Kā dzīvot Jaunajā laikmetā- iepazīšanās seminārs 1.martā

Dziedināšanās darbnīcas un iepazīšanās tikšanās 1.martā

Laba diena!

 

Rakstu šo visiem, kuri vēlas PRAKTISKI sevi pilnveidot un dziedināt. Ar dziedināšanu saprotot prasmju apgūšanu un darbošanos ar savām enerģijām. Apzinot un enerģētiski dziedinot savas projekcijas ārējā pasaulē, mēs paplašinām apziņu un kļūstam apgaismotāki... 

Un tas viss intensīvās dziedināšanās darbnīcās. Pilns darbnīcu cikls ir četras darbnīcas pa piecām dienām katra (vai sadalītās pa 2 x 3 dienām) - tas ir kā izmantot sava atvaļinājuma četras nedēļas savas dzīves pamatu pilnīgai izmaiņai. Praktiski apgūstot savu dzīvi veidot nevis no pagātnes traumām un pasaules uztveres kā naidīgas un agresīvas vides, bet gan no mīlestības enerģijām, pasauli uztverot kā draudzīgu mīļu un visādā veidā mūs atbalstošu....

Cits to sauc par seno dzīvesziņu (arī mūsu senču - seno baltu dzīvesziņu), cits par šamanismu, cits par enerģētisko dziedniecību, cits vēl kā savādāk. Un visiem ir taisnība...

 

Ir bijuši cilvēki, kuri pirms uzsākt šo interesanto sevis izmainīšanas ceļojumu, ir izteikuši vēlmi iepazīties kādā īsākā seminārā. Tagad tiek piedāvāta šāda iespēja.

1.martā plkst 18:00 Rīgā, Ģertrūdes ielā 54 (blakus Lido) mācību centra ELISANDA telpās notiks iepazīšanās seminārs. Iepazīsimies klātienē ar zināšanām un enerģijām, kas pašos pamatos ļauj mums mainīt pasaules uztveri- tādējādi mainot arī savu dzīvi, dziedinot sevi un apzināti radot veselību, laimi, prieku un mīlestību savā turpmākajā dzīves ceļā.

 

Īpaši aicināti tie, kuri jau ir apzinājušies to, ka vēlas mainīt sevi ar šo darbnīcu palīdzību.

Pirmā piecu dienu darbnīca būs no 28.marta līdz 1.aprīlim. Pirmā divreiz pa trīsdienu darbnīca būs no 15.līdz 17.martam un no 12.līdz 14.aprīlim.

 

Papildus informācija: http://sidrabvejs.blogspot.com/

 

http://sidrabvejs.blogspot.com/2013/01/dziedinasanas-darbnicas-2013gada.html

 

Organizatorisku iemeslu dēļ, lūdzu, iepriekš dot ziņu par vēlmi piedalīties gan 1.marta iepazīšanās seminārā, gan dalībai darbnīcās.

 

Mīļi un gaiši

 

Jānis / Baltais Vējš 

V.Vētra aicina uz koncertiem

Varis Vētra aicina uz koncertiem «Viena mirkļa dēļ...» Darbs pie aktiera un režisora Vara Vētras otrā studijas albuma «Viena mirkļa dēļ…» ir pabeigts. Tajā apkopotas 15 oriģinālkompozīcijas – romantisku un eksistenciālu pārdomu un atmosfēru rosinoši skaņdarbi. Jaunā ieraksta dziesmu programmas koncerti martā, aprīlī un maijā notiks daudzās Latvijas pilsētās, informē albuma izdevējs un koncertu rīkotājs «BILŽU BIROJS».   http://www.apollo.lv/zinas/varis-vetra-aicina-uz-koncertiem-viena-mirkla-del/555176

Grāmatu izstāde Ķīpsalā

Grāmatu izstādi Ķīpsalā bagātinās plaša kultūras programma

No 28.februāra līdz 3.martam Ķīpsalas hallē četru dienu garumā notiks tradicionālā starptautiskā grāmatu un izdevniecību izstāde «Latvijas Grāmatu izstāde», kas būs bagāta ar dažādiem kultūras notikumiem.

Par dzīves un nāves noslēpumiem

Par dzīves un nāves noslēpumiem spriežam kopā ar Pēteri Kļavu

 

Mīliet visu, jo viss tūlīt pāries!

Par dzīves un nāves noslēpumiem spriežam kopā ar Pēteri Kļavu – bērnu ārstu reanimatologu, filozofu un zinātnieku.

Katrs no mums kaut reizi ir aizdomājies par esības lielāko mīklu: vai mūsu dzīve beidzas līdz ar fiziskā ķermeņa nāvi. Un, vai tā ir taisnība, ka dvēsele ir nemirstīga? Vai eksistē ”cita saule”? Pēteris Kļava meklē un atrod atbildes uz šiem jautājumiem.

Katras savas dežūras laikā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas reanimācijas nodaļā Pēteris Kļava saglabā dzīvību tiem bērniem, kurus var noturēt šajā pasaulē, un pavada viņsaulē tos, kam vairs nav iespējams palīdzēt. No vienas puses, viņš ir mazliet Dievs, bet no otras – bezpalīdzīgs vērotājs. Strādājot tādu darbu, ārsti kļūst vai nu par ciniķiem, vai vienaldzīgajiem, vai arī filozofiem. Citādi nav iespējams katru dienu mēģināt atbildēt uz jautājumu ”Vai es izdarīju visu, lai šis bērns dzīvotu?” un ”Kāpēc cilvēkiem tik daudz jācieš?” Pēteris Kļava ir izvēlējies filozofijas ceļu. Kopš 1985. gada viņš nopietni pievērsies dzīves un nāves jautājumu pētīšanai un labprāt dalās ar mums savās zināšanās.

Mūsu saruna notiek biroja telpās Rēriha ielā. Es ievēroju, ka Pētera Kļavas acis un skatiens ir kā bērnam jeb, precīzāk, – kā cilvēkam, kurš dzīvē ir daudz redzējis, taču nav tajā vīlies un vēl arvien tic brīnumiem. Un tad es atcerējos izcilā amerikāņu rakstnieka Dž. D. Selindžera romānu “Uz kraujas rudzu laukā”. Tā galvenais varonis ir pusaudzis, kurš sapņo par to, ka, izaudzis liels, strādās par cilvēku, kas stāv kraujas malā un ķer rudzu laukā spēlējošos bērnus, lai neviens no viņiem nenokristu lejā. Un man ienāca prātā doma: ”Jauneklis ir izaudzis, un viņa sapnis ir īstenojies.” Kā jau katrs īstenots sapnis, arī šis atšķiras no ideāla: izrādās, ne visus un ne vienmēr izdodas glābt.

Pēteris Kļava ir dzimis 1964.gada 20.jūlijā. Pabeidzis Rīgas Medicīnas institūta Pediatrijas fakultāti un ieguvis anesteziologa reanimatologa specialitāti. Nu jau vairāk nekā divdesmit gadus strādā par ārstu reanimatologu Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Kopš 1985. gada pēta globālus jautājumus, kas saistīti ar dzīves–nāves fenomenu, ārpusķermeņa pieredzi un cilvēka attīstību. 2001. gadā bija Dalailamas vizītes Latvijā galvenais iniciators un organizētājs. Vairākus gadus vadījis televīzijas sarunu raidījumu "Šeit un tagad". Dibinājis biedrību Reanimare, kas meklē atbildes uz mūžseno jautājumu: kā padarīt dzīvi harmonisku. Lasa lekcijas, vada seminārus.

– Pēteri, varbūt uzreiz ķersimies pie globāliem jautājumiem – kas ir nāve? Kāpēc tā mūs biedē?

Cilvēkus biedē neziņa un notikušā neatgriezeniskums. Es strādāju bērnu reanimācijā, redzu mirstam simtiem bērnu. Un esmu ievērojis, ka vecāki, kuri zaudē savu bērnu, ļoti reti uzdod sev jautājumu ”Kas ir nāve?”. Viņi domā tikai par to, ka ”vairs nekad”, cieš, rīko bēres, iet uz kapiem un gadiem ilgi skatās uz fotogrāfijām. Zaudējuma bēdas ir milzīgas. Taču tiem, kas uzdod sev jautājumu ”Kas ir nāve?”, un meklē uz to atbildi, ciešanas mazinās, jo cilvēks sāk saprast: nāves nav. Ir pāreja citā eksistences formā, saplūšana ar to balto gaismu, kuru redzējis katrs, kas piedzīvojis klīnisko nāvi.

Daudzi gudrie to zina. Kad Cīrihē nomira Einšteina draugs, zinātnieks savā dienasgrāmatā ierakstīja: ”Mums, fiziķiem, nāve neko nenozīmē. Tu aizgāji pirmais, es tev sekošu. Pagātne, tagadne un nākotne ir uzmācīga ilūzija.” To reizēm intuitīvi jūt bērni. Astoņgadīga meitenīte, kuru es ārstēju... nav svarīgi, no kā... tad, lūk, viņa neilgi pirms savas aiziešanas teica saviem vecākiem pārsteidzošus vārdus: ”Mamma un tēti, jums jāsaprot, jūs tikai nebaidieties, bet mūsu nav! Kad Dievs domā pats par sevi, mēs parādāmies viņa prātā.” Šī meitene un Einšteins runāja par vienu un to pašu: mūsu materiālā eksistence šajā pasaulē ir liela ilūzija, bet nāve – pāreja.

Uz jautājumu ”Kas ir nāve?” ir vairāku līmeņu atbildes. Tik sarežģītas zināšanas jāskaidro tā, lai cilvēki ar dažādu attīstības pakāpi saprastu viņiem pieejamo informācijas daļu un lai šī sapratne sniegtu viņiem mierinājumu. Pirmais līmenis – cilvēks piedzīvojis zaudējumu, atbilstoši savas reliģijas likumiem atzinis, ka mirušais nonācis paradīzē vai ellē, ātri apracis vai sadedzinājis aizgājēju, noskaitījis lūgšanas, ticis vaļā no atmiņām un sācis taisīt jaunus bērnus. Tas ir normāls process, kas nodrošina iedzīvotāju skaitu, cilvēku biomasu. Starp citu, jēdzienā ”biomasa” nav nekā slikta – no tās rodas viss labais un vērtīgais. Reliģiskais institūts ir vērtīgs, jo tiem, kas palikuši dzīvi, palīdz pārdzīvot zaudējumu, bet tiem, kas aizgājuši, – veikt pāreju.

Augstākā attīstības līmenī, kad galva nav aizņemta ar nepārtrauktām ciešanām vai neapstrīdamiem reliģiskiem uzskatiem, kad tajā ir pietiekami daudz vietas, lai uztvertu jauno, cilvēks apzinās, ka nāve ir vienkārši atbrīvošanās no miesas un pāreja citā dimensijā. Turklāt var būt vairākas šādas dimensijas un tās nav ne paradīze, ne elle.

Un vēl bez parastās gudrības ir arī augstākais viedums – izredzētajiem.

– Tad pievērsīsimies gudrībai! Augstāko viedumu varbūt šoreiz neaplūkosim, bet parunāsim par nāvi mazliet dziļāk nekā parasti. Pašreiz vērojama interesanta parādība, kuras liecinieki mēs esam: jautājumu ”Vai eksistē dzīve pēc nāves?” apcer mūsdienu zinātne. Turpretī reliģija, kas it kā nodarbojas ar garīgiem meklējumiem, pamatīgi atpaliek. Vai tas nav dīvaini?

Tā nu ir sanācis, ka pašlaik fiziķi teorētiķi ir tuvāk šo jautājumu izpratnei, nekā garīgie darbinieki. Arvien mazāk vietas paliek filozofijai, un rodas arvien vairāk zinātnisko pētījumu. Tikai 4 % iedzīvotāju piemīt ģenētiska nosliece uz garīgumu, tikai 16 % – uz biznesu un sistemātisku darbu. Taču bez iedzimtām nosliecēm mūsos ir ielikta arī tieksme pēc daudzpakāpju attīstības dažādos virzienos. Mūsdienu rietumu sabiedrība ar mākslas, kino, teātra izrāžu, interneta starpniecību mūs pakāpeniski attīsta, padarot garīgākus un strādīgākus. Tāpēc rietumu cilvēks ir uzņēmīgāks un izglītotāks nekā indietis vai tibetietis. Viņš ir gatavs uzsūkt zināšanas, to skaitā arī garīgās. Viņš ir radījis zinātni. Tāpēc jau Dalailama tā tiecas uz Rietumiem. ASV Dalailama ik gadu tiekas ar pirmrindas zinātniekiem: uzaicina kādus septiņdesmit, astoņdesmit zinātniekus – neirofiziologus, ģenētiķus, kvantu fiziķus, matemātiķus – un brīvas diskusijas veidā apspriežas ar viņiem par to, kas ir apziņa, dzīve un kas atrodas aiz tās robežām.

Nāves Baltā gaisma, kuru mēs visi agrāk vai vēlāk ieraudzīsim, ir Visuma reliktā enerģija, kas eksistējusi pirms visa cita. Šis jēdziens ir kopīgs kvantu fizikai un visām reliģiskajām mācībām, to skaitā kristietībai. Gan zinātnieki, gan garīgie līderi vienā balsī apgalvo: gaisma ir visa pamats, tā ir tīra enerģija, kura kaut kādā veidā ir pārvērtusies par materiālo pasauli. Tā ir visur, arī mūsos.

”Es nekad nesaku mirstošiem bērniem, ka viņi nomirs. Un nekad nevienu nemānu, solot šīs dzīves turpināšanos. Es cenšos ļoti īsi atklāt bērnam patiesību: ”Nāves nav. Tu aizej no sava ķermeņa un pārej citā stāvoklī.” Un bērns saņem no manis apstiprinājumu savām izjūtām, ka viņš eksistēs arī turpmāk, tikai citādāk.”

– Daži neirofiziologi apgalvo, ka cilvēku smadzenes nav apziņas avots. Tās darbojoties kā uztvērējs. Ko jūs domājat par šo teoriju?

– Profesors Stjuarts Hamerofs, Arizonas Universitātes anesteziologs un psihiatrs, un viņa Oksfordas kolēģis Rodžers Penrouzs radījuši apziņas kvantu teoriju. Viņi uzskata, ka cilvēku smadzenes ir kvantu dators, bet apziņa – tā programmnodrošinājums, kas nāk no ārpuses, no Visuma, savukārt dvēsele ir informācija, kas uzkrāta kvantu līmenī. Līdzīgs viedoklis tika pausts jau sen, taču šiem pētniekiem ir izdevies rast tam zinātnisku pamatojumu: apziņas jeb informācijas nesēji ir miljardiem smadzeņu nervu šūnās izvietoto olbaltumvielu mikrocaurulīšu (microtubules), kurām līdz šim tika atvēlēta vien necila armatūras un šūnu iekšējo transporta kanālu loma. Kvantu informācija tajos uzkrājas un nevar tikt iznīcināta pat pēc ķermeņa bojāejas. Kad ķermenis iet bojā, šī informācija saplūst ar Visumu. Un eksistē bezgalīgi. Profesors Stjuarts Hamerofs šo informāciju sauc par ”dvēseli”.

– Iznāk, ka cilvēks ir biorobots ar ārēju enerģijas avotu. Un kā tad ar apgalvojumu, ka Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības.

Es šeit nesaskatu pretrunu: apziņas dzirksts viņā ir no Dieva. Lai cilvēks varētu kļūt līdzīgs Dievam, viņam jāiepazīst sevi, un to var izdarīt, mīlot, kalpojot un cienot citus cilvēkus. Šo ideju ir grūti iegalvot tiem, kas pār mums valda, kā arī miljardiem citu cilvēku, kuri dzīvo līdzīgi zivīm, neapzināti kopojoties, un tāpēc katru dienu 40 000 bērnu mirst no bada. Būtu labi, ja šo tautas masu varētu vest pie prāta, pacelt augstākā attīstības līmenī. Attīstības process ir lēns un sarežģīts, tomēr tas ir iespējams!

Zināšanas par nāvi maina mūsu dzīvesveidu. Bet mēs šīs zināšanas atgrūžam. Viduslaikos Eiropā aizliegtais temats bija sekss, toties nemitīgi tika runāts par nāvi. Mūsdienās visi runā par seksu un par aizliegto tematu kļuvusi nāve. Sabiedrībā atliek vien izrunāt šo vārdu, un visi paziņas novērš no tevis skatienu un aizbēg, it kā, ja viņi šo vārdu neizrunās, tad dzīvos uz Zemes mūžīgi.

Iedomājieties: cilvēks nevar nomirt pavisam. Nāves brīdī zūd tikai viņa materiālā izpausme. Mēs zaudējam fizisko ķermeni, bet tas, kas mēs esam, – personība – paliek. Mūsu enerģētiskā būtība, kas uztver visas parādības un reaģē uz tām, turpina dzīvot un nav ierobežota ne telpā, ne laikā. Tā ceļo pa citām pasaulēm un saplūst ar Dievu.

”Vienpadsmitajā klasē es redzēju sapni: sieviete atnesa man melnu grāmatu, kurā ”viss ir uzrakstīts”. Pēc dažiem gadiem šis sapnis piepildījās. Es studēju medicīnas institūtā, un kāda sieviete man piedāvāja nopirkt melnu grāmatu, kurā ”viss ir uzrakstīts”. Grāmata saucās Bhagavadgīta – indiešu Bībele par realitāti. Grāmata maksāja trīsdesmit piecus rubļus, bet mana stipendija tolaik bija četrdesmit rubļu. Tomēr es vienalga to nopirku un naktīs lasīju kopmītņu istabiņā zem segas, jo baidījos, ka man šo ”reliģisko literatūru” atņems.”

– Kādi notikumi mudināja jūs uz pārdomām par nāvi un tās izzināšanu?

– Dzīvē mēdz gadīties tādi notikumi, kurus nav iespējams aizmirst, bet par kuriem ir neērti stāstīt. Šādi gadījumi parasti notiek ar ārstiem, lidotājiem, kosmonautiem: ”Redzēju neizskaidrojamas lietas, taču nevienam par to neteikšu, citādi vēl nosauks par jukušu vai narkomānu, nepielaidīs pie darba, dežūrām, lidojumiem.”

Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, kad es tikko biju sācis strādāt par reanimatologu, Daugavpilī kādā dzīvoklī bija sprādzis gāzes balons. Māte uzreiz bija gājusi bojā, bet dēlam bija 90 % ķermeņa apdegumu. Zēnu atveda uz reanimāciju. Izglābt cilvēku, kuram ir tik plaši apdegumi, pat mūsdienās nav iespējams. Zēna dzīvība nebija glābjama. Es gāju pa gaiteni un grasījos ieiet pie viņa palātā – pirmajā pa labi. Pirms manis tur iegāja māsiņa ar gariem, izlaistiem matiem, ģērbusies baltā halātā. Es nodomāju: ”Interesanti, kas tā par jaunu māsiņu, kas šodien dežurē?” Pēc piecām sekundēm arī es iegāji palātā. Taču tajā, izņemot pacientu, neviena cita nebija. Bet es taču skaidri biju redzējis palātā ieejam jaunu sievieti tādā dīvainā, garā un brīvi krītošā halātā! Pēkšņi monitors sāka rādīt strauju slimā zēna stāvokļa pasliktināšanos: viņa sirds pukstēja arvien lēnāk un lēnāk. Es uzsāku reanimēšanu, taču zēns nomira. Un man nav nekāda cita skaidrojuma notikušajam, kā vien tas, ka zēna māte bija atnākusi, lai palīdzētu viņam iziet no ķermeņa.

Bija vēl viens gadījums, kas ilgi man nedeva miera. Trīsgadīga meitenīte nomira pēc ļoti sarežģītas sirds operācijas. Un pat pēc vairākām dienām māsiņas un sanitāres tukšajā palātā dzirdēja meitenītes raudāšanu. Pat tie, kas nejauši nokļuva palātā un neko nezināja par notikušo, arī dzirdēja, kā meitenīte sauc mammu. Mazulīte nespēja veikt pāreju, jo viņu nelaida vaļā no šīs pasaules un noturēja nāves vietā tuvinieku, galvenokārt mammas, ciešanas un vaimanas.

Visiem būtu jāzina, ka cilvēka nāve ir ilgs un sarežģīts process nevis acumirklīgs akts: bija cilvēks – bums, un viņa vairs nav, viņš ir anihilējies! Mēs visi saprotam, ka embrijs mātes miesās jāaudzina, jālolo, lai viņam būt iespēja klausīties labu mūziku, siltus vārdus, dziesmas. Un tad viņš piedzims vesels un būs labs cilvēks. Mirstoša dvēsele arī jālolo, tai jāvelta rūpes un uzmanība, taču bez puņķiem un skaļām vaimanām. Jo šai dvēselei priekšā ir garš ceļš un atdzimšana citā ķermenī.

– Tātad nevajag ļauties neapturamām bēdām, vaimanāt ”kam tu mani esi pametusi” un lūgt šo tuvinieka dvēseli neaiziet?

– Nē, nevajag, jo citādi tā tiešām var palikt. Un būs lemta ciešanām. Nelaimīgo un neizglītoto tuvinieku kliedzieni brīdī, kad dvēsele pārceļas garīgajā dimensijā, traucē šo procesu. Pārejas process ir svētlaimīgs, tam jānotiek klusumā, gaišās, cēlsirdīgās skumjās. Citādi aizgājējs var palikt par spoku un klīst zemes dzīvē, pieķeroties savai mājai vai radiem.

Lūgšanas, vēršanās pēc palīdzības pie tā, kurš prot pāriet no fiziskā ķermeņa garīgajā, – pie jebkuras reliģijas Dieva – ir labākā palīdzība mirstošajam. Lūgšanām jābūt līdz pat četrdesmit dienu ilgām, kamēr norisinās ēteriskās miesas sašķelšanās, kurā mitusi dvēsele šajā, zemes dzīvē, un dvēsele pilnībā pāriet citā dimensijā.

Jūs ar tādu mīlestību un pašatdevi rūpējaties par svešiem bērniem! Vai jums pašam ir bērni?

– Esmu divpadsmit gadus precējies un audzinu divus bērnus, zēnu un meiteni, – tie ir manas sievas bērni no pirmās laulības, un viņi man ir ļoti svarīgi.

– Labs veids, kā tikt pie minimālas atbildības par bērniem, gūstot no tiem maksimāli daudz prieka.

– Vienpadsmit gadu vecumā es nesapratu, kā var mīlēt vienu sievieti visu mūžu. Bet ja nu otrā vai trešā izrādītos labāka? Skolā četrus gadus pēc kārtas mums bija trīspadsmit krievu valodas un literatūra stundu mēnesī. Es aizgūtnēm lasīju krievu klasiķu darbus, kuros nav atrodami mīlas stāsti ar laimīgām beigām. Lepnais un vientuļais Pečorins no Ļermontova romāna "Mūsu laika varonis" bija mans virtuālais fantoms, ar kuru es domās sarunājos. Es ļoti agri sajutu, ka nevaru būt laimīgs parastā ģimeniskā līmenī. Un tajā pašā laikā es vienmēr esmu ļoti labi sapraties ar bērniem. Pedagoģe Ilze Arhipova, kura manā skolā mācīja krievu valodu un literatūru, ieteica man kļūt par bērnu ārstu. Es biju kategoriski pret. Par ārstu – jā, bet tikai pieaugušajiem! Stājos Vispārējās ārstniecības fakultātē, taču man pietrūka pus punkta, un mani uzņēma pediatrijā, un par to es liktenim esmu no sirds pateicīgs.

Daudzus gadus strādādams reanimācijā, esmu sapratis, ka ir ļoti viegli radīt bērnus un tādējādi apmierināt savu egoismu. Radi tādu mazulīti, paauklē, noskūpsti, noglāsti... Bet ko vēl tu viņam vari dot? Es redzu šos nodzērušos deģenerātus, kuri, protams, arī ir dievišķi radījumi, taču vairojas kā zivis dīķī, un viņu bērni pēc tam cieš un mirst. Es saprotu, ka kāds varbūt ir audzis šausmīgos apstākļos un kļuvis par ģēniju vai svēto, kāds cits kopš bērnības dzīvojis milzīgā trūkumā un kļuvis par Deva avatāru. Es saprotu, ka materiāli psiholoģiskais komforts bērna audzināšanā ne vienmēr ir svarīgākais. Taču man ir sava, personiska attieksme pret ciešanām. Un es nekādā gadījumā nevēlos tām pakļaut cilvēkus.

Katrs pats izvēlas savu atbildības mērauklu. Un es esmu izvēlējies atbildību par pieņemtiem bērniem un saviem pacientiem.

Īpašie Happy Nation jautājumi

– Kurš ir svarīgākais cilvēks jūsu dzīvē?

– (Ilgi klusē.) Ja jau man par to ilgi jādomā, – tātad man tāda nav.

Jūsu mīļākā filma?

– Tās ir visas filmas ar Ņikuļina piedalīšanos. Kāpēc Ņikuļins? Tāpēc, ka sarežģītais, pārpasaulīgais Tarkovskis vai ”Matrix”, protams, ir kolosāli! Bet man tā visa ir pietiekami daudz manā dzīvē un darbā. Turpretī, kad skatos Ņikuļinu, saprotu, kā esības pārpasaulīgā gudrība pārtop par ģeniālu vienkāršību. Man tā ir atklāsme. Kādā no pēdējām intervijām Ņikuļinam jautāja: ”Kas ir laime?” Un viņš atbild: ”Tas ir ļoti vienkārši. No rīta es pieceļos. Mēs ar sievu dzeram kafiju. Brokastojam. Un es dodos uz darbu uz cirku.” Ilga pauze, un visa Krievija pamirts, pieplakusi televizoru ekrāniem, – un kas tālāk. Pēc pauzes Ņikuļins turpina: ”Pēc tam es strādāju cirkā. Vakarā atgriežos mājās. Mēs ar sievu ēdam vakariņas. Dzeram tēju. Un es eju gulēt.” Punkts. Viss tiek uztverts kopumā, tā, kā tas ir, bez naida, bez nožēlas. Un ikdienas pelēkumā kļūst redzama Visuma pilnība. Ņikuļins ļauj notikt visam daiļajam – bez nervozēšanas, bez histērijas, bez sabrukuma. Viņš prot pasmieties, viņš mums rāda dziļu esības prieku. Kā Dieva Bērniņš – tāds ir viņa tēls.

– Kāda ir jūsu dzīves jēga?

– Dzīvei nav jēgas. Kāda jēga ir sapnim? Kur ir tie cilvēki, kuri dzīvojuši pirms mums? Viņu nav un nekad nav bijis! Mēs atnākam no tukšuma un tukšumā atgriezīsimies. Nekam nav jēgas, pat daiļradei. Pati esība stāv pāri visam, pāri Mocartam un Baham. Vienkārši ir jādzīvo. Un jādara tas, ko proti. Jāiepazīst pašam sevi. Ļoti interesanti ir cilvēku stāsti par ārpusķermeņa pieredzi. Viņi apmeklē citas pasaules, stāsta par to, cik tur ir labi, – daudz labāk nekā te. Un liekas: cik aizraujoši, liekas, ka tās, citas dimensijas var apmierināt arī tevi. Vajadzētu tās apmeklēt. Apmeklē – man ir bijuši tādi mirkļi, un pienāk laiks, kad tu saproti, ka arī tās citas diženās pasaules nespēj apmierināt tavas prasības. Un tu nonāc pie secinājuma, ka ir vienkārši jādzīvo, jādara, ko vari, un viss lai ir tā, kā ir.

– Ko jums nozīmē laime?

– Laime ir īss zibsnis, kad prāts ir mierīgs, bet garīgais intelekts izjūt mūžīgā spēka klātbūtni, kuram mirdzot atsaucas tava iekšējā gaisma. Iekšējā un ārējā harmonija. Un tu saproti, ka šādā mierpilna prieka stāvoklī vajadzētu atrasties vienmēr. Kas mums traucē? Protams, mūsu mūžīgi rosīgais prāts.

Vēl man laime ir tad, kad slims bērns lūdz ūdeni un es ar karotīti viņu padzirdu un remdēju viņa slāpes. Laime ir tad, kad redzu gudrus, inteliģentus un labsirdīgus vecākus, kuri mīl savu bērnu.

– Vai jums ir svarīgi, lai citi cilvēki jūs mīlētu?

– Man ir svarīgāk mīlēt pašam. Mīlestība ir tad, ja jums ir kopīgas intereses, jums viens un tas pats ļoti patīk vai nepatīk. Uz šādiem pamatiem veidojas pieņemama ģimenes dzīve. Bet vispār, katrs aizmieg un mirst vientulībā. Tāpat kā Dievs ir viens, tā arī tu esi viens. Ja kādam izdodas savā vientulībā integrēt otru cilvēku, – tas ir lieliski.

– Vai vientulība ir nelaime?

Jautājums ir – kāpēc tu esi viens. Daudzi pilnību sasnieguši cilvēki, piemēram Mahariši, iesaka cilvēkiem ģimenes dzīvi. Jēzus Kristus bija Tibetā un teica vīriešiem: ”Labākais klosteris tev ir tava ģimene. Tā ir lieliska kalpošanas skola, jo, darot labu citam cilvēkam, tu dari labu Dievam.” Man pašam patīk mazgāt traukus, gludināt kreklus. Es izmantoju šos mirkļus, lai praktizētu koncentrēto apzināšanos

– Ja jūs būtu visvarens, ko jūs mainītu mūsu dzīvē?

– Es pajautātu Dievam: ”Skaidrs, ka viss ir ilūzija, bet, mīļo Dieviņ, kāpēc Tev vajadzēja radīt ilūziju, kurā bērni un pieaugušie cieš, mirst badā, un tas ir izjūtams fiziskajā līmenī? Radi citu sapni apziņai! Šajā Tavā murgā mums ir slikti. Kāda velna pēc tas mums un Tev ir vajadzīgs?”

Zinātnieki, to skaitā astrofiziķis Stīvens Hokings, uzskata, ka Dievs nav radījis Visumu. Varbūt arī nav radījis. Varbūt to radījuši kritušie eņģeļi un citi nemākulīgie Dieva mācekļi, lai realizētu savus kompleksus. Viņi iemet Dieva radītās dvēseles materiālajās pasaulēs, kuras paši radījuši. Un pēc tam vēro, kas no tā ir sanācis, un rāda saviem draugiem. Svēto skolotāju – Jēzus, Budas – uzdevums ir šīs Dieva dzirkstis vilkt ārā no svešām pasaulēm un atdot Dievam.

Buda ir teicis, ka radīšana ir Dievu tumsonība. Ko viņš ar to domājis? Ļevs Tolstojs sarakstījis ”Karu un mieru”. Viņam bija interesanti rakstīt. Mums – interesanti lasīt. Bet ,ja iedomājamies, ka viņa grāmatu varoņi dzīvo rakstnieka radītajā pasaulē, kur mirst karā, dzemdībās, viņus nomoka slimības? Arī viņi kurnētu un pārmestu radītājam: ”Kāpēc tu neizdomāji labestīgu grāmatu ar labām beigām?”

Ja es būtu Visvarenais, tad izdarītu tā, lai pasaulē nebūtu sāpju un fizisku ciešanu. Bet ar morālām problēmām, kā ”mīl – nemīl”, cilvēks gan jau tiks galā pats.

Gaļina Zaiceva speciāli Happy Nation

http://lv.happynation.info/103-schaste/r…

Dienas doma

Noskaidroju, ka Urantijas mājas lapā publicētās "Dienas domas" ir no grāmatas "Sai Baba uzrunā rietumus", autors Stefans fon Stepskis-Doliva.

Aldis

http://www.urantija.lv/lv/dienasd/

20. februāris

Seksualitāte ir ārkārtīgi svarīga enerģija, dievišķs spēks.

Tā ne tikai nodrošina sugas turpināšanos, bet piesaista dzīvas būtnes vienu pie otras.

Bet seksualitāte ir arī ļoti bīstama enerģija. Tā var darboties ārkārtīgi postīgi.

Ar seksualitāti šodien cilvēks sev rada ļoti, ļoti daudz negatīvas karmas.

Tāpēc apejies piesardzīgi ar savu seksualitāti. Dzīvo ar vienu partneri, ko tu vairs neatstāj. Dzīvo laulībā. Laulība visu noliek savā vietā un tas tevi pasargā no daudzām briesmām.

Savu seksualitāti pasniedz Dievam (7.1), tad tu būsi ne tikai pasargāts, bet arī aplaimots.

Ja tu esi uzticīgs, mīli un cieni savu partneri, tad priecīgi baudi savu seksualitāti kopā ar viņu.

Priekam, laimei un atraisītībai pastāvīgi vajadzētu pavadīt tavu dzīvi. Uz tā visa vajadzētu balstīties tavai seksualitātei.

21. februāris

Tu sapņo par brīvību un domā, ka varēsi darīt un atļauties, ko gribi, respektīvi, kas tev nāk prātā.

Tanī pat laikā tu brīnies, ka, par spīti visai brīvībai, tu nevari atrast to, ko visvairāk meklē: ānandu, laimi un apmierinātību.

Savā iekšienē tev ir skaidrs tēls, respektīvi, skaidra atmiņa par ānandu - tu taču to pa pilnam izbaudīji viņpasaulē. Šo svētlaimi tu meklē.

Tādēļ tava brīvība nevar nebūt izvēlīga. Tā meklē dievišķo svētlaimi, kas ir tava būtība.

Tātad tu nevari darīt un atļauties, ko gribi. Tu arī nevari gribēt dzirdēt putna dziesmu un tanī pašā laikā taisīt troksni.

Tu meklē ānandu. Tāpēc arī tev jāiegriežas tanī ceļā, kurš uz to ved.

Vācu valodā ir spārnotie vārdi: "Visi ceļi ved uz Romu." Tāpēc tu varētu arī no Minhenes uz Romu doties caur Tokiju - bet kāds apkārtceļš!

Atzīsti, ka tava brīvība ir piedzīvot un saprast dievišķo kārtību visā tās krāšņumā. Turies pie tās, jo Dievs ir mērogs.

ES esmu tava laime. ES zinu lielākas sakarības. Tāpēc ES varu arvien no jauna tevi glābt, atbrīvot un vadīt.

Tava brīvība ir labprāt pakļauties dievišķajai kārtībai un atzīt, ka tā ir pilna mīlestības.

Tad tu esi brīvs un laimīgs.

PAPLAŠINĀŠANĀS JAUNAJĀ REALITĀTĒ

SOLARAS PROGNOZE 2013.gadam

http://www.solara-nvisible.ru/

http://www.solara-nvisible.ru/

No krievu/angļu valodas tulkoja Sandra Šņoriņa

 

Pārskats par 2012.gadu.

2012.gads ir kļuvis par bezprecedenta transformācijas gadu. Mēs esam izgājuši cauri dziļai dziedināšanai, nometot kārtu pēc kārtas nokavētos un nepatiesos elementus līdz, beidzot, gada beigās, kļuvām par mirdzošiem Dārgakmeņiem.

Pagājušajā gadā notika vairāki galvenie notikumi, kuri mums ir ļoti palīdzējuši.

 

Pirmais no tiem bija `A Mu`a Ceremonija Rapa Nui (Lieldienu Salās) 2012.gada 21.aprīlī. `A Mu`a – tas ir vārds Rapa Nui valodā, kas nozīmē VIRZĪBU UZ PRIEKŠU.

Tieši tas arī notika. Daudzi iestrēgušie elementi negaidīti atbrīvojās. Mūsu personīgās un planetārās evolūcijas riteņi un zobrati kopš tā brīža sāka netraucēti griezties, ļaujot milzīgajam Likteņa Ratam griezties aizvien ātrāk Tiklīdz tas notika, viss sāka virzīties uz pareizajām vietām.

 

Otrs būtiskais notikums – tā ir nozīmīgā Vienpadsmito Vārtu Aktivācija 22.novembrī. Tā bija noslēdzošā 11:11 Aktivācija un tas iezīmēja kulminācijas punktu mūsu divdesmit vienu gadu ilgušajā ceļojumā caur Vārtiem 11:11.

Tas bija tieši tad, kad paplašinošamies Dimanta Valstība no Neredzamas kļuva redzama, pārvietojot mūs uz pilnīgi Jaunu Ainavu, uz bezgalīgi daudz plašāku līmeni, lai izpētītu un beidzot apdzīvotu to. Es jūtu, ka tas bija gada galvenais notikums.

 

Vienpadsmito Vārtu Aktivācija arī ļāva piedzimt AN Sirds enerģijām uz planētas. Tā ievietoja pirmos Dārgakmeņus Kronī. Šie Dārgakmeņi Kronī - ir mūsu Jaunās Pasaules pamats.

 

Pēc Vienpadsmito Vārtu Aktivācijas iestājās dziļa Sakrālā Pauze. Mums daudz ko nācās integrēt un mainīt. Daudziem no mums bija vajadzīgs ārkārtīgi daudz laika miegam. Mēs iegremdējāmies dziļā klusumā, kurā bija gandrīz neiespējami kontaktēties. Daudzi no mums jutās tā, it kā izietu cauri Tukšuma mākonim, kurš sāka izklīst tikai Jaunajā Gadā.

 

Lai gan datums 12:12:12 tika plaši apspriests, kā izrādījās, tam nebija lielas nozīmes. Pēc tam sekoja Maiju Kalendāra „beigas” 21.decembrī. Un, lai gan daudziem šī diena šķietami pirmajā acumirklī neatnesa Vienpadsmito Vārtu Aktivācijas enerģijas pastiprināšanos, šim notikumam bija būtiska nozīme Vecā Vārtu aizvēršanā, tā, ka tagad mēs varam pilnībā atvērt Jaunā Durvis.

 

Visi šie īpašie 2012.gada notikumi ir aizveduši mūs pie aizraujošā 2013.gada iestāšanās brīža. Tā paša Gada, Kad Viss Ir Iespējams.

 

MŪSU VECO STĀSTU PABEIGŠANA. MŪSU JAUNO STĀSTU UZSĀKŠANA.

 

Kādu stāstu jūs rakstāt?

Daudzi no mums atrodas savu veco stāstu pabeigšanas procesā.

Tas nozīmē, ka daudzas izbeidzošamies attiecības, ierobežota uztvere un ilgstoši apspiestas emocionālās nogulsnes paceļas virspusē, lai mēs tās atlaistu. Tas turpināsies tik ilgi, līdz mēs vairs nenesīsim to sevī.

 

Mūsu vecajiem stāstiem ir jātiek pabeigtiem pirms mēs spēsim sākt rakstīt mūsu jaunos stāstus. Vairākums no mums ir apņēmušies pabeigt mūsu vecos stāstus, lai beidzot mēs spētu sākt dzīvot Patieso Dzīvi, būdami Patiesie, un iegūtu savu jauno Patieso Mērķi.

Par laimi, daudzi no mums vairs nepretojas tiltu uz pagātni sadedzināšanai un ir gatavi atlaist vecos stāstus. Taču ir vēl arī tādi, kuri turas pie tiem baiļu vai sen izsmeltas pieraduma sajūtas dēļ. Lai gan tā laiks vienkārši ir pagājis …

 

Daudzi no mums jau ir pabeiguši savus vecos stāstus un nolikuši tos malā. Mēs gaidām mūsu jauno stāstu sākumu. Kopš brīža kad notika Vienpadsmito Vārtu Aktivācija, mēs atrodamies dziļā Sakrālās Pauzes stāvoklī, integrējot un savienojoties ar mūsu paplašināto Neredzamā Dimanta Jauno Ainavu.

 

Vai mēs tagad dzīvojam mūsu vecajā vai jaunajā stāstā – lūk, galvenais faktors, kurš nosaka to, kādu pieredzi mēs iegūsim šajā gadā. Ja mēs vēl joprojām rakstām mūsu vecos stāstus, mūsu pieredze pilnībā atšķirsies no tā, ko mēs izjustu, ja sāktu pilnīgi jaunu stāstu. Tāpēc tagad galvenā prioritāte ir – pabeigt mūsu vecos stāstus pēc iespējas ātrāk.

 

2013.gads ir pilns ar Zaļās Gaismas Signāliem, un Zeltītām Iespējām īstenot mūsu Vispārdrošākos Sapņus, pat izpaužot to, kas atrodas ārpus mūsu Vispārdrošāko Sapņu robežām. Tie ir sapņi, kas ir pārāk plaši, lai tos spētu saskatīt no mūsu pašreizējās perspektīvas. Tie ir sapņi, kurus mēs neuzdrošinājāmies sapņot vienkārši tāpēc, ka tie ir tas, ko mēs visvairāk vēlamies un kas mums ir visvairāk vajadzīgs.

 

Daudzi no mums ir atteikušies no saviem Vispārdrošākajiem Sapņiem, samierinoties ar to, ka tie neīstenosies šīs dzīves laikā. Mēs esam iemācījušies izturēties katru mums iedoto kripatu kā pret fantastisku pīrāgu, samazinot savus sapņus un padarot tos sasniedzamākus.

Un, neraugoties uz to, mēs stāvam uz savu Vispārdrošāko Sapņu piepildījuma sliekšņa. Tie īstenosies šajā gadā. Tie nāk pie mums, būdami daudz nozīmīgāki par visu, ko mēs šajā brīdī varam iztēloties. Viss, kas mums ir jāizdara, ir jāpabeidz rakstīt mūsu vecos stāstus, jāatliek tie malā un jāpaņem rakstāmais, lai sāktu rakstīt pilnīgi tīrā, jaunā grāmatā.

 

Mums ir ievērojami jāattīsta mūsu spēle 2013.gadā. tas ir tas pats gads, kurā ir nepieciešams visu, ko mēs runājam, domājam, darām un jūtam, padarīt par īstu un patiesu.

Mēs vairs nevaram ilgāk iziet uz kompromisu un slēpt kādu SEVIS-PATIESĀ aspektu. Mums ir jābūt Patiesiem ik sekundi. Un tad mēs spēsim sākt rakstīt mūsu jaunos stāstus un mūsu Vispārdrošākie Sapņi īstenosies pārsteidzoši viegli.

 

DIVAS REALITĀTES

 

Kopš brīža, kad Pāreja 11:11 pirmo reizi atvērās 1992.gadā, mēs esam dzīvojuši divās realitātes sistēmās vienlaicīgi. Pastāvēja gan vecā dualitātes pasaule, gan jaunā Vienotības pasaule. Daudzu gadu gaitā mēs centāmies stāvēt ar plaši izplestām kājām šajās ļoti dažādajās realitātēs, dažkārt pārlecot no vienas otrā. Taču – tā kā attālums starp tām ir kļuvis aizvien lielāks, mums ir jāizvēlas, kurā realitātē mēs dzīvosim.

 

Tā kā Vienotības Matricas Ultra Lielās Realitātes rezonanse ir kļuvusi spēcīgāka nekā jebkad, Dualitātes Matrica ir kļuvusi vājāka un uzsākusi savu ilgstošo sabrukumu. Kā šausmīgas, bet precīzas analoģijas piemērs, tas atgādina galvas nociršanu vistai. Vista jau ir uzsākusi savu turpinošos nāves deju, asinīm šļācoties un trakojot. Tas ir tieši tas, ko mēs esam izjutuši vairāku pēdējo gadu gaitā. Šajā laikā dualitāte cīnījās par savu izdzīvošanu. Var šķist, ka lietas kļūst aizvien sliktākas un sliktākas ārējā pasaulē, taču dualitātes dienas ir skaitītas. Tai vairs nav palicis daudz laika. Mēs vairs to nebarojam/neuzturam, jo tā vairs nav mūsu dominējošā realitāte.

 

2013.gadā dualitātes pasaule turpinās eksplodēt briesmīga neglītuma uzliesmojumos. Tai pat laikā Ultra Lielā Realitāte turpinās kļūt spēcīgāka. Un ne tikai – vēl tās pilnībā atdalīsies. Dualitātes pasaule nepārstās eksistēt, taču šīs divas realitātes kļūs viena otrai aizvien neredzamākas.

 

Tā visa gaitā izpaudīsies skaidrs sadalījums starp veco un Jauno. Tur būs sadalījums starp cilvēkiem, kuri ir Patiesaji un tiem, kuri vēl joprojām ir egoistiskās atdalītības motivēti. Sadalījums starp bagātajiem un nabagajiem būs vēl skaidrāk saskatāms. Taču – tā kā daudzi cilvēki zaudē savu finansiālo pamatu, tas mainīs viņu skatījumu uz dzīvi.

 

Tam, kurā realitātē mēs izvēlēsimies noenkuroties, šogad būs tālejošas sekas – vairāk kā jebkad agrāk. Mēs vairs nespēsim sajaukt kopā enerģijas, kuras neatbilst cita citai.

Mēģinājumi to darīt kļūs tik neērti/nekomfortabli, ka mums vienkārši nāksies izdarīt izvēli un dzīvot ar to, ko sajūtam kā Patiesu. Apstākļu vai mūsu pašu radītā iekšējā spiediena dēļ mēs būsim spiesti pieņemt tādus lēmumus savā dzīvē, kas rezonē ar mūs Patiesajām Sirds Zināšanām.

 

Atšķirības šo divu realitāšu rezonansēs radīs divas dažādas pasaules, kuras, lai gan kādu laiku pastāvēs līdzās uz vienas planētas, aizvien mazāk un mazāk ietekmēs viena otru. Jaunā Pasaule radīsies tieši vecās pasaules vidū, kura mirst mums visapkārt.

 

PAPLAŠINĀŠANĀS JAUNAJĀ REALITĀTĒ

 

Vienpadsmoto Vārtu Aktivācijas laikā 2012.gada 11.novembrī, Neredzamā Dimanta valstība no neredzams kļuva redzama. Tā ir neiedomājami plaša multi-multi-dimensionāla pasaule, kas vēl nekad iepriekš nav pastāvējusi uz šīs planētas.

Kopš tā brīža mēs pielāgojam mūsu būtnes šai ievērojami paplašinātajai valstībai. Tas prasa pamatīgu/visaptverošu pārkalibrēšanos ikvienā līmenī. Lūk, kāpēc šai spēcīgajai Aktivācijai sekoja dziļas Sakrālās Pauzes periods.

 

Kopš mēs esam nonākuši ievērojami paplašinātā jaunā realitātē, mēs bieži jūtamies kā astoņu cilindru motora automašīnas, kas darbojas ar diviem cilindriem. Tomēr tas nebūt nenozīmē to, ka mūsu mašīna ir salūzusi vai ar to kaut kas nav kārtībā. Mums nav nekas jāremontē. Vienkārši viss ir kļuvis pilnīgi citāds, nekā tas ir bijis līdz šim.

 

Iemesls tam, ka mēs jūtam, ka darbojamies ar diviem cilindriem, ierasto astoņu vietā, ir tāds, ka mēs esam pārvietojušies uz pilnīgi jaunu Ainavu. Mūsu automašīnas vēl joprojām darbojas ar pilnu astoņu cilindru jaudu mūsu vecajās Zināmajās pasaulēs. Taču mūsu Zināmās pasaules tagad šķiet esam mazākas nekā iepriekš. Tā, ka astoņi cilindri Zināmajās pasaulēs tagad šķiet kā divi cilindri mūsu Jaunajā Ainavā.

 

Tādā pat veidā vecajās Zināmajās pasaulēs esošais Liela ātruma Režīms – Jaunajā Ainavā netiek izjusts, kā Liela ātruma un pat kā parasts ne. Bieži mums šķiet, ka mēs knapi velkamies, pat, ja Liela ātruma Režīms vēl joprojām darbojas vecajās Zināmajās Pasaulēs.

Tāpat arī jaunās komponentes ir klātesošas gaisā, kuru mēs elpojam. Mēs vairs neelpojam tikai un vienīgi Zemes gaisu, kas balstīts uz dualitāti. Gaisā, kuru mēs ieelpojam ir klātesoša arī jaunā, izsmalcinātā TĪRAS PATIESAS MĪLESTĪBAS būtība. Tas piedod mums jaunu dzīves spēku. Mēs tiekam atjaunoti un piepildīti ar jaunu entuziasmu, jo TĪRA PATIESA MĪLESTĪBA piepilda mūsu šūnas.

 

Mums ir nepieciešams pamatīgi pielāgoties šīm kardinālajām masveida pārmaiņām ievērojami paplašinātajā Jaunajā Ainavā. Pielāgošanās ne tik daudz tajā, ko mēs darām, cik tajā – kā mēs uztveram to, kas notiek, un, kas nenotiek.

 

Mēs varam redzēt, lietas no vienas puses, jo tas ir tas, ko mums stāsta ārējā pasaule, bet tad pēkšņi mēs esam gatavi daudz skaidrāk saskatīt lietas, kādas tās ir patiesībā.

Tas ir, kad mēs sakām: „Pagaidiet, patiesībā viss ir pilnīgi citādi, un man savā rīcībā nav jābalstās uz šādu izkropļotu uztveri”.

 

Iepazīstot Jauno Ainavu, mēs sekojam mūsu Patiesajam Virzienam bez jebkādām gaidām. Šī Jaunā Ainava šķiet pilnīgi neskarta un tīra. Nav nedz pazīstamu orientieru, nedz ceļa rādītāju. Tā ir pilna ar potenciāliem, no kuriem ikviens – ir dārgums, kas pārspēj visu mums zināmo. Palieciet atvērti, klausieties un skatieties uzmanīgi, pirms uzsākat rīkoties. Ja rīkosimies automātiski, veidā, kādā esam pieraduši, mēs atkārtosim vecās shēmas, kas glabājas mūsu fiziskajos ķermeņos, kuri tagad palēnām tiek nomainīti.

 

Gada pirmajā mēnesī labāk ir palikt mierīgiem un klusiem, klausīties un skatīties uzmanīgi – ar visu savu būtni. Nekustieties, pirms neesiet sadzirdējuši spēcīgu un skaidru Savas Sirds Aicinājumu. Pretējā gadījumā, lai ko mēs arī nedarītu, tas būs vecā stāsta turpinājums. Nevajadzīgas kustības izjauc smalko saikni ar Jauno, liekot mums bezmērķīgi riņķot tā vietā, lai ļoti skaidri un precīzi Darītu To, Kas Ir Vajadzīgs, Kad Tas Ir Vajadzīgs ŠEIT un TAGAD.

 

Turpinot paplašināt mūsu būtnes padziļinātajā iekšējā un ārējā Jaunajā Ainavā, mēs ieraudzīsim, kā pakāpeniski sākam tuvoties četru un pēc tam – astoņu, bet pēc tam – vienpadsmit un divdesmit divu cilindru izmantošanai. Tas notiks visu gadu, kamēr mēs saplūdīsim ar to KAS MĒS TAGAD ESAM KĻUVUŠI, bet pēc tam – KUR MĒS TAGAD ATRODAMIES. Un tad mēs sākam just un piedzīvot Lielā ātruma Režīmu, kurš mūs virzīs uz priekšu, lai mēs varētu piepildīt savus Vispārdrošākos Sapņus un Dzīvot Patiesās Dzīves ar mūsu Patiesajiem/Īstajiem Cilvēkiem, mūsu Īstajās Mājās, pildot mūsu Patiesos/Īstos Uzdevumus.

 

VAI 11:11 PATIEŠĀM IR BEIDZIES?

 

Mēs esam gājuši cauri 11:11 Vārtiem divdesmit viena gada laikā. Noslēdzošā Vienpadsmito Vārtu 11:11 Aktivācija notika 2012.gada 22.novembrī. Dīvaini, ka pēc Vienpadsmito Vārtu Aktivācijas, Pāreja 11:11 neaizvērās. Tā vēl joprojām ir plaši atvērta visiem, kas vēlas pāriet.

 

Ko mums tagad darīt? Nav jāmeklē jaunas nodarbes vai jāorganizē „nākamais lielais garīgais notikums”. Viss, kas ir vajadzīgs, jau ir šeit. Mūsu rokās ir mūsu Patiesās Dzīves instrumenti. Iemiesojot Mīlestību un Patiesumu, mēs tiekam atbalstīti kā nekad agrāk.

 

Un, lai gan 11:11 Vārtu Aktivācijas vairs nebūs, pa īstam 11:11 pieredze tikai sākas. Mūsu ceļojums cauri Pārejai 11:11 veiksmīgi ir aizvedis mūs uz patieso galamērķi – AN fizisku iemiesošanu uz planētas Zeme.

 

AN matrica izplatīsies pa visu pasauli, atkalapvienojot Patiesumu visos līmeņos, Tās ir atmiņas par Vienotību, no kuras mēs visi esam nākuši. AN – ir mūsu Bezgalīgā Stāsta un TĀ, KAS MĒS PATIESĪBĀ ESAM, ziedēšana/uzplaukšana. Tas ir Kronis, kurā tiek ievietoti Dārgakmeņi. Dārgakmeņi Kronī – ir Jaunās Pasaules pamats.

 

Tieši Ceļojums 11:11 mūs ir pārvērtis Dārgakmeņos – tas ir atvedis mūs pie sevis Patieso izpaušanas. Tieši Ceļojums 11:11 ir radījis AN Kroni. Ievietojot savu Dārgakmeni Kronī, mēs ieliekam pamatus mūsu Jaunajai Pasaulei. Un tikai tagad sāksies īstā 11:11 rītausma …

 

Mēs esam gatavojuši milzīgu, izsmalcinātu banketu divdesmit viena gada garumā. Tagad tas, beidzot, ir gatavs un mēs varam sākt mieloties. Vai mēs apsēdīsimies pie galda un ar baudu sāksim ēst vai arī pagriezīsimies un dosimies prom meklēt vēl kaut ko citu ēdamu?

 

Ir pienācis laiks iemiesot 11:11 mūsu būtnēs. Ir pienācis laiks iemiesot 11:11 savā dzīvē, Dzīvot Patieso Dzīvi, kā Patiesajiem. Ik sekundi iemiesot TĪRU PATIESU MĪLESTĪBU. Būt godīgiem un īstiem/patiesiem visā, ko mēs darām. Ir pienācis laiks ieiet brīnumainajā Jaunajā Realitātē.

 

2013.GADA PĀRSKATS

 

Mēs ieejam 2013.gadā, izejot cauri neticamām pārmaiņām un izejot ārpus visu agrāko robežu ietvariem. Daudzi ir sajutuši MĪLESTĪBAS ieplūšanu iepriekš nebijušā mērogā. Daži ir piedzīvojuši dziļu/pamatīgu paradigmas pārbīdi – no uz dualitāti balstītas, kad „kāds” vai „kaut kas” atnāks, lai mūs izglābtu, - uz vienkāršu atmošanos „iekšējām zināšanām”, ka MĒS ARĪ ESAM VIŅI! Šis ceļojums no „ārējām gaidām/cerībā” uz „iekšējo zināšanu” ir prasījis tikai nanosekundi, bet mainījis ir visu.

 

Tagad mēs dzīvojam pirmajā acumirklī šķietami – tāpat kā iepriekš, taču viss ir kļuvis pilnīgi citāds. Mūs ir izgrūduši ievērojami paplašinātākā Jaunā Ainavā. Mūsu skatījums ir kļuvis tik ļoti paplašināts, ka lielākā daļa no tā, ko mūsu uzmanība iepriekš ietvēra, tagad šķiet esam tik ļoti niecīgs. 2013.gads – ir dziļu pārmaiņu gads, jo mēs ieņemam savu vietu – kā Patiesie, un izdzīvojam savu ikdienas dzīvi, kas noenkurota Ultra Lielajā Realitātē, kā tas arī mums vienmēr ir bijis paredzēts.

 

2013.gads – pēc ķīniešu kalendāra ir Čūskas gads, taču vēl precīzāk to var raksturot, kā Čūskas, Kas Nomet Ādu, gadu. Tā kā viss neīstais un nepatiesais pametīs jūs, līmeni pēc līmeņa. Bieži tas notiks ar apbrīnojamu vieglumu; tas vienkārši izkusīs. Mēs celsim gaismā neticami daudz senaizmirstu sīkumu, kas prasīs mūsu uzmanību. Ja mēs centīsimies noslēpt tos atpakaļ mūsu vistālākajos nostūros un izliksimies, ka to tur nav, var rasties problēmas ar veselību. Jebkuras piesaistes dualitātei pastāvīgi pastiprināsies, līdz mēs tās atlaidīsim. Ja mūs vēl joprojām tur vecie stāsti un mēs turpinām atkārtot vecos, uz dualitātes balstītos modeļus, tad gads var mums var līdzināties braucienam pa bedrainu ceļu, līdz mēs iemācīsimies atlikt to visu malā.

 

Viss ir tik dziļi/pamatīgi mainījies kopš 2012.gada noslēdzošo mēnešu notikumiem, ka mums no jauna ir jāatklāj, kas mēs tagad esam un ko mēs patiešām vēlamies. Tiklīdz mēs būsim skaidrībā ar to, ko tad mēs patiesi vēlamies, neierobežojot sevi ar vecajiem sapņiem, viss nostāsies savās vietās. Tieciet skaidrībā ar savas Sirds vēlmēm, jo tās ir kā mirdzoši dārgakmeņi, izkaisīti, kā „maizes drupačas”, kas norāda mums ceļu.

 

Klausieties savas Sirds Zināšanās. Jautājiet sev atkal un atkal:

„Kas ir tas, ko es patiesi vēlos?”

„Par ko es kļūstu?”

„Ko es radu savā dzīvē?”

„Kas man sagādā vislielāko prieku?”

 

Mums ir jāsagatavojas Negaidītajam. Gaidiet Negaidīto visa gada garumā. Var notikt pilnīgi viss. Tas var būt mirdzošs, šausmīgs, graciozi/izsmalcināti skaists, ļoti skumjš, dziļi aizkustinošs vai pārsniegt Vispārdrošākos Sapņus. Ir svarīgi, lai mēs neierobežotu paplašinošamies potenciālus ne ar vienu savu uzskatu/pārliecības/ticības sistēmu; tas – ir ceļš ārpus visa, ko mēs varam iztēloties. Esiet atvērti, nebūdami piesaistīti nekādiem laika intervāliem, rezultātiem un gaidām/cerībām, jo neviens neredz visu ainavu kopumā.

 

2013.gadā būs daudz negaidītu loku un pagriezienu, tāpēc ir absolūti nepieciešami vienmēr būt ļoti elastīgiem. Svaigums ir būtisks. Jebkurā brīdī, tiklīdz parādās jauna informācija, mums ir jābūt gataviem mainīt kursu. Ja mēs Gaidām Negaidīto, slīdēšana pār pārmaiņu viļņiem būs jautra. Tas attiecas pat uz visizaicinošākajiem cunami, jo tie ļauj mums demonstrēt jauno meistarību.

 

Mēs uzsākam šo gadu attīrītā stāvoklī, jūtot, ka liela daļa mūsu virspusējās individualitātes neīstuma – ir prom. Mēs saprotam, ka vairs neilgojamies pēc tās. Mēs vēl joprojām integrējam dziļas pārmaiņas, kas notika pagājušā gada novembrī un decembrī. Visam ir jātiek pilnībā pār-kalibrētam. Visam ir jātiek maksimāli paplašinātam, lai pārvietotos uz plašajiem Neredzamā Dimanta plašumiem.

 

Ja mēs esam pabeiguši vecos stāstus, tad ieiesim 2013.gadā, turot sev priekšā tīru audeklu. Šie tīrie audekli mums tika uzdāvināti jau agrāk, taču tikai tagad mēs uzdrošināmies izdarīt uz tiem vispārdrošākos triepienus, visnevaldāmākajās krāsās un ar visdziļākajām skumjām pēc saviem Vispārdrošākajiem Sapņiem. Mēs vairs neesam ierobežoti vecajā uztverē par to „kas ir iespējams” vai to „ko mēs domājām, ka gribējām”.

 

Mēs izjutīsim Sakrālās Pauzes dziļu klusumu un nekustīgumu līdz pat janvāra beigām, bet iespējams, pat vēl ilgāk. Šajā laikā mēs attīrīsim – kārtu pa kārtai – nepatiesumu. Daudzi jauni atklājumi, atklāsmes un iespējas piemeklēs mūs un mēs gatavosimies priekšā stāvošajam. Pat šajā gadījumā ir svarīgi, lai mēs nemēģinātu steigties, bet ļautu notikumiem izvērsties pienācīgajā laikā.

 

Uz februāra sākumu lieli Kvantu Bangu viļņi atkal sāks celties. Kamēr mēs esam patiesi, tīri un atvērti – tie mūs neizsitīs no līdzsvara. Ja mēs vēl joprojām turamies pie vecajiem stāstiem – tie gatavojas nokratīt visu balastu.

 

Vissmieklīgākais ir tas, ka mūsu vecie stāsti ir ne tikai stāsti, kurus mēs esam rakstījuši savu dzīvju laikā. Tā ir arī mūsu vakardiena. Tas, kas bija patiess vakar, var nebūt vairs patiess šodien; ja tas ir tā – tas atkritīs pats no sevis, radot telpu lielākam Patiesumam. Ir svarīgi nebūt piesaistītiem instrumentiem, kurus mēs izmantojam, un soļiem, kurus esam spēruši, lai kļūtu par Dārgakmeņiem; tam, kas brīnišķīgi strādāja/darbojās iepriekš un patiesi mums kalpoja; tam, kas mūs atveda šurp, kur mēs tagad esam. Iespējams – tam visam nav vietas mūsu Jaunajā Stāstā.

 

Marts – ir mēnesis, kad sāk celties cunami. Ieslēdzas Lielā Ātruma Režīms un daudzi elementi sāk nostāties pareizajās vietās.

 

Aprīlis - A`Mu`a mēnesis, kurā viss vēl vairāk paātrinās. Bet pēc tam paveras teritorija aiz mūsu Vispārdrošākajiem Sapņiem visai atlikušajai gada daļai priekš tiem, kuri ir pabeiguši savus vecos stāstus.

 

Jaunajā paplašinātajā Neredzamā Dimanta telpā daudz kas dažkārt saglabā savu pierasto formu, taču mēs ieraudzīsim, kā izpaudīsies un kļūs redzama lietu patiesā būtība, lai mēs varētu tās izmantot pilnīgi pa-jaunam. Tas piedos jūsu dzīvei vairāk krāsu, vairāk dzīvīguma un veselu jaunu iespēju dimensiju. Tam ir saistība ar slēptajiem dārgumiem un Neredzamā Skatījumu/Redzējumu. Viss, kas atklāj savu patieso būtību, līdzinās apslēptiem dārgumiem, kas mums atklājas. Mēs redzēsim un mijiedarbosimies tieši ar lietu patieso būtību, kas dāvās mums jaunu uztveri un iespēju radīt jaunus, daudz dziļākus, patiesākus veidus, kā dzīvot.

 

Daudzi mūsu mīļotie ir atstājuši planētu iepriekšējā gadā un vēl vairāk aizies šajā. Taču pārsteidzoši ir tas, ka aiziet Otrā Viļņa Cilvēki. Tas ir neatlaidīgs atgādinājums mums vienmēr iet PATIESO CEĻU. Katru savu dienu mums ir jāizdzīvo, kā pirmo un pēdējo. Godājiet savu attiecību vērtību/nozīmīgumu. Pasakiet tiem, jums ļoti īpašajiem, kā jūs viņus mīlat. Paudiet pateicību. Atcerieties, ka viss ir svēts, un ikviens brīdis ir uzskatāms par veselas dzīves iespēju.

 

Daži draugi un ģimenes locekļi arī izzudīs no mūsu dzīvēm, ne caur nāvi, bet vienkārši tāpēc, ka attiecībām nav noturīga godīguma un caurspīdīguma pamata. Mēs vairs nevaram atrasties negodīgās attiecībās, jo tagad tās ir pārāk nekomfortablas/neērtas. Ir vajadzīgs godīgums, atklātība un savstarpējais atbalsts. Kad šādas attiecības izjūk, tad ļaujot tām aiziet, mēs izjūtam pārsteidzošu brīvību.

Šī ievērojamā/nozīmīgā gada gaitā notiks krass pagrieziens uz Vienotību. Dualitāte sūta pēdējos signālus un rada daudzas drāmas, piesaistot sev uzmanību. Taču Patiesie zina labāk. Māte-Zeme attīrās, gatavojas – un mēs arī. Patiesie ir vajadzīgi vairāk kā jebkad, lai vadītu un palīdzētu tiem, kas vēl tikai mostas.

 

Visu gadu daudzas Kosmiskās Mozaīkas iztrūkstošās daļas nostāsies savās vietās. Drīzumā Lielākā/Kopējā Ainava kļūs daudz skaidrāka visiem, ne tikai ekspertiem lasīšanā starp rindiņām. Kad nepieciešamā cilvēces daļa ieraudzīs Kopējo Ainavu, cilvēki sāks masveidā aktivizēties, saprotot, kas ir jādara, tāpēc, ka pēkšņi apzināsies, kas viņi ir patiesībā.

 

Ar mums notiek notikumi, kas nepieciešami pilnīgai mūsu, kā spožu Dārgakmeņu izpausmei, lai dzīvotu Patiesu Dzīvi Jaunajā Realitātē. 2013.gads atnesīs daudzus Kvantu Lēcienus, izlaušanos un jaunus atklājumus. Zaļā Gaisma, beidzot, iedegsies visiem tiem radošajiem projektiem, kas ir gaidījuši, līdz mēs kļūsim par Dārgakmeņiem Kronī. Ir sajūta, ka mēs varam būt un darīt visu, nezinot, kā, bet zinot – ka būsim/darīsim.

 

Gada lielākā daļa paies pētot paplašinošamies Jauno Ainavu. Lai to izdarītu, mums būs ļoti jāpaplašina savas būtnes. Mēs līdzināsimies zīdaiņiem, kuri atklāj paši priekš sevis savus roku un kāju pirkstiņus, kuri mācās staigāt un iegūst balsi šajā nezināmajā/nepazīstamajā, taču pārsteidzošajā jaunajā vietā. Mēs atklājam jaunas mijiedarbības iespējas pašiem ar sevi, jaunus mijiedarbības veidus citam ar citu un jaunus mijiedarbības veidus ar Zemi. Daudzi no mums sajutīs, ka mums ir papildus enerģija mūsos, gatava Jaunajam Gadam. Daudzas dabas parādības izpaudīsies šajā gadā, tādas, kā saules un mēness varavīksne debesīs, kas apliecina, ka mēs atrodamies pilnīgi Jaunā Ainavā.

 

Gada gaitā parādīsies plaša radošo iespēju un darbības sfēru izvēle. Tas palīdzēs atvieglot mūsu ceļu transformējošā pagriezienā uz dzīvi ne-dualitātē. Momentāla manifestācija – pierasta lieta gan tagad, gan nākotnē. Mūsu enerģija ir pāri plūstoša un neticami spēcīga. Mēs varam pārveidot visu. Būs vairāk Vecās Pasaules sabrukšanas parādību, jo tā vairs neatbilst īstenībai. Spēks izpaudīsies maigākā, daudz dziļākā, daudz patiesākā veidā – no Vienotā Sirds Tīrās Mīlestības. Daudz kas tiks noskalots/aiznests/sadedzināts/satriekts un ar šīm spēcīgajām pārbīdēm mēs noturēsim Patiesuma rezonansi mūsu būtņu kodolā Visu visaugstākajām labumam.

 

Mēs aizvien vairāk un vairāk saprotam, ka mūsu Jaunas Patiesais Uzdevums/Mērķis – ir kolektīvs, bet nevis atsevišķs. Lai savienotos ar mūsu Patieso Uzdevumu/Mērķi, iesākumā mums ir jāapvienojas ar Patiesajiem/Īstajiem Cilvēkiem un ar Patiesajām/Īstajām Vietām. Un gada gaitā tas arī notiks. Tieši tad mēs izdarīsim lēcienu uz VIENOTO DARBĪBĀ/RĪCĪBĀ un viss kļūs iespējams.

 

2013.gads atnesīs mums absolūti JAUNU SĀKUMU. Mēs esam gatavi - vairāk īsti/patiesi, godīgi, spēcīgi, caurspīdīgi un mīloši, kā jebkad iepriekš. Mums tiek sniegta visa iespējamā palīdzība, kāda vien ir vajadzīga, līmeni pēc līmeņa, lai mūsu dzīves uzvestu uz vispatiesākā ceļa. Jaunā MUA ir pilnībā iesakņojusies. Mūsu Patiesās Dzīves ir sākušās.

 

LAIPNI LŪGTI 2013.GADĀ!

 

Savienosimies ar Patiesajiem Cilvēkiem, Patiesajām Mājām un Patiesajiem Mērķiem. Izdzīvojot Patiesās Dzīves - kā Patiesie.

 

AR TĪRU PATIESU MĪLESTĪBU

 

Solara

 

Copyright Solara 2013 All Rights Reserved

Latgales rotātie dvieļi

2013. gada 25. februārī plkst. 13:10 Daugavpils Universitātē (Vienības iela 13, 2. stāva foajē) notika Daugavpils Universitātes (DU) Mūzikas un mākslu fakultātes Mākslas zinātņu institūta direktora p. i., pētnieces, Mg. art, Mg. paed. Zeltītes Barševskas monogrāfijas «Latgales rotātie dvieļi 20. gadsimtā» atvēršanas svētki. Autores monogrāfija ir kultūrvēsturisks pētījums, kura mērķis ir Latgales tradicionālās materiālās kultūras vērtību apzināšana, dokumentēšana un saglabāšana nākošajām paaudzēm, par izpētes objektu izvēloties 20. gs. laikā mājsaimniecībā darinātus un rotātus dvieļus. Pirmo reizi grāmatas formātā ir apkopota kultūrvēsturiska informācija par Latgales tautas mākslā un dzīvesziņā nozīmīgām, fenomenam pieskaitāmām tekstilijām – rotātiem jeb t. s. goda dvieļiem, to darināšanas, rotāšanas un lietošanas tradīcijām novadā 20. gadsimta periodā. Pētījums veikts no 1996. līdz 2012. gadam autores un DU studentu individuālo zinātnisko ekspedīciju laikā, kā arī papildināts ar privātpersonu laipni piedāvātajām senajām tekstilijām. Grāmatā «Latgales rotātie dvieļi 20. gadsimtā» autore analizē 118 apdzīvotajās vietās Latgalē savāktos materiālus, tos klasificējot un sniedzot kultūrvēsturisku informāciju par 266 rotātajiem dvieļiem. Monogrāfijas pielikumu sastāda plašs un līdz šim nepublicēts vizuālais materiāls – 149 ar izšuvumiem un mežģīnēm greznotu dvieļu fotogrāfijas.   http://www.apollo.lv/zinas/latgales-rotatie-dvieli/554802

No kā sastāv dzīve?

 

(Paldies draugam ,Sasham. Nevaru nepadalīties.)

 

• Dzīve sastāv no krāsām, miljons dažādu krāsu ir ap mums. Bet dažreiz mēs tām paejam garām.. un ieraugām tikai pelēko. Savādi, ka skaisto var nepamanīt.. un ieraudzīt to, kas izceļas vismazāk.. Tā notiek arī dzīvē - Tu pamanīsi to, kas izcelsies vismazāk, iemīlēsi to un spilgtākie paliks brīnoties.

• Dzīve sastāv no vienkāršības. Cilvēkiem ir tieksme visu sarežģīt, tāpēc mēs uzskatām, ka viss ir sarežģīti arī tad, kad viss ir vienkārši. Mēs nepieļaujam domu, ka varētu būt arī viegli.

• Dzīve sastāv no ceļojumiem. Bet lai kur Tu atrastos, būs tikai viena vieta, kurā Tu gribēsi atgriezties visvairāk.. visticamāk tā vieta būs mājas.

• Dzīve sastāv no smiekliem. Bet smiekli nepastāv bez asarām un asaras nepastāv bez smiekliem.

• Dzīve sastāv no būšanas nekurienē. Tu dažreiz it kā esi tepat, bet domās esi prom.. tad sanāk, Tevis īsti nav ne uz zemes, ne debesīs.

• Dzīve sastāv no meliem. Visi melo. Un dažreiz labāk dzirdēt melus, kas sāp mazāk, nekā patiesību, kura ir sāpīgi nepanesama.

• Dzīve sastāv no asarām.. Bet atceries, ka pēc lietus nāk saule, pēc asarām smaids.

• Dzīve sastāv no dejām. No ritma un kustības, no ātruma un elegances. Nekas nestāv uz vietas.

• Dzīve sastāv no salauztām sirdīm. Vienmēr atradīsies kāds, kuram būs nodarīts pāri un vienmēr atradīsies kāds, kurš lai kā arī vēlētos, nespēs palīdzēt.

• Dzīve sastāv no apmaldīšanās - Bet, ja vēlies nokļūt vietā, kur nekad neesi bijis,ej pa ceļu,pa kuru nekad neesi gājis.

• Dzīve sastāv no cerībām. Cerības ir kā spārni. Cerība mirst pēdējā - kad nokrīt spārni, cilvēks nespēj lidot.. Viņš paliek uz zemes. Cerība ir vienīgais un labākais man zināmais ārsts.

• Dzīve sastāv no vientulīgiem mirkļiem. Tu pat esot viens, nekad neesi īsti viens. Vientulība ir tavā galvā, sirdī, bet ne realitātē.

• Dzīve sastāv no mirkļiem, kad viss ir vienaldzīgs. Ja tādu mirkļu nebūtu, mēs nespētu sajust tos mirkļus, kad svarīgs ir viss.

• Dzīve sastāv no maiguma. Kad viņš satvers tavu roku, tad tu sapratīsi, kas ir maigums. Un, kad viņš aizies, tu sapratīsi, kā sauc to, kas tev trūkst.

• Dzīve sastāv no sajustiem pieskārieniem. Tu vari pieskarties zeltam un aizmirst, ka esi tam pieskāries. Tu vari pieskarties dubļiem un atcerētos šo pieskārienu mūžīgi.

• Dzīve sastāv no bezgalīgām bailēm. Tu baidies pirms kaut ko uzsāc, kad kaut ko dari un baidies par beigām, kas sekos. Bet labā ziņa- katrs no kaut kā baidās.

• Dzīve sastāv no domām. Tu domā pat tad, kad tu domā, ka tu nedomā.. Jo tu domā par to, kā ir nedomāt.

• Dzīve sastāv no skaistuma. Tu redzi skaistumu sev apkārt, bet ne vienmēr spēj to novērtēt.
• Dzīve sastāv no uzdrīkstēšanās. Tev ir jāriskē, lai vinnētu. kad tu neriskē, tu automātiski esi zaudējis, kad tu riskē, tu vismaz esi mēģinājis.
• Dzīve sastāv no atmiņām. Tu nofotogrāfē kaut ko, dažreiz baidoties, ka aizmirsīsi.. Bet patiesībā pat bildes nespēs atgriezt tavā atmiņā to, kas nebūs bijis nozīmīgs. labākie mirkļi paliek ārpus objektīva.. labākos mirkļus nevar iemūžināt un apstādināt.
• Dzīve sastāv no sāpēm. Tev sāp. Dažreiz tik ļoti, ka baidies par to, cik daudz spēsi izturēt.
• Dzīve sastāv no sapņiem- mēs katrs kaut ko vēlamies..
• Dzīve sastāv no tukšuma. Dažreiz tukšums ir viss, kas ir palicis ap mums.. ja kādreiz tur bija viss, tad tagad tur nav nekā.
• Dzīve sastāv no prieka. Mēs izjūtam to. Dažreiz vairāk.. dažreiz mazāk, bet spējam to just.. Un dažreiz pēc nelaimju virknes pat mazs prieks liekas neizmērojami liels.
• Dzīve sastāv no pieķeršanās. Mēs bieži pieķeramies kam jaunam.. vienkārši tāpēc, ka nekad tas nav mums bijis. vienkārši aiz ziņkāres.
• Dzīve sastāv no brīnumiem un ticības tiem. Mēs ne vienmēr ticam. Bet tiklīdz notiek kas tāds, mēs sākam ticēt. Un, kamēr ticam, dažreiz nekas nenotiek. Tad, kad zaudējam ticību, dievs dod brīnumu, lai mēs neatteiktos no tās pavisam.
• Dzīve sastāv no mīlestības. Mēs visi kaut ko un kādu mīlam. Mēs varam mīlēt arī neglītāko cilvēku uz pasaules.. jo sirdij nevar pavēlēt un pat neglītais liksies skaists tam, kurš būs iemīlējies.
• Dzīve sastāv no klusuma. Dažreiz ir patīkami sēdēt un klausīties, bet nesadzirdēt neko. Neko no tā, kas bijis apkārt vienmēr. Man patīk, kā skan klusums.
• Dzīve sastāv no iedomām. Kas mēs būtu bez tām? Ja nebūtu iedomas, nebūtu sapņu, ja nebūtu sapņu, nebūtu nekā, ko censties īstenot.

• Dzīve sastāv no atkaltikšanās prieka. Mēs bieži kādam ļaujam aiziet domājot, ka viņš nepieder mums. bet kādā jaukā dienā tas atgriežas un mēs saprotam, ka tas ir mūsu.. un ka tas ir uz palikšanu.
• Dzīve sastāv no pārmaiņām. Viss mainās.
• Dzīve sastāv no mīļuma..- to izjūt tas, kas mīl, kas ir pieķēries un kas spēj otram kaut ko dot..
• Dzīve sastāv no atvadām.. Mums bieži nākas pateikt ardievu kādam, ko mīlam visvairāk. Un dažreiz tā ir vislabāk.
• Dzīve sastāv no emocijām un izjūtām. Mēs spējam just- tā ir dieva dāvana. Bet kad sāp, mēs vēlētos būt nejūtīgi. Bet dažreiz ir jāpieņem nepatīkamais..
• Dzīve sastāv no emocijām un izjūtām. Mēs spējam just- tā ir dieva dāvana. Bet kad sāp, mēs vēlētos būt nejūtīgi. Bet dažreiz ir jāpieņem arī nepatīkamais..
• Dzīve sastāv no pārpratumiem un maldiem. Ne viss ir tā, kā izskatās pirmajā brīdī..
• Dzīve sastāv no neizmantotām iespējām. Iespēja ir vienmēr. Ir tikai jāatrod tā un jādara viss, lai to izmantotu veiksmīgi.
• Dzīve ir dzīve. Un tā sastāv no sīkumiem. Bet sīkumi savienojoties veido kaut ko lielu. Kaut ko lielu, ko sauc par pašu dzīvi..Un tā ir tik unikāla, sarezģīta un superīga!!

 

Mūzika skaistai noskaņai:

http://www.youtube.com/watch?feature=player_embedded&v=Q08aQYYpZcM#!

 

http://www.draugiem.lv/blogs/#/blogs/?p=9215711