu.

Karmas spriedējs vērsās augstākā instancē- pie Nāves dieva. Tas ieteica nogaidīt. Pavisam drīz pilnīgi noteikti pats no sevis atnākšot risinājums.

Kādu dienu, karaļvalstī ieradās pulciņš bramaņu, kuri vēlējās sastapt karali. Ceļa malā sēdēja kāda sieviete un pārdeva māla traukus. Bramaņi tai vaicāja: “Vai zini, kur atrodas karaļa pils? Kā mums tur nokļūt? “

Viņa teica: “Jā” un norādīja pareizo virzienu. “Bet esiet gan ļoti uzmanīgi. Karalis mēdz nogalināt bramaņus!”

Tajā brīdī, kad sieviete bija nepatiesi nosodījusi karali, karmas spriedējs saņēma atbildi.
Viņš izlēma par mirušā bramaņa nāvi karmu piešķirt VIŅAI!

Stāsta morāle:

Jā kādu kritizējat un jums ir taisnība, tad saņemsiet pusi no viņa sliktās karmas.

Bet, ja kritizējat kādu, kurš nav vainojams notikušajā, tad saņemsiet 100% karmu.

Esam uzmanīgi par to, ko domājam vai sakām par citiem cilvēkiem.

Kā tikt galā ar salīdzināšanu?

Šrī Kalki Bagavāns:

“Salīdzināšana sākas ar savas dzīves, vecāku, ķermeņa, spēju, domu un emociju nepieņemšanu. Tā ir pretošanās faktam un cenšanās būt par to, kas neesat. Un tad jūs ciešat no destruktīvām emocijām- tādām kā dusmas, greizsirdība, naids, neapmierinātība, kas noved pie intelekta mazspējas.

Visas problēmas sākas ar intelekta mazspēju. Pieņemšana atbrīvo, bet kā nonākt līdz pieņemšanai? Nelīdz sapratne, izskaidrošana, taisnošanās vai situācijas izskaidrošana, bet ir jāpieredz aiz šī notikuma esošā sāpe. Kad pieredzat neatrisinātās emocijas, kas saistītas ar situāciju, tad izšķīst visa pretestība, un jūs pavisam dabīgi pieņemat faktu. Šī iekšējā pieņemšana noved pie intelekta atmodas un mazvērtības komplekss izzudīs pats par sevi.”

Vienotības universitāte

Kā atbrīvoties no negatīvajām īpašībām?

Šrī Kalki Bagavāns:

“Jums jāizbeidz jebkāda analizēšana savā iekšējā pasaulē, jebkādas pūles to pat darīt. Tam visam nav vietas iekšējā pasaulē. Patiesā problēma, kas mums piemīt, ir ārējā pasaule, kuru analizējam, pieliekam pūles, un tad mēs to visu ienesam sevī. Tur ir tā problēma. Iekšējā pasaulē tas viss ir jānoliek malā. Jums nav jācenšas to saprast, jo jūs to nevarat saprast. Un nevar darīt to ar piespiešanos, jo pati piepūle jau ir tā problēma.

Piemēram, jūs esat greizsirdīgs un gribat no tā atbrīvoties, jūs pūlaties. Un tās pūles pašas ir greizsirdība. Jūs iekļūstat ilūzijā, ka greizsirdība ir kas atdalīts no jums un jums no tā jāatbrīvojas. Un jūs strādājat pie tā, lai atbrīvotos. Bet atbrīvošanās ir atdalīšanās, ieskatoties tuvāk redzēsiet, ka pašas pūles jau ir greizsirdība. Kad pūles atbrīvoties no greizsirdības apstājas, tad vairs nav arī greizsirdības.

Līdzīgi ar jūsu sirdi. Patiesība ir tāda, ka tā nav atplaukusi. Patiesība ir tāda, ka jūs nejūtaties savstarpēji vienoti. Jūs jūtaties atsvešināti. Tāda ir patiesība. Un citas patiesības nav. Tātad, sāciet tieši ar to. Necentieties būt tur, kur neesat. Tas nav iespējams. Tā vispār nekur netiksiet. Sāciet ar to, kur esat. Un pirmais solis ir arī pēdējais solis. Apziniet to, ka jums nav savstarpēja savienojuma, ka jūs nepieredzat beznosacījumu mīlestību. Visa jūsu mīlestība ir ar nosacījumiem, viss prieks ir nosacījumu prieks, visas pieķeršanās arī ir ar nosacījumiem. Tāda ir patiesība. Un neskumstiet par to. Nekaunieties par to. Necentieties no tā izvairīties. Tāda ir patiesība. Palieciet pie tās. Tas arī ir viss, kas jums ir jādara.

Vienīgā papildus palīdzība, ko varētu saņemt, tā ir svētība. Nekas cits jums nav jādara. Gaidiet līdz kaut kas notiks. Un tas notiks ļoti ātri. Tam jānotiek dabīgi, automātiski. Ja centīsieties to ieviest sevī, tad centīsieties to darīt miljons gadu. Un, nekur netiksiet. Vienīgais veids ir- bezpiepūles pūliņi... vienīgā piepūle būtu ielaist sevī kādas mācības, lai saņemtu svētību, tāda varētu būt jūsu pūlēšanās daļa.

Un viss tālākais norit automātiski. Jūs apzināt patiesību par to, ka jums nav mīlestības, ka sirds nav atvērta, ka nejūtaties savienoti. Palieciet tajā. Kaut divas dienas, trīs dienas, četras, cik ilgi varat, vienkārši palieciet šajā apziņā- līdz viss tas notiek. Pat neko īpaši negaidiet, pat neko īpaši nesagaidiet. Vienīgā patiesība ir- mīlestība nav ar jums. Pie tā palieciet.”

Vienotības universitāte

Mācības Vienotības universitātē (27.oktobris- 24.novembris)

Mācības Vienotības universitātē (27.oktobris- 24.novembris)

Tas ir pakāpenisks process, kas maina cilvēka esošo apziņu, atverot to neierobežotām dzīves iespējām. Kursu dalībnieki saņem dažādas dāvanas- veselības, bagātības, mīlestības un harmonisku attiecību dāvanas, kas savukārt vajadzības gadījumā ļauj sastapt dzīves partneri. Tāpat dalībnieku dzīvē ienāk miers un laime. Izmantojot šrī Ammas Bagavāna fenomenu, tiek rasti risinājumi arī citām dzīves problēmām.

2015. gada novembra kursā tiek plānoti 3 cikli- piepildījums, transformācija un vienotība.

Pirmais cikls, paskatoties uz dzīvi no citas puses, ļauj ieraudzīt tās lietas, ko esam palaiduši garām. Bet izrādās, ka tieši tās ļauj dzīvē ienākt tik ilgotajai piepildījuma sajūtai. Apgūstot īpašības, kas sniedz dzīvē piepildījumu, tiek radītas pārmaiņas uztverē, ļaujot ieraudzīt daudz plašāku dzīves spektru.

Otrais cikls- transformācija. Atmoda- tas ir ceļojums. Un šis ceļojums sākas ar sevis apzināšanos par to, kādi patiesībā esam. Un noved pie pārmaiņām apziņā. Kursa laikā tiek dotas praktiskas ikdienā lietojamas mācības, kas veicina apziņas transformācijas procesu. Mēs atmostamies jaunām sapratnēm.

Trešais cikls- vienotība. Spēcīgu un skaistu procesu laikā dalībnieki ieiet dziļās un skaistās sajūtās, ko vienā vārdā var nosaukt par vienotību.

No 27.oktobra- līdz 24.novembrim plānojam otro grupas braucienu no Latvijas. Pirmā grupiņa Universitātē pabija februārī, un viennozīmīgi to uztver par vienu no savas dzīves skaistākajiem notikumiem. Pati esmu piedalījusies sešos dziļos mācību procesos- retrītos Vienotības universitātē. Saprotot to, ko šie procesi devuši un dāvājuši man un citiem dalībniekiem, kādas dziļas un skaistas pārmaiņas notikušas gan citu dzīvēs un pasaules uztverē, esmu uzņēmusies palīdzēt arī citiem.

Mācības notiek angļu valodā. Vajadzības gadījumā veikšu arī tulka pienākumus.

Tuvāka informācija www.onenessuniversity.org

vai rakstiet marabrante@inbox.lv

Māra Brante

29266349

Kā uzlabot saikni ar Dievišķo? Atbildes nāk no prāta vai Dievišķā?

Kā uzlabot saikni ar Dievišķo? Kā zināt, vai saņemtās atbildes nāk no Prāta vai no Dievišķā?

Šrī Kalki Bagavāns:

“Jāsāk ar to, ka jāapdomā un jāuzraksta visi tie notikumi, kuros esat saskatījuši Dievišķā palīdzību. Jāatceras šie notikumi. Un tad par visiem šiem notikumiem, katram pēc kārtas, izsakiet pateicību Dievišķajam. Pateicība ir garīgās izaugsmes noslēpums un atslēga. Veicot šo, jau tad sajutīsiet saikni starp sevi un Dievišķo.

Tad jums jāpiesauc Dievišķais dažādos apstākļos un situācijās. Un, kad esat saņēmuši palīdzību, tad saprotat: jā, manas domas tiek saklausītas, manas lūgšanas tiek atbildētas. Un tad jūsu saikne ar Dievišķo pieaug. Pēc tam jau ir pavisam viegli; tas patiešām ir ļoti, ļoti viegli. Jūs zināt kā kontaktēties un jūs zināt, ka Dievišķais jums atbild.

Lai pārliecinātos, vai tas ir Prāts vai Dievišķais, tad ziniet, ka jums ir dotas kādas labas sajūtas, īpaši sirds apvidū, un tieši tur jūs jutīsieties ļoti, ļoti labi. Tas ir signāls, ka atbild jums Dievišķais, nevis Prāts. Un tad jau jūs zināsiet, ka tas ir Dievišķais. Un jums būs pārliecība.

Pieaugot pārliecībai, mazinās prāta iejaukšanās. Tikai tad, kad nav pārliecības, tad iejaucas prāts. Kad kļūstat pārliecināti, tad prāts pamazām izzūd. Pēc tam viss līdzinās tam, it kā jūs regulāri ar kādu sarunātos; tik tuvi varat kļūt. Es zinu daudzus cilvēkus, kuri kritiskā brīdī pilnīgi neko nedara. Jebkuru problēmu tie izrunā un tā izšķīst.

Jums var šķist, ka tas ir neiespējami, bet tā tas nav. Jebkurš normāls cilvēks to var sasniegt, tas nav grūti. Nesakiet sev, ka nespēsiet vai arī tas ir grūti, viss ko mēs mācām ir sasniedzams un apgūstams pat ļoti īsā laika posmā.”

Vienotības universitātes Atmodas mācība

Kurš ir vislaimīgākais?

Vārna bija pilnīgi apmierināta ar savu dzīvi. Bet kādu dienu tā ieraudzīja Gulbi...

“Gulbis ir tik balts un es esmu tik melna” domāja Vārna. “Gulbis noteikti ir vislaimīgākais putns pasaulē.”

Vārna to pateica Gulbim. Bet Gulbis savukārt teica: “Patiesībā es patiešām domāju, ka esmu vislaimīgākais putns, līdz ieraudzīju divkrāsainu Papagaili. Tagad domāju, ka Papagailis ir vislaimīgākais putns pasaulē.”

Vārna devās pie Papagaiļa. Papagailis skaidroja: “Es dzīvoju laimīgu jo laimīgu dzīvi līdz ieraudzīju Pāvu. Man ir tikai divas krāsas, bet Pāvam to ir tik daudz!”

Tad Vārna devās meklēt Pāvu un atrada to zooloģiskajā dārzā. Ap putnu bija sapulcējušies simtiem cilvēku. Kad cilvēki bija aizgājuši, Vārna piegāja pie Pāva.

“Cēlo Pāv, tu esi tik skaists. Katru dienu tevi nāk apbrīnot tūkstošiem cilvēku. Kad tie ierauga mani, tad nekavējoties dzen prom. Domāju, ka esi vislaimīgākais putns uz šīs planētas.”

Pāvs atbildēja: ”Vienmēr esmu domājis, ka esmu visskaistākais un laimīgākais putns visā pasaulē. Bet tieši sava skaistuma dēļ esmu ieslodzīts zoo dārzā. Esmu rūpīgi izpētījis visus šī dārza iemītniekus un redzu, ka Vārna ir vienīgais putns, kurš netiek turēts būrī. Tā lūk, pēdējā laikā esmu sācis domāt par to, ja es būtu Vārna, tad varētu laimīgi klaiņot pa visu pasauli.”

Tieši tāpat notiek ar cilvēku. Mēs nevajadzīgi salīdzinām sevi un savu uztveri ar citiem. Un tad sabēdājamies. Ciešam. Mēs nenovērtējam to, kas mums dots. Un kļūstam nelaimīgi.

Dievs mūs radījis unikālus un skaistus! Neatkārtojamus un nedublējamus.

Un kaut arī neesam vienādi, bet tomēr mēs visi esam Viens!:)

Dzīves laime

Kāda skaista un bagāta dāma savam psihiatram bieži bija sūdzējusies par dzīves tukšumu un bezjēdzīgumu.

Un tā, šī dāma reiz pieteica vizīti pie kāda gudrā un viedā. Viņu nodarbināja dzīves jēgas un laimes meklējumi. Kad apmeklētāja bija izstāstījusi sava nāciena iemeslu, padomdevējs pieaicināja kādu vecu sievieti, kura birojā tobrīd uzkopa grīdas, un teica: ”Es lūgšu Mēriju pastāstīt to, kā viņa atrada laimi. Lūdzu, uzklausiet viņu.”

Vecā sieviete nolika malā slotu, apsēdās uz krēsla un sāka stāstīt: “Mans vīrs nomira no malārijas. Pēc trim mēnešiem mašīna notrieca dēlu. Viņš bija uz vietas beigts. Man vairs nebija neviena. Nekā nebija atlicis. Nevarēju ne gulēt, ne ēst. Es vairs nesmaidīju, domāju tikai par to, kā izbeigt šo dzīvi. Te kādu vakaru, nākot no darba, man no mugurpuses līdzi sāka skriet mazs kaķēns. Viņš sekoja man līdz pat mājai. Ārā bija auksts un es iežēlojos par mazuli- ielaidu iekšā, tad iedevu padzerties pienu. Kaķēns kāri  izdzēra pienu un rūpīgi izlaizīja trauciņu sausu. Tad pieglaudies manai kājai, sāka murrāt. Pirmo reizi pēc daudziem mēnešiem- es pasmaidīju.

Galvā ienāca doma- ja jau tāda nieka palīdzība kaķēnam lika man atplaukt smaidā, varbūt, ja darītu ko labu cilvēkiem, tad kļūtu laimīga…

Nākamajā dienā izcepu cepumus un aiznesu tos slimajam kaimiņam. Kopš tās dienas ik dienu centos izdarīt kādam ko labu. Biju laimīga, redzot citus laimīgus.

Kopš tā laika naktīs mierīgi un saldi guļu, apetīte ir atgriezusies, jūtos priecīga par dzīvi.

Es atradu laimi, dodot to citiem.”

Bagātā sieviete, izdzirdējusi šo dzīves stāstu, sāka raudāt. Viņai bija viss, ko varēja nopirkt par naudu, bet nebija tā, ko nevar par naudu nopirkt.

Dzīves skaistums nav atkarīgs no tā, cik laimīgs esi; bet no tā, cik laimīgi citi var būt tevis dēļ…

Laime ir tas, kas esi tu, nevis tas, kas tev pieder.

Laime nav mērķis, laime ir ceļojums.

Laime nav rīt, laime ir šodien.

Laime ir lēmums.

Nepieņemšana un pieņemšana

Lai kā censtos, es nespēju pieņemt savu vīru. Kā man kļūt nenosodošai? Šrī Bagavāns: Jūs cietumā redzat ieslodzīto; ko darāt? (Kāds no audiences saka- mīlu un piedodu. Cits saka, ka tam jāsaka paldies. Bagavāns ļoti nopriecājas par tādu atbildi un jautā- kāpēc? Sieviete atbild, ”ja tur nebūtu šī cietumnieka, tad varbūt es tur atrastos”.) Jā, te es satieku arī pa kādam slepkavam. Reiz atnāca kāds vīrs un teica, ka ir nogalinājis cilvēku. Es jautāju- kāpēc? Viņš atbildēja: “Bagavān, tas cilvēks nogalināja manu tēvu, tāpēc es nogalināju viņu.” Kā gan lai saku, ka šim vīram nav taisnība? Ja tiek nogalināts tēvs, kā lai cilvēks paliek mierā? Pasaulē dzīvo visdažādākie cilvēki. Te ir tādi, kuri laupa, izvaro, nogalina, tāpat ir arī svēti un labi cilvēki. Pieņemsim, ka kādā skudru kolonijā ir 100 skudras, no tām 40 ir slinkas un 60 aktīvas; bet citā grupā 60 ir slinkas un 40 darbīgas. Ja mēs saliksim kopā no abām grupām aktīvās skudras, tad vienalga 40 no tām kļūs par slinkajām skudrām. Tāda nu ir šī radītā pasaule. Un tā, kā gan jūs varat kādu nosodīt? Ir simtiem visdažādāko iemeslu, kāpēc cilvēks ir tieši tāds, kāds tas ir. Jūs nevarat nevienu nosodīt. Katrā mājā ir atkritumu trauks. Kāpēc? Ja tā nebūtu, tad visa māja būtu piemētāta ar netīrumiem un atkritumiem. Daži cilvēki savā dzīvē uzņemas lomu- būt par atkritumu traukiem. Tavs vīrs ir tik daudzu un dažādu sarežģītu lietu kopsalikuma rezultāts. Kā gan viņu varētu nosodīt par to, ka viņš nerīkojas pareizi? Tev jāsaka viņam paldies un jābūt pateicīgai, ka neesi viņa vietā. Tāpēc mēs Vienotībā sakām, ka mēs nevaram mainīt otru cilvēku. Mēs varam mainīt tikai sevi. Ja jūsu attiecības ir labas, tad jūs būsiet laimīgi. Vienotības universitātes Atmodas mācība

Saule un svecīte

Reiz, vakarā rietēdama, Saule visai pasaulei vaicāja: “Kas strādās manā vietā?”

Visi klusēja. Tikai svecīte čukstus teica: “Es darīšu, ko varēšu.”

Ne jau lielumam ir nozīme, bet attieksmei...

ЕСЛИ ВЫ НЕ ПРОШЛИ УРОКИ В ПРЕДЫДУЩИХ ОТНОШЕНИЯХ…

Мне хотелось бы предупредить всех женщин об очень важном моменте в построении отношений после разрыва предыдущих.

**Stirring Up The Leftover Old Patterns**

 *Anchoring into the zero point. By weeding out the old programming.*
You are (higher self) stirring all the areas where you have left old programmings reside and where they keep lowering your energy. The leftover old patterns are creating statics so you can realize how much you are no longer be comfortable in the same energy field. So what are you leaving as your victim energy field?

 Victim energy field: keep ones own well-being controlled by outside factor and always believing he/she is not powerful over of choosing own choice of happiness.

 Victim energy field will come up in the hidden areas where you hold it as your known energy modules to keep a secret agenda to follow. It craves the drama because it has to be in the victim seat. Something outside of it is constantly driving it to the places where it feeds the “reacting with pain” response with a powerless child where has no power over anything. It only loves to response and react to what is giving. The biggest sign of victim archetype that we all carry is to feel like we are here for some outside factor than our choice. This of course builds itself up to a;... having a difficult purpose, goal, being-somebody model in our energy field. So to fulfill the agenda, our energy field craves to feel like we are here for a mission and got to be in the field of discomfort because we are put here by someone or something outside of our control. This is the whole program’s pattern. And it is perfectly dualistic.

 When you see yourself in this old patterns you start to see the difference with having high amount of photon beams pushing all the old stuff come up to the surface. So for your consciousness to recognize and cognize the whole process and the module you are in, your higher self would speed the process for you to stir things up. So you can perpetuate the alignment stages.

 The more we are aware of the switch between these patterns and our vibration level is fastening; the more the process feels very weird as we feel lost in thought patterns between this and the new to take place.

 The pitfall of the old patterns that we hardly find easy to leave is to feed it with drama. Drama is the food of the victim consciousness. Holding the victim consciousness creates the need of creating drama because that needs to feed the victim archetype as well as it needs to feed with drama to perpetuate itself. And keep itself hidden as to keep the version as always someone who is vulnerable enough to be in the victim seat. From there it needs to feed itself with a constant pain energy field. Just like a garden, the pain itself has to become more drama and it needs more drama to get its “realness” on a tangible level. So person find the self in the middle of a constant need of struggle, resistance, or rebellious mood where it feels powerless and constantly fighting for something. Constantly reacting to something instead of letting the life just be and catching the wholeness flow. It is a creation level of “why! why!”….energy field. And its food is drama. So with these high energies washing over these invalid energy fields* where we release these old victim consciousness, we reach up to the higher consciousness naturally and seeing how much we need to stop feeding these patterns and recognizing how they are not supported.

 Imagine washing your whole house with a very strong bleach. The intense density of the bleach will naturalize very thick layers of old energy. Think of bleach as your high photon energy beaming you constantly. So bleach creates a new space (energy field) to create a very different energy field for us to perpetuate the new. But if your old habits of needing drama and you see yourself more volunteering into drama; don’t panic! Just stay aware and awake enough to let the process switch itself naturally. Your awareness means so much at the moment. At least you are realizing how much you have been stuck in the old programming of victim consciousness. Just focus on the zero point of changing your patterns and be aware of the process by keeping your head up high by focusing on your meditation and your simplicity of purifying.

 If you are seeing yourself in the areas of the old energies, they are waiting for you to see that you don’t need drama to stay in the victim seat and let outside control your energy field. It is about self-empowerment stage where we use joy and encouragement as our food.

 So clean yourself up about your needing to create more drama by just staying aware of your old module is trying to hang on to you. The key is to stay non-resistant and observer. Because resistance gets us out of the flow and lower our frequency in the not-wanted energy fields. Focus on your breathing and anchor into the zero-point by willing to switch to the higher level of consciousness and joy. Whatever is keeping you repeat to stay in the victim seat like “because of my mom, I feel this way. Because of my house and job I feel this way!”….wherever you feel and see yourself insisting on staying resistant and reacting constantly is holding your place where you need to pay attention to the alerts of victim consciousness. Where you see yourself needing to feed daily drama is another one you have to say bye bye….or else, you will feel very misaligned in that field. Very disturbing and shocking now, because it is no longer a valid energy field.

 More later wink emoticon
PS: *Invalid energy field means here that what we no longer can adapt as our energy engine.
heart emoticon heart emoticon
Much Love,
Denize

 

Инструкция к жизни от тибетских мудрецов

1. Нравится - скажи.

2. Не нравится - скажи.

3. Скучаешь по кому-то - позвони.

4. Не понятно - спроси.

5. Хочешь встретиться - пригласи.

6. Хочешь что-то - попроси.

7. Никогда не спорь.

8. Хочешь быть понятым - объясни.

9. Если виноват, - сразу скажи об этом и не ищи себе оправдания.

10. Всегда помни, что у каждого своя правда и она часто не совпадает с твоей.

11. Не общайся с дурными людьми.

12. Главное в жизни - это любовь, всё остальное - суета.

13. Проблемы человека находятся только в его голове.

14. Окружающий мир не злой и не добрый, ему всё равно есть ты или нет.

15. Постарайся извлекать удовольствие из каждого события.

16. Всегда помни, что другой жизни у тебя не будет.

17. Не будь занудой.

18. Помни, что ты никому, ничего не должен.

19. Помни, что никто тебе ничего не должен.

20. Не жалей времени и денег на удовольствие для познания мира.

21. В жизни всегда рассчитывай только на себя.

22. Верь своим ощущениям.

23. С женщинами( впрочем, и с мужчинами), как и с детьми, будь терпеливым и немного снисходительным.

24. Если у тебя плохое настроение, подумай, что когда ты умрёшь, то у тебя и
этого не будет.

25. Живи сегодня, потому, что вчера уже нет, а завтра может и не будет.

26. Знай, что сегодняшний день - это самый лучший день.

http://top.thepo.st/529178/INSTRUKTSIYA-K-JIZNI-OT-TIBETSKIH-MUDRETSOV

Kā audzināt mūsdienu bērnu? Vēdiskais astrologs: "Līdz 6 gadu vecumam nedrīkst sodīt"

Laura Grīnvalde

Bērna uzvedība ir dziļas mīlestības vadīta – lai vecāki savu saspīlējumu varētu izpaust ārēji. Sajūtot negatīvās emocijas, iedarbojas dabisks bērna līdzcietības mehānisms, kas liek viņam upurēt savu dibenu mammas vai tēta rokas sitienam, ļaujot abiem atbrīvoties no kreņķiem.

 

Kā audzināt mūsdienu bērnu? Vēdiskais astrologs: "Līdz 6 gadu vecumam nedrīkst sodīt"

Pieci vēdiskie principi audzināšanā vēsta, ka bērns drīkst būt citādāks nekā viņa vecāki, viņš drīkst kļūdīties un pārdzīvot dažādas emocijas – dusmas, bailes,...

kasjauns.lv

 

Kā audzināt mūsdienu bērnu? Vēdiskais astrologs: "Līdz 6 gadu vecumam nedrīkst sodīt"

Pieci vēdiskie principi audzināšanā vēsta, ka bērns drīkst būt citādāks nekā viņa vecāki, viņš drīkst kļūdīties un pārdzīvot dažādas emocijas – dusmas, bailes, kaunu vai aizkaitinājumu; bērnam noteikti jāļauj sapņot un jārespektē, kad viņš saka nē. Vēdiskais astrologs un psihologs Ruslans Naruševičs pārliecināts – daudzi ierastie pedagoģijas paņēmieni vairs nav aktuāli, vecās audzināšanas metodes nedarbojas.

 

Māksla ir cienīt cilvēku tādu, kāds viņš ir, bet vecāku egoistiskajai dabai ir grūti pieņemt, ka viņu bērns nav tāds kā viņš. Viņam ir savs liktenis, sava psiholoģiskā struktūra, mērķi un pasaules izpratne.

Bērnu audzināšana visos laikos bijis grūts uzdevums. Bija laiks, kad tas tika darīts pēc grāmatas, bija – kad pēc valsts ideoloģijas, daži cieši turējās pie senču gudrībām, sak, mana mamma tā darīja, mana vecāmamma darīja, un nekas – visi dzīvi, veseli, pat izglītoti. Tomēr pēdējā laikā šajā lauciņā valda zināms apjukums. “Bērna dvēselei, iespējams, ir tūkstošiem gadu sena pieredze, bet vecāki sava ierobežotā mūža laikā mēģina to pārveidot. Vai nav amizanti?” retoriski jautā psihologs Ruslans Naruševičs, uzskatot, ka mūsdienu vecākiem radikāli jāmaina pasaules uztvere, jo tieši viņiem nopietni jāmācās un jāmainās pašiem.

Bērns nav mājas mīlulis
Ikvienam noteikti ir gadījies būt par liecinieku situācijai, kurā bērns uzvedas pilnīgi ārprātīgi, apkārtējiem liekot domāt, ka ir norāvies no ķēdes. Īpaši tas izpaužas brīžos, kad šādi uzvesties noteikti nevajadzētu, jo visi uz mums skatās. Vai tas būtu sabiedriskajā transportā, izstāžu zālē, gaidot rindā pie ārsta, veikalā, pastā vai citur. Un visbiežāk tas notiek tieši tad, kad pats jūtaties neērti. Paradokss? Normāls bērns, bet, līdzko pilna māja ar ciemiņiem, kā driģenes sarijies! Vai nav tā, ka mazais nomierinās tikai tad, kad vecāki, pilnīgi izvesti no pacietības, sadod viņam pa dibenu? Kāpēc tā notiek?

“Dziļi neapzinātā līmenī mazais jūt vecāku stresu un reaģē nekavējoties, jo nespēj izturēt spriedzi. Uz priekšniecību darbā neizkliegsies, taču uz bērniem – bez problēmām. Māte izbļaustās, bērns – izraudas, viss – abiem labi, abi – nomierinājušies. Bērna uzvedība ir dziļas mīlestības vadīta – lai vecāki savu saspīlējumu varētu izpaust ārēji. Sajūtot negatīvās emocijas, iedarbojas dabisks bērna līdzcietības mehānisms, kas liek viņam upurēt savu dibenu mammas vai tēta rokas sitienam, ļaujot abiem atbrīvoties no kreņķiem. Bērns intuitīvi jūt – ja tā nedarīs, mātes un tēva negāciju gūzma sagraus abu fizisko un psihisko veselību,” skaidro psihologs. “Attiecībās vissvarīgākā ir saziņa, taču būt kopā nenozīmē, ka bērns ar vecākiem atrodas vienā istabā un spēlē datorspēles, kamēr paši skatās futbolu. Laiks. Mēs esam gluži vai slimi ar šo saukli – nav laika, nav laika... Jāmaksā kredīts, līzings... Vecāki teju vai paniski baidās savu bērnu par daudz lielīt, domājot, ka tādējādi vēlāk dzīvē bērns uzsēdīsies uz kakla. Vecāku ticība, ka bērns ir spējīgs uz lieliem panākumiem, pat ja viņš pats par to šaubās, dara brīnumus. Diemžēl vairākums vecāku nerimstas salīdzināt: “Paskat, kā Viktoram viss izdodas, kāpēc tu nevari būt tāds? Skat, kā Pēteris sporto, bet tu!” Šādi vecāku salīdzinājumi ir tumsonība, jo nav zināšanu. Un, kur tumsība, tur bailes. Kur zināšanas, tur – mīlestība! Pragmatiskāk no vecāku puses ir iedrošināt mazo – saskatīt viņā jauno atklājēju vai veiksmīgo pētnieku – to, ko mazais no sevis pats iztēlojas.”

Mīlestība ir kalpošana, un tās šajā pasaulē nekad nevar būt par daudz
Ruslans Naruševičs atgādina: “Mīlestība un pieķeršanās ir pretējas parādības. Mīlestība ir kalpošana, un tās šajā pasaulē nekad nevar būt par daudz. Turpretī pieķeršanās atgrūž, jo kalpošanas vietā ir tikai savu vēlmju un cerību apmierināšana. Ir jāiegaumē, ka bērns nav mājas mīlulis – kaķis vai suns. Lai gan mazs, nākotnē tas izaugs par profesoru, uzņēmēju, krietnu vīru vai sievu. Ar tādu potenciālu mazulis jāuzlūko jau kopš bērnības. Bet kā notiek dzīvē?

Kam visvairāk dzīvē esi pieķēries, tas arī sagādā vislielākās ciešanas. Ja vecāki laiduši pasaulē bērnu ar domu, ka bērns viņus iepriecinās – būs vienmēr kopā, paklausīgs, uzcītīgs, gudrs, čakls, respektīvi, tāds, kas nes prieku, lepnumu, gandarījumu, turklāt vecumā vēl pasniegs glāzi ūdens, tad neapzināti viņu bērns sāks uzskatīt sevi par pasaules centru, pieņemot, ka viņam viss pienākas. Viņš kļūs kaprīzs, egoistisks un grūti audzināms – ja vecāki pieķeras, nevis patiesi mīl, bērns neklausīs un negribēs dzirdēt viņu padomus. Egoistiskai mātei, kas vēlas baudīt bērna klātbūtni, ir grūti izturēt, ja viņas bērns nerīkojas un neuzvedas tā, kā viņa vēlētos. Tādējādi viņa aizskar un pazemo savu bērnu. Tas vecākiem grūti pieņemams – bērns nav vecāku privātīpašums, viņu ego turpinājums. Bērnam pašam ir tiesības izvēlēties, kas viņam patīk un ko viņš vēlas. Ja skolā kāds priekšmets nepadodas, vecāki grib uzspiest to apgūt papildus, turklāt nevis ar domu – lai būtu minimālais skolas programmai nepieciešamais līmenis, bet uzstāda pieklājīgu latiņu, jo viņš taču var! Negrib, bet var! Lai gan pareizāk padziļināti apgūt to, kas sagādā prieku, nevis to, kas nepadodas. Ja zieds uzzied dzeltens, vai tas jāpārkrāso zils? Kāpēc vecāki grib šo ziedu pārveidot? Vai tas nav egoistiski? Audzināšanas pamatā nav izveidot otru es, bet atklāt bērnā viņa paša patieso aicinājumu un būtību. Vēdiskie audzināšanas principi nozīmē atteikties no savām ambīcijām un ļaut attīstīties bērnā viņa paša vēlmēm.”

Septiņi gadi, septiņi psihiskie centri, septiņas pārbaudes
“Bērni, kas dzimuši 21. gadsimtā, īpaši pēdējā laikā, attīstās ļoti strauji. Saskaņā ar Vēdu rakstiem, šobrīd dvēseles rindām stāv, lai iemiesotos tieši šeit un tagad, jo Zeme ir unikāla vieta, kur ir iespēja mainīties un ātri sasniegt savu vēlmju piepildījumu,” stāsta Ruslans Naruševičs. Lai gan šīs zināšanas attiecināmas uz jebkuru cilvēces pastāvēšanas laiku, tieši šajā laikmetā dzims īpaši bērni ar degsmi uz garīgām zināšanām.

“Pieauguša cilvēka pašnovērtējums, ticība, labestība, kā arī citas rakstura īpašības ir atkarīgas no audzināšanas bērnībā. Vēdu raksti skaidro, kā cilvēka iekšējā pasaule saistīta ar psihisko jeb enerģētisko centru (čakru) darbību. Pavisam ir septiņi psihiskie centri, un tie ir atvērti līdz septiņu gadu vecumam. Katrā centrā enerģija kustas cikliski, un, ja līdz septiņu gadu vecumam bērna ģimenē ir problēmas, enerģijas plūsma psihiskajos centros mainās vai nosprostojas, radot psihiskas patoloģijas. Bieži tas uz mūžu atstāj nospiedumu cilvēka psihē.

Vēdas aizliedz bērnus sodīt līdz sešu gadu vecumam
Pirmais jeb zemākais psihiskais centrs nodrošina vispārēju harmoniju. Ja tas noslēdzas, cilvēks visu turpmāko dzīvi jūtas neaizsargāts un nedrošs, agresīvs un ar visu neapmierināts. Viņam grūti būt aktīvam, drosmīgam un izlēmīgam. Pirmais psihiskais centrs noslēdzas, ja kāda no vecākiem nav bērnam blakus – vecāki vai nu šķīrušies, vai kāds no vecākiem miris, vai – vecāki nerūpējas par bērnu. Tas ir gadījumos, kad bērns regulāri tiek sūtīts kaut kur prom, tās ir specializētas mācību iestādes, dzīve pie vecvecākiem, to piedzīvo bērni no nelabvēlīgajām ģimenēm, kad bērns tiek pamests novārtā, aug savā nodabā. Bet arī normālās ģimenēs, ja vecāki ir agresīvi un nesavaldīgi, bieži rāj vai soda mazo, pirmais psihiskais centrs tiek bloķēts. Vēdas aizliedz sodīt bērnu līdz sešu gadu vecumam. Tas tādēļ, lai mazinātu turpmāku vardarbību sabiedrībā. Vēdas vēsta, ka līdz sešiem gadiem mātes galvenā funkcija ir aizstāvēt bērnu no apkārtējās pasaules sitieniem un negācijām. Ir tik ierasts, ka līdz šim vecumam vecāki ar bērnu runā pārsvarā nolieguma un pavēles izteiksmē: “Nedrīkst, neaiztiec, dabūsi pa dibenu!” Vēdiskā kultūra iesaka bērnu līdz sešu gadu vecumam uztvert kā caru, no sešiem līdz 14 gadiem – par zaldātu, no 15 gadiem uz priekšu – par draugu. Iztēlojieties, kā jūs izturētos pret caru. Viņš vēlas ko teikt, bet jūs: “Nepļāpā! Aiztaisi muti! Nejaucies, kad pieaugušie runā! Paklusē! Tā nedari! Izbeidz! Tūlīt ielikšu stūrī! Dabūsi pa dibenu!” Cik ilgi jūs izdzīvotu, ja tā atbildētu caram?” smejas psihologs.

Nedrīkst uzņemties visu atbildību bērna vietā
“Lai veicinātu pirmā psihiskā centra attīstību, ir svarīgi atteikties no nepamatotas vardarbības savā ikdienā. Izturēties ar mieru un labestību pret visām dzīvajām būtnēm. Šīs idejas vienkāršākās praktiskās izpausmes ir veģetārisms un mīlestība uz visu dzīvo.

Otrais psihiskais centrs nosprostojas, ja bērns nesaņem pietiekami daudz mīļuma. Kurš gan nebūs dzirdējis it kā pārlieku gādīgai mātei veltītu aizrādījumu: “Kas gan no tā bērna izaugs, ja tik daudz mīļosi! Gatavais muļļa! Izlutināsi, nekā tur nebūs!” Mīļums, ko vecāki sniedz savam bērnam, attīsta viņā devīgumu, augstsirdību, žēlastību, līdzjūtību un tieksmi uz labdarību.

Trešais centrs saistās ar spēju uzņemties atbildību. Tas noslēdzas, ja mazotnē bērns nespēj izmantot savu iniciatīvu un brīvo gribu. Piemēram, bērns vēlas darboties pats, grib kaut ko ieteikt, bet pieaugušais attrauc – ola vistu nemāca. Nespēja uzņemties atbildību attīstās arī tad, ja vecāki vienmēr visu izlemj sava bērna vietā. Līdz sešiem gadiem bērnam jāļauj izpausties, bet, sasniedzot šo vecumu, viņa vēlmes pamazām jāsāk ierobežot, piedāvājot savus izvēles variantus. Ja bērns pats zina, ko grib, tad nevajag uzspiest savu viedokli. Ja mazā vietā visu izlemj vecāki vai kāds no viņiem, tad pieaugot viņš kļūst bailīgs, bez iniciatīvas. Lai gan sievietei būt bailīgai nav tik mulsinoši, cik tas ir vīrietim, tomēr vecāku stingrā vara bērnos iesēj bailes.

Vecāki iesējuši neticību
Ceturtais ir sirds centrs, kas aizslēdzas, ja bērns māti un tēvu redz strīdamies, kašķējamies vai – vēl ļaunāk – kaujamies. Apziņa, ka tuvākie neprot saprasties un dzīvot harmoniskās attiecībās, kā arī sapratne, ka bērna priekšā notiek liekuļošana un izlikšanās, ka patiesībā katram no vecākiem ir sava dzīve un viņiem vienam par otru nav nekādas intereses – tas viss sasaldē bērna sirdi. Tā kā bērni ir daudz jūtīgāki, viņi ātri pamana pat labi slēptas spēles vecāku attiecībās. Bieži sakām – es nekad nerīkošos kā mana māte vai tēvs, bet ar laiku saprotam, ka darām tieši tāpat. Šādās ģimenēs augušie vīrieši nereti vai nu visu mūžu paliek vecpuišos, vai arī viņiem ir daudz sakaru, jo patiesībā nespēj noticēt laimīgām un ilgām attiecībām. Pieaugot ir grūti paļauties, ka otrs nepievils, jo šādu neticību dziļi bērnībā iesējuši vecāki. Tāpat ir grūti noticēt, ka dzīvē var būt kaut kas labs. Šādās ģimenēs pieaugušie visbiežāk ir noslēgti un uzmanīgi.

 

Piektais psihiskais centrs atbild par pašizteiksmi un oratora spējām. Šā centra noslēgšanos veicina vecāku žēlabas, vaidas un sūdzēšanās, kā arī vecāku vēlme, lai bērns piepilda viņu izsapņotās fantāzijas. Sūdzoties par grūto dzīvi un to, cik finansiāli sarežģīti bērnu uzturēt, vecāki veic emocionālo šantāžu. Piemēram, tēvs saka: “Paskaties, cik māte smagi strādā, lai tevi pabarotu!” Bērns sāk justies vainīgs, ka viņš ir problēmu cēlonis un sagandējis vecāku dzīvi. Tā kā līdz sešu gadu vecumam bērnu vada emocijas, nevis prāts, un viņš ir emocionāli vājāks par vecākiem, tad ļoti dziļi pārdzīvo vecāku teikto. Turklāt viņš vēl nevar nopelnīt naudu, lai atvieglotu senču dzīvi. Otrs emocionālās šantāžas veids, ko vecāki bieži izmanto, ir vēlme savā bērnā redzēt paša nepiepildītos sapņus. Piemēram, māte saka: “Kad izaugsi liels, tev jākļūst par ārstu, jo es jūsu dēļ atteicos no šādas karjeras.” Pēc principa – ja neesmu pirmais, tad tādiem jābūt maniem bērniem. Trešā emocionālās šantāžas izpausme ir salīdzināšana: “Kāpēc tu neesi tāds kā tava māsa, kā kaimiņu Pēteris, kā manas draudzenes dēls? Kāpēc tu neesi tik enerģisks kā Jānis?” Vecāki pieprasa, lai bērns būtu tāds, kāds viņš nav savā būtībā. Māksla ir cienīt cilvēku tādu, kāds viņš ir, bet vecāku egoistiskajai dabai ir grūti pieņemt, ka viņu bērns nav tāds kā viņš. Viņam ir savs liktenis, sava psiholoģiskā struktūra, mērķi un pasaules izpratne.

Var nokaut visskaistāko dvēseli
Sestais psihiskais centrs jeb tā dēvētā trešā acs nodrošina spēju redzēt lietas tādas, kādas tās ir. Ja līdz septiņu gadu vecumam meitene ģimenē saņēmusi mīļumu un rūpes un nav noticis nekas tāds, kas viņu aizvainotu, tad pieaugot viņas intuīcija būs izteikti spēcīga. Viņa var būt pat gaišredzīga. Trešā acs noslēdzas, ja ģimenē valda stingri aizliegumi vai tā ir īpaši materiālistiski noskaņota, ja vecāki neļauj bērniem fantazēt un iztēloties. Piemēram, meitene mežā atrod kociņu, izsaucoties, ka viņai ir burvju zizlis, bet māte vai tēvs paziņo: “Fui, kas tas par mēslu, met prom, varbūt suns apčurājis.” Ļoti skumji, ja ar bagātīgu iztēli apveltīts bērns nonāk tādu vecāku rokās, kuriem pietrūkst spēles un fantāzijas gara. Rezultāts – šāds bērns izaug par tipisku materiālistu, patērētāju, dogmatiķi, ateistu vai agnostiķi. Par indivīdu, kurš tic tikai tam, ko redz. Tipisks šādas personības jautājums: “Kas tie par murgiem? Vai kāds to ir redzējis? Kur pierādījumi? Vai kāds to izmērījis?” Šāda ģimene, kas neredz neko ārpus savu uzskatu un ticības robežām, var nokaut visskaistāko dvēseli.

Lai bērnā attīstītu šo psihisko centru, vecākiem jāierauga viņa labās, nevis sliktās īpašības. Jāatgādina nevis par vājībām, bet gan spēcīgajām īpašībām, viņa talantiem un spējām. Piemēram, vecāki pārmet, ka meita nav līdere, nav moderna, bet neredz viņas dvēseles tīrību, kautrīgumu, iekšējās kvalitātes, kas būtībā ir daudz nozīmīgākas. Tēvs vēlas, lai dēls būtu sportisks, uzņēmīgs, bet nemana viņa māksliniecisko talantu, atsaucību, draudzīgumu, labestību un devīgumu. Un tā varētu turpināt vēl un vēl,” nopūšas vēdiskais psihologs un astrologs.

Vecākiem nevajag vēlēties, lai bērni izjūt tās pašas sāpes, ko pašiem bērnībā
Augstākais jeb septītais psihiskais centrs harmonizē visus pārējos. Aktīvs augstākais centrs nozīmē līdzcietību, kas nav sentimentāla. Ruslans Naruševičs stāsta, kas jāievēro, lai augstākais psihiskais centrs neaizvērtos: “Jāciena un jāatbalsta bērna tieksme pēc garīgajām zināšanām. Iespējams, jūsu atvase nākusi pasaulē, lai paceltu savas ģimenes garīgumu, taču dzīves sākumā viņš ir mazs un nebūt neizskatās pēc diženā padomdevēja. Tāpat – bērnam nepieciešama izjūta, ka viņu mīl bez nosacījumiem – tādu, kāds viņš ir savā patiesajā būtībā.”

Nākamais būtiskais nosacījums – vecākiem nevajadzētu vēlēties, lai bērni izjūt tās sāpes, ko pašiem nācies izdzīvot: “Vecākā paaudze bieži atsaucas uz pārdzīvojumiem savā bērnībā, pārmetot, ka viņu bērns nenovērtē to, kas viņam dots. Lai cik skaudri tas izklausītos, patiesībā tas liecina vienīgi par to, ka neapzinātos sirds dziļumos vecāki izjūt skaudību par viņu bērnu labākajiem dzīves apstākļiem – finansiālajiem vai psiholoģiskajiem. Klasiskās vecāku frāzes: “Ja tu zinātu, kā kolhozā ravējām bietes, kā laukos bija jāstrādā! Tu nenovērtē, cik tev laba ģimene, man bija jāizaug bez tēva.”

Meiteņu un zēnu audzināšana
Atsaucoties uz Vēdu rakstiem, Ruslans Naruševičs apgalvo, ka pirmais, kas cilvēkam jāizdara savā dzīvē, – jāsaprot, vai esi piedzimis vīrieša vai sievietes ķermenī. Dvēsele var iemiesoties kā vienā, tā otrā dzimumā, un atšķirības būs ne tikai fiziskajā, bet arī psihiskajā uzbūvē: “Dzīvojot uniseksa sabiedrībā, kur daudz bērnu tiek sabāzts vienā klasē, neviens vairs nepievērš uzmanību šīm atšķirībām. Kaut arī personības ir dažādas, visi saņem vienādu attieksmi un stingrību. Vēdiskajā izpratnē gudrība, zināšanas, saprāts, miers un labestība – šīs visas iezīmes sievietei piemīt dabiski. Tāpēc meitenes vecāku uzdevums ir nesamaitāt viņas tīrību, maigumu, nenodarot viņai pāri. Aizstāvība, drošība – tas viss viņai jāsaņem, lai neizjauktu Dieva doto harmoniju. Meita iegūst drošības izjūtu, redzot tēvu rūpējamies par māti. Un, lai cik lepns tēvs būtu par savu meitu, viņam nevajag sajūsmināties un tīksmināties par savu atvasi, bet gan, neskopojoties ar mīlestības apliecinājumiem, rūpēties par sievu. Tieši šādā, nepastarpinātā, veidā meita iegūst drošības izjūtu. Šādā ģimenē meitas skaistuma etalons būs māte, nevis žurnālu bildītes. Tādā ģimenē meita vēlas līdzināties mātei ar domu: “Ja es būšu tāda kā mamma, tad mani mīlēs.” Abiem dzimumiem šajā ziņā ir pretēji uzdevumi. Sievietei svarīgi ir saglabāt savu sākotnējo gaišumu un tīrību, vīrietim jāpapūlas, lai kļūtu vērtīgs sabiedrības acīs. Grūtības un šķēršļi norūda vīrieti, bet ne sievieti.

Vēdu raksti liecina, ka meitu labāk audzināt mātei, dēlu – tēvam. Vecākiem ir tieksme maigāk izturēties pret pretējā dzimuma bērnu. Kāpēc meitas neklausa māti? Jo tas nozīmē līdzināties mātei, ko zemapziņā meitas grib vismazāk, ja ģimenē kaut kas nav izdevies. Līdzīgi zēni neklausa tēvam, ja tēvs nav gādīgs un taisnīgs. Tāpat notiek, ja sieva neciena vīru. Ja meitene bērnībā izjūt emocionālo vai – vēl sliktāk – fizisko teroru, tas smagi iedragā viņas apziņu, liekot domāt, ka viņa nav vērtīga. Bet, ja reiz nav vērtīga, tad arī nav ko zaudēt. Kāda pazīstama sportiste konsultācijā atklāja, ka bērnībā tikusi apsaukāta par muļķi, govi, kazu, dēli utt. Turklāt šo emocionālo agresiju viņa saņēma no tuviniekiem. Kaut gan pagājuši jau vairāk nekā 20 gadu, iekšēji viņa jūtas kā bērnībā. Visu dzīvi viņa pūlas, lai pierādītu, ka ir mīlestības vērta: “Nu un, ka govs, toties izglītota!” Zēni ar šādu apsaukāšanu tiek galā labāk, jo viņu domāšana ir vērsta ārpus, ne iekšpus. Ja meiteni bērnībā kāds no vecākiem pēris vai tikai iesitis, tad nākotnē iegūsim stabilu psihoterapeita klienti. Ja pērienu saņem zēns, viņš turpina uzskatīt, ka nebija to pelnījis un vainu sevī neredz. Zēns pretstatā meitenei ir vairāk orientēts nepilnības saskatīt apkārtējos, ne tik daudz sevī. Ja mazai meitenei kāds aizrādīs, ka viņai ir ne tādas drēbes vai cepure, viņa to ļoti pārdzīvos, bet puisis domās, ka teicējs pats nav pie pilna prāta. Puiši mēdz būt praktiskāki, tāpēc viņus daudz vairāk par psiholoģisko teroru aizskar, ja kāds atņem viņa mantu.”

Ūdens, gaisa, zemes un uguns bērni
Ruslans Naruševičs pārliecināts, ka, neraugoties uz to, ka ikviens bērns ir spilgta individualitāte ar tikai tai piemītošām īpašām rakstura iezīmēm, tomēr ir kas tāds, kas visas dvēseles vieno, un tā ir piederība pie noteiktas stihijas. Ir patiesi vērtīgi izprast, pie kuras stihijas pieder jūsu bērns. Apzinoties to, vecāki daudz labāk izjūt un saprot veidu, kā viņa bērns raugās uz pasauli un izjūt to.

“Bērns, kas pieder pie ūdens stihijas, ir jūtīgs, viņa dabā ir pētīt attiecības. Tas ir humanitārais tips, kas nācis, lai apgaismotu citus ar zināšanām. Viņu visbiežāk interesē filozofija, psiholoģija, reliģija, literatūra, māksla. No vienas puses, šie bērni ir imūnāki pret liktenīgām kļūdām, no otras – jūtīgās dabas dēļ vecākiem viņus vajadzētu pasargāt. Nav vēlams šādus bērnus bieži ņemt līdzi uz saviesīgiem pasākumiem vai ballītēm ar lielu alkohola patēriņu, jāsargā no vardarbības piesātinātām filmām, spēlēm vai vietām, kur morālās vērtības netiek augstu vērtētas, nevajadzētu viņu ievilkt kopējā materiālisma plūsmā, kas ir samērā agresīva. Skolā šādus bērnus bieži apsaukā par to, ka viņi nespēj citiem nodarīt pāri un neprot sevi aizsargāt pat tad, ja viņus sāpina un izsmej. Viņu iekšējie morāles standarti ir ļoti augsti. Sabiedrības acīs bērns var izskatīties pēc gļēvuļa, taču šīs dvēseles uzdevums ir nākt pasaulē, lai būtu par skolotājiem un ar savu paraugu mācītu citiem labestību un līdzcietību, skaidro psihologs.

Katra cilvēka dvēselei ir savs uzdevums
“Bērni, kas pieder pie uguns stihijas, ir ļoti aktīvi, grib darboties, paši labprāt uzņemas iniciatīvu, nereti kļūst par līderiem mācībās un sportā. Viņiem ne īpaši patīk lasīt grāmatas vai klausīties, kā vecāki lasa pasakas, viņi nevēlas dzīvot iztēles pasaulē, drīzāk vēlas to baudīt dzīvajā, skrienot un dauzoties, izmēģinot to uz savas ādas. Dažreiz viņus spēj saistīt kino, ja notiekošais uz ekrāna atbilst viņa iekšējai dinamikai. Par uguns stihijas bērniem mēdz teikt, ka viņi ir nemiera gari, viņi nespēj mierīgi nosēdēt uz vietas, viņu agregātstāvoklis ir kustība, viņiem nepieciešams organizēt, vadīt. Tieši tāpēc nereti dzīvē viņi var kļūt par uzticamiem sabiedrības līderiem ar augstu morāles standartu.

Pie gaisa stihijas piederīgie ir ļoti draudzīgi, atvērti, viņiem patīk sazināties, jautāt, runāties, uzzināt, izpētīt kaut ko jaunu un pastāstīt par to citiem. Viņi ir ļoti jutīgi pret dažādām smaržām, garšām, krāsām, vizuālo noformējumu. Saskarsme ar gaisa stihijas bērniem ir viegla, dzīvi viņi uztver labprātāk rotaļas, spēles formā.

Bērni, kas saitīti ar zemes elementu, ir ļoti praktiski, apdomīgi, nosvērti, racionāli, viņiem patīk visu izsvērt un tikai tad rīkoties. Emocijas viņus neaizrauj, viņu saistmateriāls ar dzīvi ir prāts. Nākotnē zemes stihijas bērni var lieliski darboties tirdzniecības jomā, kļūt pat uzņēmējiem, palīdzēt krāt un citiem vairot finanses.

Jāņem vērā, ka katrs personības tips problēmas šķetinās pavisam atšķirīgi. Ugunīgā tipa bērnam šķiet pavisam normāli risināt konfliktu izkaujoties, turpretī jūtīgajam tāda rīcība būtu pretēja iekšējiem principiem. Un viņam paziņojums, ka uzvedas kā meitene, jo nekaujas, ir dziļi aizskarošs ar iespējamām sekām,” pārliecināts Ruslans Naruševičs.

Motivācija un komunikācija
Kā motivēt darboties šos bērnus? “Komunikācijā ieteicams piedāvāt to, kas katram tipam šķistu saistošāks. Aktīvais tips vēlēsies skriet, peldēt un slēpot, jūtīgais – palasīt kādu pasaku, dziedāt, krāsot, zīmēt, veidot, pastaigāties mežā. Ja bērns atsakās izdarīt to, ko vecāki prasa, viņš ir jāmotivē. Var apsolīt kādu piedzīvojumu, piemēram, pastaigu zoodārzā kopā ar labāko draugu. Taču – pēc lūguma izpildes.

Saziņā ar jūtīgiem bērniem nepieciešams izmantot iespējami vairāk īpašības vārdu un emociju, stāstot gan par to, kā jutīsies bērns pats, gan raksturojot arī citu iesaistīto personu pārdzīvojumus. Ūdens jeb jūtīgā tipa bērns jāaizrauj nevis ar sasniedzamo mērķi, bet gan ar to, kādu prieku radīs šis rezultāts. Piemēram, “ja ātri sakārtosi savu istabu, aiziesim salasīt mammai puķes, un viņa tik ļoti priecāsies”! Jo jūtīgāks ir bērns, jo mierīgāk ar viņu jārunā. Mierīgi – tas nozīmē – pārlieku neiesaistot emocijas.

Turpretī aktīvais tips gluži pretēji ir orientēts uz rezultātu, nevis procesa izbaudīšanu. Bērns, kam uguns elements ir dominējošais, pats grib būt darītājs un kaut ko sasniegt. Lai šo bērnu motivētu ātri uzkopt istabu, apbalvojumā var solīt daudz darbību: “Ja ātri uzkopsi istabu, tad tūliņ iesim ārā, un tu varēsi skriet līdz pļavai, tad kopā salasīsim puķes un pēc tam no tām uzpīsim vainagu!”

Visos bērnos līdz 9 gadu vecumam svarīgi radīt drošības sajūtu
Bērnam, kurā dominē gaisa elements, jāpiedāvā darbības, pievēršot uzmanību atsevišķām detaļām un akcentiem. Visu maņu orgāni viņam ir ļoti attīstīti, tāpēc svarīgi padomāt par iecerētā pasākuma niansēm – skaņām, smaržu, vizuālo veidolu: “Ja ātri uzkopsi istabu, tad lasīsim ziedus visskaistākajās krāsās. Izveidosim pušķi, kuram vidū būs dzeltenie un apkārt baltie ziedi. Redzēsim spilgtus taureņus, dzirdēsim jaukas putnu dziesmas.”

Zemes elementa pārstāvim šķiet, kāpēc vispār jāplūc ziedi, tie tāpat pēc nedēļas ieguls atkritumu spainī. Tā kā stabilitāte un laiks šim tipam ir vissvarīgākie faktori, viņam jāzina, cik ilgi un tieši kādā veidā tiks sasniegts iecerētais mērķis. Tāpat svarīgi zināt, cik nozīmīgs šis pasākums, kāds no tā labums un vērtība. Vēl svarīgāks ir plānotās izklaides secīgums, jo zemes tipam ir ļoti smagnēji un grūti pielāgoties, gluži kā vilcienam ātri apmest līkumu. Tāpēc šis bērns jāmudina uz darbiem citādāk nekā pārējie: “Ja līdz pulksten 13:00 pagūsi sakārtot istabu, tad no 13:30 līdz 14:30 dosimies uz pļavu pēc ziediem. Sākumā iesim līdz veikalam, kad tiksim līdz luksoforam, tad nogriezīsimies pa kreisi, bet tālāk iesim pa meža taku, varbūt aiziesim ciemos arī pie vecmāmiņas,” iesaka psihologs.

Ruslans Naruševičs atgādina, ka neatkarīgi no tā, kura stihija bērnā ir vadošā, visiem līdz deviņu gadu vecumam svarīgi radīt drošības un stabilitātes izjūtu: “Viens no veidiem, kā to panākt, ir piedāvāt darboties kopā, izsakoties daudzskaitlī: “Pagatavosim pusdienas, nomazgāsim traukus, iztīrīsim māju, sakārtosim istabas, pabarosim suni, izcepsim kūku.” Tas nostiprina bērnā pārliecību, ka viņš nav viens. Skaidrs, ka visus šos darbus līdz galam pamatā paveiks mamma viena pati, tomēr ir vērts piedāvāt līdzdarboties, lai attīstītu viņā ne tikai vēlmi palīdzēt, bet arī drošības izjūtu. Pēc deviņu gadu vecuma šo daudzskaitļa formu vecāki droši var atmest, jo bērns to sāks uzskatīt par smieklīgu."

Vēdiskais psihologs un astrologs rezumē: “Vislielākā dāvana bērnam – kopēja laika pavadīšana ģimenē. Agrāk vecāki lasīja bērniem pasakas, stāstīja par Dievu, attīstot vēlmi ne tikai klausīties, bet arī paklausīt, sekot. Vecākiem jāizvēlas – mīlēt vai baidīties. Ja mīl, tad kalpo un rūpējas. Un negaida pretī. Ir skaidrs, kad jūs pēdējoreiz sabārāt savu bērnu; tas bija vakar, bet – kad uzlielījāt?”

Žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Shutterstock

 

http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/202293/ka-audzinat-musdienu-bernu-vediskais-astrologs-lidz-sesu-gadu-vecumam-nedrikst-sodit